Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Iebraucot Pāvilostā četras dienas pēc pārciestās vētras, pilsēta šķiet tīra, kārtīga un tukša. Rosība manāma tikai ostā, kur lietuviešu strādnieki par Eiropas struktūrfondu naudu beidz būvēt piekrastes zvejniekiem paredzēto piestātni.
Ostas pārvaldnieks Zigmunds Smirnovs stāsta, ka iepriekšējā dienā vietējās zvejniecības sabiedrības "N–Stars" trīs kuģi pat izbraukuši jūrā pēc reņģu un brētliņu lomiem. Šodien gan kuģi stāv ostā, jo pūš spēcīgs vējš. Tomēr brīžiem uzspīd saule un, ja ik pa gabalam neredzētu izgāztus celmus ar saknēm gaisā, sazāģētus un kaudzēs sakrāmētus koku stumbrus, arī pa kādam elektrolīniju stabam, bet dziļāk Upesmuižas parkā – veselu klājienu vēja nogāztu koku, būtu grūti noticēt, ka nesen te plosījusies stihija, kas gandrīz diennakti atstājusi pilsētiņas iedzīvotājus bez elektrības un sakariem. Vēl ceturtdien Ulmalē elektrības padeve nebija atjaunota.
"Nakti neviens negulēja, bet no rīta jau bija mierīgāk," par pārdzīvoto vētru naktī uz pirmdienu saka pāvilostniece Skaidrīte Solovjova. "Īsts orkāns! Nez, vai tikai nebija lielāks pūtiens kā pirms diviem gadiem?" prāto uz ielas sastaptā Vija Gabaliņa, pāvilostniece ar piecdesmit gadu stāžu. Pašvaldības nodarbinātie strādnieki, kas Upesmuižas parkā zāģē un krauj kaudzēs vēja izgāztos kokus, uzskata, ka 2005. gada vētra tomēr bijusi spēcīgāka. Arī Pāvilostas muzeja direktore Marita Horna saka: "Kas nu tā par vētru, ne pirmā, ne pēdējā – svētdien jau sola atkal." 1969. gadā, tad gan mājai jumts esot cilājies. Tomēr vienu gan Marita uzsver – noteikti esot jādomā par jūras krasta stiprināšanu. Citādi vēl viens tāds pūtiens un ne tikai žogi, bet arī kāda māja var atrasties jūrā. "Daba dusmojas uz cilvēku, tāpēc plosās," nosaka Skaidrīte Solovjova.
Pa Viļņu ielu aizejot līdz jūrai, par to tiešām var pārliecināties – jūra nikni triec netīri dzeltenus viļņus pret krastu, kas gluži kā nosēts dažādām plastmasas drazām, ko no savām laivām izmetuši jūras braucēji. Gabioni (jūras krasta stiprinājumi, kas izskatās pēc tādas kā metāla tīkliņzeķes, kas pildīta ar laukakmeņiem) vietām turas, bet citur pusjukuši. No dēļiem izbūvētie kājceliņi jūras krastā karājas gaisā – kāpa zem tiem izskalota. Pāvilostnieki zina teikt, ka Ventspils virzienā jūras krasts kļuvis pilnīgi nepieejams, jo pludmales vairs nav – tikai stāva siena tieši ūdenī.
Domē sastaptais Sakas novada galva Uldis Kristapsons, kurš tikko esot bijis Upesmuižas parkā, apliecina, ka ar vētras seku likvidēšanu Pāvilostā gandrīz jau esot tikuši galā. Kādus piecus tūkstošus vēl vajadzēšot, lai savestu kārtībā ielu apgaismojumu, bet cik varētu izmaksāt jaunu koku stādīšana izgāzto vietā, neesot sarēķinājuši. Pilsētiņā viss puslīdz kārtībā – nogāzts kāds žogs vai nojume, bet bēdīgāk ir ar krasta stiprinājumiem un ostu. Lai attīrītu smilšu sanesumus un sakārtotu molus, vajadzēšot vismaz 50 000 latu, spriež Kristapsons. Vides ministrijai būšot jāprasa palīdzība, lai varētu atjaunot sapostītos gabionus. Domes priekšsēdētājs pat uzskata, ka, rēķinot naudas izteiksmē, aizvadītā vētra varētu būt nesusi lielāku postu nekā tā pirms diviem gadiem. Tas saistīts ar vēja virzienu – toreiz pūtis dienvidrietumu vējš, kas Pāvilostu skāris mazāk, jo Akmeņrags vēju aizturējis. Savukārt šoreiz vējš nācis tieši no jūras. Tāpēc arī tik ļoti cietis jūras krasts.
Zigmunds Smirnovs par ostas zaudējumiem pagaidām atturas spriest — vētra jau vēl neesot beigusies. Kad beigšot viļņoties, tikai tad no Rīgas atbrauks hidrogrāfi, kas izmērīs un izvērtēs, cik smilšu sanests kuģu ceļā. Tāpat pagaidām vēl nevarot noteikt, cik stipri cietis Ziemeļu mols, kurš tāpat jau esot bijis bēdīgā stāvoklī, jo pēdējo simts gadu laikā nav remontēts. Izdzisušas arī mola ugunis.