Zinātnieki lēš, ka Eiropā visi potenciāli izmantojamie derīgie augi ir apzināti un pārbaudīti praksē. Vēl neizzinātas uzturā izmantojamo augu rezerves meklējamas tropos, un, ņemot vērā vietējo tautu, piemēram, indiāņu, zināšanas par augiem un pieredzi, būtu iespējams papildināt eiropiešu ēdienkarti ar ne vienu vien uzturvielām bagātu augli, ogu vai dārzeni.
Eksotiskie augi – nezināmie un labi zināmie (1)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pēc aptuvenām aplēsēm, Amazonē ir zināmas aptuveni 700 dažādu augu sugas, kuru augļi ir ēdami un izmantojami pārtikā. Aptuveni puse no šiem augiem aug savvaļā. Un tikai niecīga daļa no šīs eksotisko augļu sugu daudzveidības ir eksportējamie augļi. Aptuveni 90% visu eksotisko augļu ražotāju ir kokaugi.
Arī Latviju sasnieguši – diemžēl bieži vien ļoti sliktas kvalitātes – dažādi eksoti: gan augļi, gan ogas, gan garšvielas. Taču tas patiešām ir kā ūdens piliens jūrā, ja salīdzina ar visiem zināmajiem eksotiskajiem augļiem kopumā. Veikalu plauktos sarindoti, tie gaida pircēju, kurš bieži vien nemaz nenojauš, no kādas dabiskās augšanas vides šis auglis atceļojis. Nu, piemēram, ananass no tīruma, kas līdzinās Latvijas kartupeļu laukam, vai mango, kas nokarājas no koka zariem līdzīgi siltumnīcas gurķiem, vai karambola, kuras ziedi spraucas laukā no stumbra! Šajā rakstā lasītāju iepazīstināšu ar dažiem Latvijā līdz šim mazāk zināmiem, pēc formas, krāsas un garšas īpaši neparastiem Brazīlijā ieraudzītiem, iepazītiem un nogaršotiem eksotiem, kurus, rodoties tādai izdevībai, iesaku nobaudīt.
Čerimoja – ar zemeņu garšu
Šā auga augļi jeb – botāniski – kopaugļi pēc formas atgādina milzīgu zemeni, un to garša patiešām līdzinās zemenēm ar putukrējumu. Čerimojas (Annona cherimola) dzimtene ir Peru Andu ziemeļos; jau inki audzēja šo augļkoku un baudīja tā augļus. Pirms vairāk nekā 400 gadiem spāņu jūrasbraucēji to ieveda Spānijā, un tā šis auglis nonāca Eiropā.
Šis 3-9 m augstais mūžzaļais koks vai krūms ir savā ziņā unikāls, jo visas tā daļas ir izmantojamas. Augļi ir aptuveni dūres lieluma, ar zaļganu, ādaini mīkstu un zvīņainu mizu.
No svaigām augļa alkaloīdu saturošajām sēklām iegūst prettārpu līdzekli, grauzdētas sēklas tautas medicīnā lieto kā vemšanas un caurejas veicināšanas līdzekli. Auglim ir ļoti nozīmīgs pielietojums – mātes piena veidošanās stimulēšanai pēcdzemdību periodā. No auga saknēm un mizas pagatavo tēju, ko lieto kā nomierinošu līdzekli nervu spriedzes un stresa gadījumos. Ēdot šo augli svaigā veidā, ieteicams to vispirms pārgriezt uz pusēm un izņemt sēklas. Lai sevišķi izceltu augļa garšu, ieteicams tam uzpilināt dažus pilienus citrona sulas un pēc tam izēst ar karoti.
Guarana – kafijas vietā
Arī guarana (Paulinia cupana H.B.K.), liānveidīgs augs, kam attīstās neliela izmēra augļi ar vienu vienīgu sēklu, pieder pie tiem augiem, kurus jau pirms vairākiem gadsimtiem atklāja Amazones indiāņi. Indiāņi augļus vispirms izžāvēja, iegūtās sēklas sarīvēja, tā iegūstot pulveri. Izšķīdinot šo pulveri ūdenī, indiāņi ieguva rūgtu, atspirdzinošu dzērienu, ko ņēma līdzi, dodoties garajos medību pārgājienos džungļos.
Guaranas sēklu sastāvā konstatēts aptuveni 4% kofeīna (salīdzinājumam – kafijas pupiņās tas ir aptuveni 1,2%), bet atšķirībā no kafijas kofeīna, pateicoties augstajam balastvielu un šķiedrvielu sastāvam sēklās, guaranas kofeīns organismā uzsūcas lēnāk un saudzējošāk. Līdz ar to iedarbība ir ilgstošāka nekā kafijai. Guaranu iesaka lietot tiem, kas kafiju nevar dzert. Guaranas iedarbībā organisms iegūst možumu, tiek stimulētas cilvēka koncentrēšanās spējas, stabilizējas asinsrite un uzlabojas kuņģa un zarnu darbība. Iedarbības ilgums parasti saglabājas no 4 līdz pat 6 stundām. Brazīlijā guarana ir ļoti populārs līdzeklis vīriešu potences un seksuālās aktivitātes uzlabošanai, tādēļ šis augs ieguvis kulta statusu.
Guarana aug Brazīlijā, Amazonē, gan savvaļā, gan plantācijās. Savvaļā tie vijas ap saimniekaugu, kas liānai tipiski, bet plantācijās tiek selekcionētas zemas formas, kas atvieglo ražas novākšanu. Amazones reģions ap Manausu ir galvenais apgādātājs ar guaranas produktiem visā Brazīlijā.
Sēklas pēc to samalšanas pulverī tālākajā pārstrādē sajauc kopā ar speciālu miltu – manioka – masu un ūdeni, tā iegūstot Pasta guarana, ko izmanto kā uztura bagātinātāju, piejaucot jogurtam, kafijai, sulām. Jebkurā veikalā nopērkama limonāde ar nosaukumu «Guarana», kas lieliski atspirdzina, atpūšoties no svelmīgās tropu saules un dienvidu eksotikas.
Kešju rieksti
Pārsteidzoši ir novērot, kā dabā aug kešjukoka augļi (Anacardium occidentale), kas ir acajou (no franču val.) koka sēklas. Pateicoties portugāļu jūrasbraucējiem, jau 16. gadsimtā no to dzimtenes Ziemeļamerikā tie izplatījās tālāk uz Āfriku un Indiju. Jau senatnē tupi cilts indiāņi caju koka augļus izmantoja daudzveidīgi: no augļu sulas viņi gatavoja vīnu, bet augļi aizvietoja maizi.
Apmēram 12 m augstā koka ziedi ir neuzkrītoši rozā, ar patīkamu smaržu. Auglim ir ļoti īpatnēja uzbūve. Auglis sastāv no divām daļām: lielāka izmēra dzeltenas krāsas 5-8 cm liela, bumbierveida, aromātiski smaržojoša «neīsta» augļa, uz kura it kā sēž īstais auglis jeb rieksts. Ar nosaukumu «kešju ābols» tiek domāts augļkāts, kas nogatavošanās procesā piebriest. Kešju rieksts jeb Indijas rieksts ir viensēklas, nierveidīgs un līks riekstam līdzīgs aptuveni 1,5-2 cm garš auglis. Kodols satur aptuveni 45% eļļas un 20% olbaltumvielas. Šie rieksti nopērkami gan cukurotā, gan sāļā veidā pagatavoti. Kešju «ābols» satur daudz C vitamīna, vietējie iedzīvotāji to lielākoties ēd svaigā veidā, arī vāra ievārījumu, gatavo sīrupu. Amazones reģionā plaši tiek gatavots vīns un etiķis.
Rambutāns (Nephelium lappaceum) – ezim līdzīgs
Šo 4-8 cm lielo augli nevar neievērot tā sarkanās, ar mīkstiem, līdz pat 2 cm gariem lokaniem ērkšķiem klātās mizas dēļ. Ēdams ir saldais un aromātiskais augļa mīkstums, kura krāsa ir piena baltumā. 3-5 m augstais koks var saražot līdz pat 6000 augļu ar kopējo svaru līdz 70 kg. Vieni no svarīgākajiem šā auga apputeksnētājiem ir tauriņi.
Džekfrūts
Viens no milzīgākajiem, ja ne pats lielākais tropu auglis ir džekfrūts (jaca portgāļu val.; Artocarpus heterophyllus), kurš var būt 30-100 cm garš, aptuveni 50 cm resns un var svērt vairāk nekā 25 kg! Šos augļu kokus kultivē jau ļoti sen; to augļu apmēram 1cm biezā miza sastāv no atsevišķiem piramīdveidīgiem apcirkņiem, kuru attīstības pamatā ir atsevišķs zieds. Negatavu nomizotu augļu mīkstumu sautē un izmanto līdzīgi dārzeņiem, marinētā veidā tā garša līdzinās gurķiem, bet gatavus augļus ēd svaigā veidā vai pagatavo marmelādi. Nogatavojušās sēklas vāra, žāvē un samaļ, pievieno kā sastāvdaļu miltiem. Savukārt dzeltenīgi brūno augstvērtīgās kvalitātes koksni izmanto mēbeļu, mūzikas instrumentu un darba rīku pagatavošanai.
Pasiflora – garšīgai sulai
Viena no Passifloraceae dzimtas (tajā ietilpst 430 sugas) pārstāvēm ir ēdamā pasiflora (angl. maracuja; Passiflora edulis), kura ražo vistas olas lieluma ogas. Auglis satur daudz melnu sēklu, kas ietvertas caurspīdīgā apvalkā, un pildīts ar oranžas krāsas pulpu ar aromātisku, saldskābu garšu. Ogu pārgriež uz pusēm un ar karoti izēd mīkstumu ar visām sēklām. No ogām iegūst arī sulu. Interesanti, ka ogas netiek plūktas, bet pēc to nobiršanas savāktas no zemes.
Un, ja nu tomēr kādam rodas šaubas, vai tad pašu ābols, bumbieris, plūme un jāņoga sliktāka par tiem eksotiskajiem, jāsaka tā – eksotisks ir un paliek eksotisks, tajā slēpjas tāda maza piedeva no nezināmā, neizbaudītā, noslēpumainā, tādēļ arī tik iekārojamā. Neaizmirstot pašu mājas labumus, nenoniecināsim svešiniekus!