Animācijas brigāde ar šādu nosaukumu darbojas kopš 1993. gada, taču tās saknes ietiecas tālākā pagātnē – 1966. gadā, kad filmu studiju nodibināja Arnolds Burovs. 42 gadu darbības laikā ir uzņemtas vairāk nekā 130 leļļu filmas, sākot ar pašu pirmo – Gailītis – un beidzot ar Karu tuleb (Lācis nāk). Šobrīd tiek strādāts ne tikai pie jaunu filmu projektiem, bet arī pie jaunas leļļu izstādes, kas būs aplūkojama Rīgas kinostudijā. Tā būs vienreizēja iespēja iepazīties ar Latvijas leļļu kino, sākot no tā pirmsākumiem līdz mūsdienām.

Arī filmu studija Dauka ir ar krietnu sakņojumu un savu vēsturi, kas aizsākās 1970. gadā. Joprojām tās dvēsele ir mākslinieki Roze Stiebra un Ansis Bērziņš, kuri ik gadu nāk pie skatītājiem ar jauniem darbiem.

Jāteic: lai arī ar atšķirīgu rokrakstu un "filozofiju", abām studijām ir vienādas problēmas un līdzīgs skatījums uz to risinājumu, un par to Nedēļa pārliecinājās, sarunājoties ar Animācijas brigādes producentu Māri Putniņu un studijas Dauka režisori Rozi Stiebru.

Privātais kino un finanšu šaurība

Runājot par šāgada vīziju, Putniņš ironizē, ka, zinot mūsu valdības neparasti talantīgos manevrus, nākotne rādās ļoti raiba. Kā ķīnieši sakot: nedod, die"s, dzīvot neparastā laikā! Un tādā mēs šobrīd tiešām dzīvojam. Līdz ar to jebkādas prognozes vai aprēķinus izteikt esot ļoti grūti, un tas attiecas arī uz finansējumu – studija nezina, kāds tas būs. "Kultūras fonds, no kura arī saņēmām finansējumu, kā zināms, ir zaudējis 39%. Līdz ar to tas būs ļoti slābans naudas avots. Par kino klīst dažādas baumas, un pēdējās ir tādas, ka ir nogriezti 40% no ieplānotā budžeta – tas ir tuvu pie diviem miljoniem latu. Tas patiešām ir ļoti bēdīgs fakts," teic producents, piebilstot, ka studija gūst "šādas tādas naudas" arī no "ārpuses", piemēram, Eiropas fonds Media savulaik iedevis līdzekļus diezgan lielam projektam. (Šobrīd producenta lielais projekts ir viņa pirmā romāna Mežonīgie pipari ekranizācija, kam nauda tika piešķirta arī no Nacionālā kino centra (NKC).)

Ņemot vērā "šauro bezizeju", studija ir gatava pelnīt, darbojoties reklāmjomā. "Ja reklāmpasūtītāji nenobīsies no cipariem, būs labi. Jo vispār jau nākotne nerādās koša, tāpēc esam gatavi visu ko filmēt," uzsver Putniņš, atgādinot, ka visas kinostudijas Eiropā ir privātas iestādes. "Pusgadu neviens kino veidotājs nesaņem ne santīmu – faktiski visu šo laiku dzīvojām bez naudas. Par laimi, bija šādi tādi ietaupījumi, un mēs varējām nenomirt un nebankrotēt." Taču pat ar ļoti veiksmīgām filmām kinoļaudīm neizdodas "savilkt galus". Lūk, piemērs ar Rīgas sargiem, kuriem ir bijis labs apmeklētāju skaits un dārgas biļetes, – arī tāds darbs Latvijā "neatpērkas". "Kino biznesa, kino tirgus kā tāda nav – tie ir tikai tādi joki," teic Putniņš.

Arī Animācijas brigāde (AB) tirgo filmas un aktīvi darbojas – piemēram, patlaban studijas programma Francijā tiek rādīta nu jau piekto nedēļu. Tas, ka AB paveiktais ir novērtēts, apliecina kompānijas Box office aptauja, kurā AB turas piektajā vietā, apsteidzot Vudiju Allenu un citus "amerikāņu bloka" pārstāvjus. Programmu ir noskatījušies 70 tūkstoši skatītāju, taču apgalvot, ka tas ir kaut kas liels naudas izteiksmē un par šo summu studija varētu uztaisīt daudz jaunu filmu, nevarot. Vidēji pārdošanas cena sanāk 300 reižu zemāka par ražošanas cenu. "Un iznāk, kā jau iepriekš teicu, – nav ne biznesa, ne tirgus. Līdz ar to, ja grib, lai Latvijā arī turpmāk ir kino, tas jāfinansē no valsts līdzekļiem," ir pārliecināts Putniņš.

Kam vajadzīga kultūra?

Savulaik, kad producents gājis uz NKC un teicis, ka studija tūlīt bankrotēs, viņam skaidri un gaiši paziņots, ka ar privātstudiju valstij nav nekādas darīšanas. Centram jārūpējoties par Latvijas kino vispār, nevis par atsevišķām personām.

Ko nozīmē kino vispār? Tas esot jautājums no sērijas – kam vajadzīga kultūra? "Un tad man jāatbild: piedodiet, valdības vīri, jūsu žakešu audumu, kaklasaišu tekstūru, kurpes – to visu ir "projektējuši" mākslinieki, nevis amatnieki. Ja kaut ko no mākslas vides izņem laukā vai ko nobremzē, tas ietekmē visus. Lūk, konflikts Gazas sektorā – tas viss pamatojas arī kultūras trūkumā. Jo cilvēki bez kultūras ir vienkārši stulbi. Un tātad jautājums – vajag kino vai nevajag? Domāju, ka vajag," teic Putniņš.

Turklāt naudas trūkums pazemina darba kvalitāti. Lūk, pēc Putniņa scenārija topošajā spēlfilmā līdzekļu trūkuma dēļ "nogrieztas" jaukas lietiņas. "Filma būs laba, bet tā varēja būt vēl labāka, ja būtu iespējams samaksāt tik, cik vajag. Naudas trūkums ir vēl bīstamāks, jo esam viena no retajām pasaules kino studijām, kas ražo kino nepārtraukti. Vidēji gadā tas ir pusstunda kino (jāņem vērā, ka tas ir ļoti lēns process – dienā nereti, ja viss labi veicas, var uzfilmēt piecas sekundes materiāla). Varētu arī vairāk, taču šajā darbā ir savi griesti, ko nosaka studijas darbinieku skaita ierobežojums. Ja finansējums pieaugtu, varētu palielināt šeit strādājošo skaitu, kā arī filmēšanas ātrumu (uzlabojot tehniskās iespējas). Mūsu uzfilmēto labprāt ņemtu pretī vēl vairāk, taču diemžēl mums nav tik daudz "mantas".

Lai arī valdība skaļi runā par tēmu "eksports", taču attiecībā uz mūsu "saražoto", kas labprāt tiek ņemts pretī ārzemēs un par ko tiek arī iegūta peļņa, tomēr šis uzstādījums kaut kā nedarbojas. Jā, premjers postulē atbalstu "ražotājiem", bet tas patiesībā nozīmē tikai iespēju ņemt kredītus. Man ir bijuši piedāvājumi to darīt, taču tik traks neesmu, lai paņemtu piecus miljonus, kas pēc dažiem gadiem jāatdod. Paņemt jau es varu un tos notērēt. Bet, zinot kino tirgus iespējas, nevaru garantēt, ka noteiktajā termiņā varēšu atdot šo summu," uzsver producents.

Lai arī šajā jomā naudas aprite ir ļoti lēna, NKC aprēķini rāda, ka kopumā animatori valstij nes peļņu. Jo, tikko studijai ir kopražojums, tā nauda reāli nāk iekšā Latvijā. Vienu gadu, kad AB bija kopdarbs ar dāņiem, valsts finansējums bijis nulle, bet studija nodokļos samaksājusi 42 000 latu. Bet vai to kāds atceroties? Protams, ne.

Kopdarbi īpaši nesajūsmina

Runājot par sadarbības iespējām – tās arī ir atkarīgas no finansējuma. Studijai ir ļoti labas idejas un vēlmes, bet "bez naudas nekas neiznāk". "Iedomājieties, ka te no Birmas atbrauktu divi animatori un piedāvātu savus pakalpojumus, bet par mūsu finansējumu. Vai kāds šeit viņiem dotu naudu? Un mēs tādi paši birmieši esam, teiksim, frančiem, ja mēs tur ierastos ar piedāvājumu uzņemt filmu par Lāčplēsi. Kāpēc viņiem būtu kas jādod? Bet, ja nauda ir, tad, saliekoties kopā un sadalot darba pienākumus, viss var notikt. Cita lieta, ka mani šie kopdarbi ne īpaši sajūsmina – prakse rāda, ka tie neiznāk sevišķi labi, jo katrai pusei ir savas vēlmes. Atceros, kā uz mani reiz kliedza viena producente, kad viņu nokaitināju: "Pat i neceri kopražojumā izveidot labu filmu!" Un šādam uzstādījumam ir jēga, turklāt tas iznāk dārgāk, nekā katram taisīt savu produktu," saka AB producents, piebilstot, ka šobrīd arī citās valstīs jūtama krīze, kas atstājusi savas pēdas arī kino jomā. Attiecībā uz mūsu kaimiņiem igauņiem – viņi būtu ieinteresēti kaut ko darīt kopā, un iespējams, to arī izdosies īstenot. Ar lietuviešiem mums šāda kopdarba nav. Ir labas attiecības, bet ne veidojot filmas. Arī ar Maskavu ir seni un cieši kontakti, taču ko veidot kopā ir sarežģīti politiskās situācijas dēļ. Tāpat briti ir labi draugi (tas pats labi zināmais Vistu dumpis vai stāsts par suni Gromitu), bet viņi ir noslogoti ar savām idejām un viņiem ir pavisam cita situācija.

Vai ir bijusi doma pilnībā mest plinti krūmos? "Tas gan ir pamatojies vairāk uz šaubām par mana talanta lielumu un enerģijas trūkumu. Jo dažkārt jau izmisums patiešām ir milzīgs, ja nav naudas ko samaksāt darbiniekiem, kuri ir brīnišķīgi meistari un augstas klases profesionāļi. Te ir stāsts arī par Eiropā iedibināto sistēmu – lūk, mums vajadzīgi veseli institūti, kas uztur lielo mākslu. Rezultātā viņi to dara, tikai neviens neskatās Eiropas filmas. No vienas puses, mēs it kā atbalstām mākslinieku nereti vājprātīgas izpausmes, bet starp šiem izpildītājiem netrūkst netalantīgu un blēdīgu pseidomākslinieku. Ar savu filmu programmu braucām pa Franciju. Un vaicājām kultūras cilvēkiem, lai nosauc kādu slavenu, dzīvu franču komponistu, mākslinieku vai rakstnieku. Nevienu nevarēja nosaukt. Tas ir ilggadējais Eiropas kultūras sistēmas rezultāts. It kā mums ir visādi brīnumi, bet neviens tos vairs redzēt nevēlas. Gribētos, lai dominē labi padarīts darbs. Bet te ir tā: ja spēj uzrakstīt 350 lappušu projektu, vari dabūt finansējumu. Un nevienu pēc tam neinteresē rezultāts. Un tas ir slikti."

Darām, kā sirds liek

Par jaunajiem runājot – Putniņš teic, ka viņi interesējas par šo profesiju, taču daudzi no animācijas ir aizgājuši, jo te nevar nopelnīt. Ir tādi, kas gribētu šeit palikt, taču neviens nevar apgalvot, ka arī turpmāk šajā jomā varēs strādāt. Kāda jēga izglītoties un pēc tam neatrast darbu?

"Lai gan – ja kam ir jānomirst, tas nomirs. Tāda ir dzīves realitāte. Ja būs jauni cilvēki, kam būs vēlēšanās šajā jomā darboties, viss notiks. Kā tas ilgus gadus turējās uz Arnolda Burova šarma un mākslinieciskā redzējuma. Patiesību sakot, es daudz par nākotni nesatraucos – kā būs, tā būs. Un tomēr – mēs arvien brīnāmies, ka mūsu darbu atzīst par labu esam. Tajā pašā Igaunijā, kad ieradāmies ar savu lāci, domājām, ka mūs apmētās ar akmeņiem, taču tikām uzņemti ļoti silti. Mūsu filmās, jāatzīst, nav ļaunā tēla, kas amerikāņiem ir visai tipiski. Mums nav absolūti ļaunā, nav arī ļaunprātīgas varmācības. Bet tā nav mūsu programma – mēs darām tā, kā sirds liek. Mums nekad nav bijis tāda uzstādījuma: domāt pozitīvi. Mēs domājam, kā domājam. Lai gan, darot bez pozitīva lādiņa, arī nekas prātīgs neiznāk.

Daudzi šausminās par amerikāņu kino. Viņi balstās uz kādu atklājumu – lūk, cilvēks kā personība attīstās līdz 12 gadu vecumam, pēc tam nāk klāt pieredze un zināšanas. Līdz ar to, ja gribi, lai filma kļūst par kases gabalu, uztaisi to tādu, lai to saprot 12 gadu vecs bērns. Mēs šausmināmies – cik stulba filma, bet, no otras puses, tā nopelna miljonus, jo to saprot katrs idiots. Mēs esam pieraduši pie "mākslas", taču naudas pelnīšanai tas neder. Turklāt Amerikā pat sliktas filmas ir ļoti profesionāli izgatavotas, kā mums trūkst. Māka montēt, pareizi filmēt – vārdu sakot, darīt melno, profesionālo darbu. Mums, ja tā godīgi, šajā ziņā nav neviena profesionāļa. Nav jau arī vietas, kur mācīt. Veidot kursu Kultūras akadēmijā? Kas to mācīs – tie paši pusprofesionāļi? Labāk taču aizsūtīt kādu uz Amerikas augstskolu, lai tur apgūst šo mākslu," teic Putniņš.

Bilde diezgan neskaidra

Studijā Dauka šobrīd rit darbs pie filmas Dzeguze un viņas 12 vīri, kam par pamatu ir asprātīgs Pētera Brūvera dzejolis. "Drīz tā būs gatava, domāju, ka tas varētu notikt aprīlī. Filmēšanai pašlaik tērējam pērn piešķirto naudu, bet tālāk tā bilde ir diezgan neskaidra, jo neesam saņēmuši konkrētu atbildi no NKC un Kultūrkapitāla fonda, kāda būs tālākā politika. Vai atbalstīs vai ne, vai arī tikai mazliet – tas viss ir atkarīgs no šiem lēmumiem. Izejot no tā, mēs varēsim koriģēt savus plānus. Protams, mēs neiztiekam tikai no šīs naudas – meklējam arī finansējumu citur," stāsta Stiebra. Tomēr arī viņa, tāpat kā AB producents, uzskata, ka gan šī māksla, gan kultūra vispār tik nelielā valstī kā Latvija būtu jāatbalsta valstij. Līdz šim pēdējos gados tas tā vairāk vai mazāk bijis un finansējums pat gājis "uz augšu" – un animatoriem bijušas cerības, ka attīstības iespējas ir un būs. "Par esošo finansējumu varējām īstenot iecerēto. Tā kā esam neliela studija, patiesībā viena projekta studija, tad kopējais filmmetrāžas apjoms ir mazāks nekā AB – tās ir aptuveni desmit minūtes gadā. Darbinieku skaits pie visiem projektiem nav vienāds, šobrīd pie filmas strādā trīs četri animatori." Režisore teic, ka lielākoties studija īsteno savas idejas, taču izpildot arī pasūtījuma darbus. Šābrīža "formāts" gan nenozīmējot, ka nevarot strādāt pie lielāka apjoma, jo viss apstājas pie finansējuma. Sadarbības projektu gan neesot, jo no tiem Dauka ir attiekusies. Stiebra piekrīt Mārim Putniņam, ka koppdarbi reti kad apmierina abas puses.

Iznešana un dabūšana

Režisore norāda, ka sākotnēji 90. gadu sākumā arī viņiem šķitis – pēc iespējas vajag iet "uz āru". "Galvenais sauklis bija: iznest Latviju pasaulē, parādīt, ko mēs varam un kas mēs esam. Bija sajūta, ka esam bagāti un mums ir pamatīgs uzkrājums. Tas gan bija veidojies pavisam citos ideoloģiskos apstākļos, bet mums bija sajūta, ka mums ir. Un nesām, nesām, kamēr, šķiet, viss ir izsmelts. Jo akcents bija uzlikts nepareizs – kā caurvējā. Kam tas bija vajadzīgs? Kur ir tās vērtības? Lielākoties mums interesēja tikai iznešanas fakts un dabūt pretī par to kaut ko. Tāda iedomība pašiem uz sevi. Nu, labi – apskatījās kādu brīdi uz mums, un ar to viss beidzās, tai skaitā interese. Un viss nenotika tā, kā bijām iedomājušies. Zināmā mērā jau tas bija objektīvi, jo atvērās robežas un šķita, ka visi mūs ieraudzīs un būs sajūsmā. Tomēr tas radīja kļūdas un nenoformējās ne uzdevumi, ne mērķi. Tālāk par naudu netikām.

Jautājums: cik un ko filmē – tas nepieskaras būtībai." Režisore atzīst, ka pazaudējām kopējo mērķi. "Turklāt visi metās noniecināt filmas bērniem. Bērnu filmas – šajos vārdos bija tāda mazuma piegarša. Līdz ar to vesela paaudze uzauga bez tā... Tad nav brīnums, ka lielam vairumam jauno nevajag ne mūsu kino, ne mākslu, ne kultūru. Jo mēs par to "laikus" parūpējāmies. Un tas skumdina, jo karogu pārķer vējgrābšļi ar "ātras dabūšanas" karogu.

Tomēr – ja arī, teiksim, beigs pastāvēt mūsu studija, darbojas arī citas un, iespējams, radīsies jaunas. Tā ir lieta, ko nevar mākslīgi radīt, ne arī iznīcināt. Bet svarīgi ir, lai mēs strādātu tādēļ, lai pašiem ir interesanti, nevis atskaites mēraukla būtu tie citi – aiz mūsu valsts robežām. Vai nav briesmīgi, ja mēs pirmizrādi nesniedzam šeit, bet ārzemēs. Ja mēs neesam vajadzīgi šeit, mēs neesam vajadzīgi nekur. Tāpat kā nevajadzētu izsēt savas vērtības pasaulē, jo mums pašiem nevajag, un tas ir redzams ik uz soļa – operdziedātāji, diriģenti... Tas ir zaudējums, jo krājumi nav bezgalīgi.