Uz kurieni lido skaļais un kauslīgais ziemeļnieks? (1)

Ziemeļu gulbis (Cygnus cygnus), kā jau norāda sugas nosaukums, ligzdo ziemeļos. Pasaulē ir četras ziemeļu gulbju ligzdošanas populācijas: Islandē, Rietumsibīrijā un Skandināvijā (pie šīs populācijas pieder arī Latvijas gulbji), Centrālsibīrijā, Austrumsibīrijā.

Islandē ligzdo aptuveni divi tūkstoši pāru, kuri ziemo Lielbritānijā un Īrijā. Otras populācijas putni ligzdo Somijā (aptuveni 2500 pāru), Zviedrijā (aptuveni 1500 pāru), Norvēģijā (400 pāru), Latvijā (200 pāru), Igaunijā (40-60 pāru), Lietuvā (60 pāru), Polijā (70 pāru), Vācijā (20 pāru), Dānijā (3 pāri). Šie gulbji pārziemo Dānijā, Zviedrijā, Vācijā, Polijā un Holandē.

Sibīrijas ziemeļu gulbju populāciju putni dodas pārziemot uz Kaspijas un Melno jūru, Ķīnu un pat Japānu. Caurceļotāji, kas pavasaros un rudeņos lielos baros šķērso Latvijas teritoriju, nāk no Krievijas, Somijas un Igaunijas.

Somijā, Igaunijā un Krievijā ziemeļu gulbis ligzdo augsto purvu ezeriņos; Lietuvā, Polijā un Vācijā – aizaugušos ezeros un dīķos. Līdzīgās vietās tas ligzdo arī Latvijā.

No sava lielākā radinieka – paugurknābja gulbja – ziemeļu gulbis atšķiras ar knābja krāsu – tas ir dzeltens, nevis sarkanīgi oranžs. Kad lido paugurknābja gulbji, dzirdama vien spārnu švīkstoņa, ziemeļnieki šķeļ gaisu, skaļi «trompetējot». Kaut ziemeļnieks ir mazāks, tas bieži vien padzen no iecerētās ligzdošanas vietas paugurknābja gulbi. Šī gulbju suga ir kauslīga. Arī makšķernieki sūdzas, ka ziemeļnieks tiem pamatīgi izbojā copi. Un maizi no rokas ēdīs tikai paugurknābja gulbji.

Aprīļa beigās, maija sākumā ziemeļu gulbja ligzdā parādās 3-8, bet visbiežāk piecas olas. Mazuļi jau drīz pēc izšķilšanās seko vecākiem. Kamēr jaunie gulbji ir pelēki, viņi nespēj lidot, tāpēc tieši šajā laikā ornitologiem ir visvieglāk putnus apgredzenot un piestiprināt satelītraidītājus. Jaunie gulbji lidotspēju sasniedz 90-110 dienu vecumā.

Skaita pieaugums

Pirmā drošā ziemeļu gulbja ligzdošana Latvijā tika pierādīta 1973. gadā, kad ornitologs Jānis Baumanis Kazdangas apkārtnē atrada ziemeļa gulbja ligzdu. Pirmā «Latvijas ligzdojošo putnu atlanta» sastādīšanas laikā 1980. gadu sākumā Latvijā ligzdoja ne vairāk par 20 pāriem ziemeļu gulbju. Tagad to ir vismaz 10 reižu vairāk. Kas tas ir – nejaušība vai likumsakarība? Vēl pirms 100 gadiem šos skaistos putnus bija atļauts medīt. Ziemeļu gulbis bija uz izzušanas robežas, un tikai medību aizliegums pagājušā gadsimta 20. gados deva tam iespēju izdzīvot. Mūsdienās ziemeļu gulbis aizņem tās teritorijas, kur, iespējams, ir ligzdojis arī agrāk. No Somijas purviem tas jau ir atkļuvis līdz zivju dīķiem Latvijā, Vācijā un Polijā. Ja tas sāks aizņemt arī purvus un citas ligzdošanai piemērotas vietas, ļoti iespējams, 200 ligzdojošu pāru vietā drīz būs līdz pat 500 pāriem. Visbiežāk ligzdošanas laikā ziemeļu gulbji ir sastopami Kurzemes pusē, bet pakāpeniski sāk iekarot arī Vidzemi un Latgali.

Līderi Eiropā

Lai izzinātu putnu ceļus, visā pasaulē aktīvi notiek putnu iezīmēšana ar krāsainiem kakla gredzeniem (gulbji, zosis), krāsainiem kāju gredzeniem (gulbji, zosis, stārķi, kaijas utt.). Salīdzinot ar kāju gredzeniem, kakla gredzenu priekšrocība ir tā, ka tos iespējams nolasīt no liela attālumā neatkarīgi no tā, vai putns peld vai staigā. Tieši tāpēc 2003. gadā tika nolemts Latvijā ziemeļu gulbju pētījumiem izmantot krāsainos kakla gredzenus, kuru numuru iespējams nolasīt, nesagūstot putnu. Gredzens putnam rada tikai nelielas neērtības, tas tikpat labi ēd, guļ, vairojas un pārvietojas, – citādi jau pētījumam nebūtu nekādas jēgas. Daudz nācies uzklausīt arī jautājumus par to, vai gredzens nevar saspiest kaklu, vai putns aiz kaut kā nevar aizķerties... Patlaban ir apgredzenoti vairāk nekā 500 ziemeļu gulbji, un neviens no viņiem nav nobeidzies kakla gredzena dēļ.

Vai kakla gredzeni var pastāstīt visu par gulbjiem?

2003. gadā sāku gredzenot ziemeļu gulbjus. Toreiz apgredzenojām tikai divus putnus. 2008. gadā iezīmēto īpatņu skaits jau ir 509. Saņemti aptuveni 3500 ziņojumi par Latvijas ziemeļu gulbjiem no daudzām Eiropas valstīm: Vācijas, Zviedrijas, Dānijas, Polijas, Lietuvas, Igaunijas, Somijas, Nīderlandes, Šveices, Krievijas un, protams, Latvijas.

Ir noskaidrots, ka mūsu ziemeļu gulbji lielākoties pārziemo Vācijā, it īpaši Elbas krastos, kā arī Vācijas un Polijas robežupes Oderas krastos. Pavasarī putni, kas ir apgredzenoti kā ligzdotāji, atgriežas savās ligzdošanas vietās. Ja ūdenstilpe vai tās krasti nav pārveidoti, putni ligzdo turpat, ja kaut kas krasi ir mainījies, meklē ligzdvietu citur.

Interesantāk, bet diemžēl arī grūtāk ir ar jaunajiem ziemeļu gulbjiem, kas nav piesaistīti kādai konkrētai vietai, jo tie sāk ligzdot tikai 3-6 gadu vecumā.

Jaunieši ar raidītājiem

Mūsu ieceri palīdzēja īstenot Latvijas Vides aizsardzības fonds, kas 2007. gadā finansiāli atbalstīja projektu «Ziemeļu gulbju satelītizsekošana Latvijā». No ASV firmas «North Star» tika nopirkti 10 satelīta raidītāji. Izsekošanu nodrošināja franču firma «Argos». Lai saudzētu raidītāja bateriju, nolēmām, ka tas raidīs signālu tikai sešas stundas diennaktī. Raidītāja svars ir 90 grami, un to piestiprinājām gulbim uz muguras ar īpašām teflona siksnām.

Raidītājus uzlikām jauniem ziemeļu gulbjiem, kas jau gandrīz prata lidot. Astoņos perējumos raidītājus uzlikām tikai vienam mazulim, bet vienā – diviem. Ar raidītājiem iezīmētie ziemeļu gulbji tika noķerti šādās vietās:

- Jānis un Raimonds Rendā, Kuldīgas rajonā (abi no viena perējuma);

- Irina pie Aizputes, Liepājas rajonā;

- Aigars Ēdolē, Kuldīgas rajonā;

- Digna un Antra Nagļos, Rēzeknes rajonā (dažādos perējumos);

- Vineta Rugājos, Balvu rajonā;

- vēl trīs gulbji, kuriem nepaguvām dot vārdus, jo signālus saņēmām tikai aptuveni mēnesi. Tie bija trīs tēviņi no Udzēnu zivju dīķiem pie Naukšēniem Valmieras rajonā, Ošeniekiem Saldus rajonā un Talsu apkārtnes.

Interesantākie rezultāti, kas iegūti ar raidītāju palīdzību

Aigars no Ēdoles pērnajā siltajā ziemā nolēma nekur nelidot un palika pārziemot Liepājas rajona Bārtas pagastā. Ziemā kopā ar viņu novēroti vēl 2 līdz 200 ziemeļu gulbji. Pa dienu Aigars lidoja baroties uz tīrumu, bet naktī nakšņoja netālajā upītē. Kopš aprīļa sākuma nekādu ziņu par šo gulbi diemžēl vairs nav.

Antra no Nagļiem divās dienās (no 3. līdz 4. novembrim) tikai ar vienu apstāšanās vietu Lietuvas dienvidos sasniedza Kaļiņingradas apgabalu, nolidojot 478 km. Taču no 13. novembra signāls pazuda, kas liecina par putna bojāeju vai par baterijas izlādēšanos, kas gan ir mazticams. Turklāt Krievijas teritorijā gulbji tiek medīti bez lielas kautrēšanās.

Irina no Aizputes apkārtnes vienā dienā nolidoja 350 km un sasniedza Poliju netālu no Gdaņskas, vēlāk nolidoja vēl 100 km. Irina savu ceļojumu veica gar jūras piekrasti, neiegriežoties iekšzemē. Kopš 27. novembra signālu vairs nesaņēmām.

Vineta no Rugājiem, līdzīgi kā Antra, lidoja caur Dienvidlietuvu, taču viņa uzreiz sasniedza Poliju, kur uzturējās netālu no Baltijas jūras krasta. Līdz pat janvāra vidum gulbis uzturējās ziemeļrietumu Polijā netālu no Vācijas robežas, kas ir ļoti nozīmīga ziemeļu gulbju ziemošanas vieta Eiropā. Janvāra otrajā pusē Vineta kopā ar vecākiem un vēl citiem sava perējuma putniem devās uz Līneburgas apkārtni (pie Hamburgas) Vācijā, kur uzturējās vienu mēnesi. Februāra vidū astoņās dienās sasniedza Latviju un kopā ar vecākiem un citiem jaunajiem putniem atgriezās Rugājos. Taču pavasarī vecākiem sākas teritoriālās cīņas, kad tie padzen no savas teritorijas gan iepriekšējā gada mazuļus, gan arī citus putnus. Tāpēc trīs mēnešus Vineta klejoja pa tuvāko apkārtni, bet jūnija sākumā aizlidoja uz Krieviju, kur apstājās dažādos purvos un ezeros, līdz sasniedza Arhangeļsku. Pēc tam devās ziemeļaustrumu virzienā un jūnija beigās apstājās Kaņina pussalā aiz Polārā lokā, kur arī pavadīja visu vasaru. Kopš augusta signāls ir pazudis, visticamāk, baterijas bija izlādējušās.

Jānis no Rendas, līdzīgi kā Irina, vienā dienā no Kurzemes aizlidoja uz Gdaņskas apkārtni Polijā, kur pakāpeniski ar dažu dienu intervālu nolidoja gar jūru 20-50 km. Tad no ziemeļrietumu Polijas tas aizlidoja pārziemot uz Oderas upes krastiem gan Polijas, gan Vācijas pusē. Martā gulbis pa to pašu maršrutu sasniedza Kurzemi, kur uzturējās šķilšanās vietas apkārtnē. Jūnija sākumā Jānis vienā dienā aizlidoja uz Somiju. Tad no Somijas uz Krievijas Karēliju, pēc tam – uz Balto jūru un, līdzīgi kā Vineta, vairākas nedēļas uzturējās pie Arhangeļskas Ziemeļu Dvinas grīvā. Jūnija beigās Jānis devās uz Arhangeļskas apgabala ziemeļaustrumu daļu, kur pavadīja visu vasaru. Atpakaļceļā septembra otrajā pusē tas lidoja tikai pa Krievijas teritoriju, kur vairākas reizes apstājās, taču attālumu no Baltās jūras līdz Latvijai tas nolidoja trīs dienās. Pusotru mēnesi Jānis atpūtās un intensīvi barojās Valkas rajonā Sedas purvā, tad vienā dienā nolidoja 450 km un pašlaik atrodas Polijā. Kādi ir secinājumi?

1. Ziemeļu gulbji no Latgales lido caur Dienvidlietuvu līdz Baltijas jūrai, pēc tam gar to aizlido uz ziemošanas vietām.

2. Ziemeļu gulbji no Kurzemes lido virs Baltijas jūras un sasniedz Poliju, kur turpina virzīties uz Vācijas pusi, nolidojot nelielus attālumus.

3. Ziemeļu gulbji pirmajā dzīves pavasarī atgriežas šķilšanās vietas apkārtnē, no kurienes jūnija sākumā dodas tālāk uz ziemeļaustrumiem.

4. Spalvu maiņas vietas atrodas Krievijas ziemeļos aptuveni 1500 km no šķilšanas vietām.

Bez raidītājiem šādas ziņas iegūt nav iespējams.

Ko tālāk?

2008. gadā ar raidītājiem tika iezīmēti vēl pieci ziemeļu gulbji – trīs jaunie un divi pieaugušie. Viens no pieaugušajiem putniem novembra sākumā joprojām atradās Latvijā, bet no otra nesaņemam nekādus signālus. No trim jaunajiem gulbjiem viens jau atrodas Vācijā, no otra nāk vājš signāls no Latvijas, bet trešais pēc pirmā nesekmīgā lidojuma izmežģīja kāju, tādēļ raidītāju nācās noņemt.

Paldies visiem, kas ir piedalījušies gan gulbju ķeršanā, gan raidītāju piestiprināšanā, jo tas nav vienam cilvēkam paveicams darbs.

Īpašais paldies Latvijas Vides aizsardzības fondam un Latvijas Dabas muzejam par projekta finansiālu atbalstu!

Ja jums radušies jautājumi vai esat novērojis apgredzenotu gulbi, lūdzu par to ziņot: Dmitrijs Boiko, Latvijas Dabas muzejs, K. Barona iela 4, Rīga, LV – 1712; tālr. 67356041; e-pasts: dmitrijs.boiko@ldm.gov.lv.