Grauzējs, kas iekļauts Latvijas sarkanajā grāmatā (4)

Kamēr nelielais zvēriņš, nemaņā iegrimis, ziemas migā izguļ miegu, es par viņu pastāstīšu. Lai gan – uzreiz vēlos pasūkstīties: šīs sugas dzīvesveidu aprakstīt nenākas viegli, jo Latvijā meža sicista nav īpaši pētīta, arī gadījuma ziņu ir samērā nedaudz, turklāt pieejamā informācija mēdz būt visai pretrunīga. Zvēriņš ar ļoti garu asti

Meža sicista ir neliels, no apakšpuses gaiši pelēkdzeltens, no virspuses ruds, dzeltenruds vai rūsganbrūns, ar 3 mm platu, kontrastainu – melnu – garensvītru pār muguru (no pakauša līdz astei) «izrotāts» peļveidīgais grauzējs. Peļveidīgais grauzējs, bet ne pele! To uzsveru, jo liela daļa cilvēku visus nelielos grauzējus dēvē un nereti uzskata par pelēm. Taču peles ir peles, un īsto peļu sugu ir daudz un dažādas. Turklāt – ļoti daudz ir visādu pelēm sistemātiski vairāk vai mazāk radniecīgu dzīvnieku, ko pieņemts dēvēt par peļveidīgajiem grauzējiem. Šai bagātīgi pārstāvētajā kompānijā tātad ietilpst arī sicistas, tostarp meža sicista.

Meža sicista ir vienīgā sicistu ģints suga Latvijā. Sicistu ģints ietilpst... Daļa zoologu uzskata, ka tā ietilpst patstāvīgā grauzēju kārtas māņlēcējpeļu dzimtā, otrā daļa – ka grauzēju kārtas lēcējpeļu virsdzimtas sicistu dzimtā. Nupat izdotajā «Latvijas zīdītāju noteicējā» sicistas pieskaitītas māņlēcējpeļu dzimtai.

Jāatzīst: pirmajā acu uzmetienā mūsu stāstiņa galvenā varone tiešām atgādina peli, visvairāk – svītraino klaidoņpeli, kurai tāpat kā meža sicistai gareniski pār muguru stiepjas tumša svītra. Taču sicista ir daudz mazāka; viņa vispār ir viens no mazākajiem mūsu valstī sastopamajiem grauzējiem: pieauguša dzīvnieka ķermenis vien 6-7,5 centimetrus garš, tā svars – aptuveni 10 gramu. Zvēriņam ir salīdzinoši neliela galviņa ar samērā slaiku, kustīgu purniņu. Atliek vien aplūkot sicistu vērīgāk, un uzmanību piesaista ļoti zīmīga īpatnība – viņas uzkrītoši garā aste; tā ir garāka nekā pārējais ķermenis un var sasniegt pat 10 centimetrus. Gribu uzsvērt, ka aste ir ne vien gara, bet arī tieva. Tieva, maz apmatota un galvenais lokana, var pat teikt – vijīga. Tāda tā ir tāpēc, ka pilda svarīgu – piektās kājas (vai drīzāk rokas!) – funkciju. Nav brīnums, ka meža sicista spēj ārkārtīgi veikli kāpelēt pa krūmu zariem, papardēm, zāles stiebriem. Aste kalpo gan par tvērējorgānu, gan palīdz noturēt līdzsvaru.

Kā Dabas īpaši dāvātu pielāgojumu kāpelēšanai jāmin arī sicistas pakaļkāju ārējā pirksta spēja brīvi novietoties taisnā leņķī pret pēdu. Tādējādi grauzējam dota iespēja kāpelējot satvert zarus un stiebrus ne vien ar priekškāju ķepām un asti, bet arī ar pakaļkāju pēdām. Ja reiz esmu pieminējis grauzēja pakaļkājas, man nav tiesību neuzsvērt: tās ir bezmaz divas reizes garākas nekā priekškājas. Ne velti sicistas pēdējā laikā atzītas par lēcējpeļu vairāk vai mazāk tuvām radiniecēm!

Tiesa, pārvietojoties pa zemi, viņas, lai gan lec, tomēr nedara to gluži tā, kā lēcējpeles. Aplūkojot nospiedumus smiltīs, redzams, ka sicistas pārvietojas īsiem lēcieniem, atstājot aiz sevis visu četru kāju ieminumus un garās astes iezīmētu svītru. Lai gan lēcieni nav gari, temps droši vien ir labs.

Patīk apses

Ne vienīgā, bet vislielākā iespēja vasarā kādā smilšu vai dubļu placītī ieraudzīt meža sicistas pēdas ir lapu koku un jauktos mežos, it īpaši, ja tajos aug daudz apšu. Sicistas galvenokārt izvēlas saules labi apspīdētus meža iecirkņus, kuros dāsni saaudzis pamežs, zeļ gara zāle, netrūkst ogulāju un – ļoti būtiski! – ir daudz vecu, trupes saēstu celmu. Daudz satrupējušu celmu nozīmē daudz slēptuvju, daudz «ēdnīcu» un – galvenais – daudz vietu mājokļa ierīkošanai. Satrupējušos, bet ne mitros apšu vai, sliktākā gadījumā, bērzu celmos, vislabprātāk augstos celmos, kā arī nolauztu koku stumbeņos meža sicistas ierīko vasaras mājokļus jeb midzeņus. Midzenis jeb guļamvieta ir neliels veidojums (5-9 centimetrus liels), apaļš kā bumbiņa, darināts no sīkām saknītēm, sūnām, sausas zāles un kokaugu lapām. Midzeni ar ārpasauli savieno samērā gara eja. Ik vakaru, iestājoties mijkrēslim, ejas atverē parādās kustīgs purniņš – sicista izosta apkārtni pirms došanās barības meklējumos.

Veģetāriete vai gaļēdāja?

Literatūrā atrodamās ziņas par meža sicistas ēdienkarti ir, ja ne gluži pretrunīgas, tad vismaz neviennozīmīgas. Jāteic, daļa grauzēju pētnieku uzskata, ka zvēriņa uztura pamatā ir augu valsts produkti – ziedi, sēklas, augļi, pat zaļās daļas, savukārt citi autori pirmām kārtām min dzīvniekus – kukaiņus, gliemjus, tārpus – un tikai pēc tam augus. Atradu turklāt informāciju, kas vēsta: no dzīvniekiem sicista barībā visvairāk izmanto galvenokārt tos kukaiņus, kuri lielā skaitā atrodami satrupējušā koksnē, proti, skudras, skudru kāpurus, vaboļu kāpurus. Šādas ēdmaņas meklējumos zvēriņš koksnē izgrauž un izkasa 5-6 m, dažreiz pat garāku eju sistēmu. Eju diametrs, atbilstoši to izmantotāja izmēriem, ir neliels – 2 cm. Izalotajā celmā no ārpuses var iekļūt caur vienu, retāk divām ieejām, kas parasti, apslēptas zem mizas plēksnēm, atrodas samērā augstu virs zemes. Veicot nule aprakstītos būvdarbus (ja tā drīkst nosaukt vecas koksnes drupināšanu), sicista neizvāc atbiras, tāpēc tās piepilda tuneļus, – pat 80% no eju garuma mēdz būt sadrupušas koksnes pilni. Bet tas acīm redzot netraucē dzīvniekam pārvietoties, kad viņš pēc kāda laika atgriežas pie reiz jau «izēstā» celma, lai pārlūkotu, vai tajā no jauna nav ieviesusies barība.

Kāzu treļļi

Vientuļniece – tā droši var teikt par jebkuru sicistu. Nometniece – bez nopietna iemesla nemēdz doties tālos izlūkgājienos. Taču – paši saprotat – apgalvojumi neattiecas uz vairošanās periodu, kas sākas drīz vien pēc zvēriņu pamošanās no ziemas guļas – maija nogalē. Atzīstos – mazliet apskaužu tos veiksmīgos cilvēkus, kuriem izdevies paklausīties meža sicistas tēviņa kāzu dziesmā. Esmu ar mieru saderēt, ka tādu ļaužu nav daudz. Bet tomēr ir! Kā gan citādi būtu zināms, ka šī dziesma ir kā īsi, augstā toņkārtā ieturēti treļļi?! Diemžēl – tie cilvēka ausīm saklausāmi vien no neliela attāluma. Nedzirdot šo dziesmu, pa gabalu atšķirt sicistu tēviņu no mātītes nevar, jo šim grauzējam nav ārēja dzimumdimorfisma.

Par sicistu mīlas un ģimenes attiecībām, tāpat kā par pārējo viņu dzīvi, zināms maz, jo viss notiek slēptuvēs. Tomēr ir noskaidrots, ka tēviņi nemaz nerūpējas par pēcnācējiem un ka, samērojot ar citiem nelielajiem peļveidīgajiem, sicistu jaunās paaudzes attīstība rit ļoti lēni. Acīm redzot tieši tāpēc sicistas vairojas tikai vienu reizi sezonā – otrajam piegājienam gluži vienkārši nepietiek laika. Grūsnība, kuras rezultātā pasaulē nāk 4-6 pliki, akli sicistēni, norit četras piecas nedēļas. Salīdzinājumam: mājas peles mazuļi mātes miesās pavada labi, ja trīs nedēļas.

Apmatojuma sega sicistas mazuļiem veidojas lēni, acis atveras tikai 25. dienā. Visu zīdīšanas laiku, kas ilgst vairāk par mēnesi, viņi paklausīgi pavada midzenī. Toties, līdzko laktācijas periods beidzas, bērni, daudz neminstinoties, pamet māti un dodas prom – uz neatgriešanos. Lai gan jauno dzīvnieciņu kažoka rotājums – melnā muguras svītra – vēl nav ieguvis pienācīgu košumu, viņi tomēr ir pilnīgi pieauguši un gatavi patstāvīgai dzīvei. Bet jau nākamajā pavasarī viņi būs gatavi vairoties. Un vairosies! Ja veiksmīgi pārcietīs ziemu.

Laidusies ziemas guļā

Ziema. Guļas periods! Ziemas guļa – vēl viena sicistas atšķirība no pelēm. Šis dzīvnieks ir jutīgs pret zemām temperatūrām, un pat vasarā, iestājoties vēsākam laikam, viņu ātri vien pārņem stingums. Tāpat, kad uznāk ilgstošs lietus. Taču, tiklīdz kļūst siltāks, sicista tikpat ātri atkal «atmieg» – atgūstas no stinguma un kļūst aktīva.

Zvēriņš jau laikus sagatavo ziemošanas midzeni – augsnē vai sūnām klātā cinī izrok aliņu, kuras galā izkārpa nelielu telpu, ko pēc tam piepilda ar sausām sūnām, zāli un silti izoderē. Guļa sākas oktobrī. Pirms laišanās miegā sicista ar sausu lapu korķi blīvi aizdara no iekšpuses ieeju aliņā, kas ved uz guļamtelpu. Tad viņa sarullē spirālē asti, saliecas ap to kā komats un laižas nemaņā. Miesas temperatūra pamazām pazeminās, sirdspuksti kļūst aizvien retāki, elpa lēnāka un seklāka... Atmodas periods iestājas, kad diennakts vidējā gaisa temperatūra pavasarī ilgāku laiku turas virs +10 grādiem, parasti – maijā. Sanāk, ka kopumā ziemas migā meža sicista noguļ kā beigta septiņus mēnešus. Vairāk nekā pusgadu – nemaņā!

Katrai sicistai dzīves laikā nākas pārciest vienu, lielākais divas ziemas, jo šo grauzēju mūžs ir īss. Divi ar pusi gadu – tas jau ir cienījams īpaši izredzēto vecums. Sicistu dzīves ilgumu negatīvi droši vien ietekmē atkušņi ar pēkšņu sala atgriešanos ziemas guļas laikā. Arī dzīvesvietu applūšana palu vai bebru darbības dēļ.

Būtiska nozīme mūža garuma (un tātad arī populācijas lieluma) ierobežošanā ir plēsīgajiem dzīvniekiem – zebiekstēm, pūčveidīgajiem putniem (galvenokārt bikšainajiem apogiem, apodziņiem, meža pūcēm) un slimībām – leptospirozei, tularēmijai, kā arī endoparazītiem un ektoparazītiem. Visbeidzot šajā kontekstā jāpiebilst: tāpat kā citi nelielie grauzēji, arī meža sicista izbaro ganību ērču kāpurus un nimfas, tātad uztur encefalīta apriti.