Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kurš koks jau sen uzskatīts par "meža nezāli" un liekēdi? Kurš aizņem citām sugām paredzēto dzīves telpu? Tas ir baltalksnis. Labās īpašības aizēno spēja pāris gados izmainīt ainavu, norobežojot ceļmalas ar biezu zaļu mūri, aizsedzot ūdenskrātuves un apdzīvotas vietas.
Toties radinieks melnalksnis koksnes dēļ tiek vērtēts daudz augstāk un pēc kvalitātes ierindots līdzās osim un citiem vērtīgajiem lapu kokiem.
Dendroloģiskais raksturojums
Alkšņi ir bērzu ģints vasarzaļi, ātraudzīgi koki un krūmi. Ziemeļu puslodes mērenajā joslā šajā ģintī ir 30 sugas. Latvijā sastopamas divas – baltalksnis un melnalksnis, introducētas 10 sugas un dekoratīvās formas.
Baltalksnis var sasniegt 25m augstumu, mūža ilgums 50 – 60 gadi. Miza gaiši pelēka un gluda gan jauniem, gan vecākiem kokiem. Zied marta beigās, aprīļa sākumā, sēklas nogatavojas oktobrī, bet izbirst vēlā rudenī un ziemā. Baltalksnis ir gaismas prasīgs, aug labākās, it īpaši trūdvielām bagātās un kaļķainās augsnēs. Latvijā aizņem aptuveni 5,3% no mežu kopplatības. Ātri ieviešas neizmantotās un nekoptās teritorijās, pamestās lauksaimniecības zemēs. Apstādījumos izmanto baltalkšņa šķeltlapainās un nokarenās formas.
Melnalksnis sasniedz līdz 35m augstumu, mūža ilgums – 100 gadi. Miza tumšbrūna, rievaina. Koksne mīksta, viegla, gaiša un rupjšķiedraina, kas mitrumā dzeltē. Melnalksnis zied aprīlī. Sēklas izbirst ziemas beigās un pavasara sākumā, izplatās ar kūstošā
sniega ūdeņiem. Melnalksnis aug mitrās, dumbrainās vietās, kas pavasarī applūst un kur citas sugas nespēj augt. Latvijā aizņem aptuveni 2,4% no mežu kopplatības. Apstādījumos izmanto arī melnalkšņa dekoratīvās formas.
Vietām Latvijas mežos sastopams abu sugu apvienojums – hibrīdiskais alksnis. Tas ir ātraudzīgāks par vecākiem, ar gludu stumbru, lapām apakšpuse spilgtāk zaļa un lapas galā joma.
Ieskats vēsturē
Pēc nogulumiem konstatēts, ka alkšņi tagadējā Latvijas teritorijā auguši jau pirmsleduslaikmetā kopā ar eksotiskajiem valriekstiem, zīdkokiem, dažādu sugu eglēm un citiem kokiem.
Latvijas teritorijā līdz 16.gadsimta beigām ar dažādiem likumiem mežos ierobežoja tikai vērtīgo koku ciršanu, gandrīz nepieminot pārējās sugas. Eksistēja apzīmējumi "žagaru malka", malkas meži, krūmāji. Arvien palielinoties koksnes izmantošanai, malkas ieguvei tika izmantotas arī alkšņu audzes, krūmi un nepieaudzis mežs. Līdz pat mūsdienām daba visai ražīgi rūpējusies par baltalkšņu ataudzēšanu. Tas ātri vien aizņem regulāri nepļautas pļavas, ganības, tīrumu malas, ceļmalas, grāvjus, izcirtumus un pamestas, neizmantotas platības. Tomēr alkšņu nekad nav bijis par daudz. Pētot Latvijas teritorijas mežu sastāvu, var konstatēt, ka abu alkšņu sugas pēc apjoma vienmēr bijušas saraksta beigās.
Noderīgs saimniecībā
Par alkšņu daudzumu mežos un to nozīmi mūsu senču ikdienā var uzzināt, pētot folkloras materiālus. Tautas dziesmās bieži minētas dažādas mežaudzes, arī alksnājs. Dažādas darbības notiek "viņpus upes alksnīšos", "sīkajos alksnīšos", "melnajos alksnīšos". Starp 13 visbiežāk nosauktajām koku un krūmu sugām savu vietu ieņem arī alksnis. Protams, tas nav tik populārs kā ozols un liepa, taču mitoloģiskajā koku ģimenē tiek pieminēts kā jaunākais un mazākais.
Iepriekšējos gadsimtos baltalksni visvairāk izmantoja pavardu un krāšņu kurināšanai, gaļas un zivju žāvēšanai. Saimnieces no alkšņa mizas, lapām un skarām ieguva krāsvielu dzijām. Pēc seniem ticējumiem ar alkšņiem nepušķo māju, nevij vainagos, neizmanto būvniecībā. Mūsdienās no baltalkšņa iegūst ne tikai malku un šķeldu apkurei, bet arī kvalitatīvu ogli zīmēšanai, no mizām miecvielas, bet pašu koku speciāli audzē gravu un krastu nostiprināšanai. Baltalkšņa nepopularitātē vainojamas ne īpaši izcilās dimensijas, stumbra forma, koksnes kvalitāte un stumbra trupe. Pie "plusiem" var pieskaitīt ātraudzību, kas pārsniedz citu sugu augšanas tempus un masas pieaugumu. Arī augsnes uzlabošana un aizsardzība ir baltalkšņa pozitīvā īpašība. Citur pasaulē baltalksni izmanto sērkociņu, finiera, celulozes, plastificētās koksnes un mēbeļu ražošanā.
Senāk melnalksni tā ūdensizturības dēļ izmantoja aku grodiem, pāļiem un notekām. Pirms 100 gadiem laukos katrā virtuvē līdzās māla bļodām bija arī koka bļodas. Melnalkšņa koksne saskarē ar produktiem neradīja īpašu piegaršu, tāpēc no tās gatavoja piena spainīšus un sviesta bunduļus, greba ikdienā lietojamus traukus. Mūsdienās ražo finieri, apdares materiālus un mēbeles.
Alkšņi zaļajā aptieciņā
Melnalkšņa lapas tika lietotas piena trauku dezinfekcijai. Arī baltalksnim piemītošās antibakteriālās īpašības vēl arvien tiek izmantotas tautas medicīnā. Lai gan vairākos ticējumos ir pretruna, alkšņus tomēr izmanto pirtsslotām. Tām ir ādu attīroša, dziedējoša un pretiekaisuma iedarbība. Svaigo alkšņa slotiņu tvaiki sekmīgi ārstē elpceļu slimības. Uzskata, ka koka sulai piemīt maģiskas spējas. Ar to senāk ārstēja augoņus, dažādas ādas slimības, dziedēja brūces. Mednieki un mežstrādnieki gumijas zābakos izsutušās kājas tina alkšņu lapās. Reimatisma un locītavu sāpju ārstēšanai lietoja lapu kompreses.