Susurpētnieku vasara

Lielais susuris Glis glis pirmo reizi reģistrēts 1937. gadā Gaujas senlejā, un kopš tā laika nejauši atrasti tikai kādi 40 dzīvnieki deviņās Gaujas nacionālā parka vietās. Visbiežāk dzīvnieciņš par sevi licis manīt Siguldā un tās apkārtnē. Vairākkārt novērots arī Amatas senlejā un tās tuvumā pie Kārļiem. Visbiežāk – cilvēku mītnēs, piemēram, pagrabos un pat administratīvās telpās. Pāris gadījumos – koku dobumos, bet ne reizi – putnu būrīšos. Neviens līdz šim nav atzinies, ka susuri redzējis tā dabiskajā vidē – mežā.

2004. un 2005. gadā ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu Gaujas senlejā un tās sāngravās izlikām vairāk nekā 100 susuriem paredzētu būrīšu, un jau piecus gadus Gaujas nacionālajā parkā notiek lielo susuru monitorings.

Turpinājām meža susuru Dryomys nitedula izpēti Ilgu dabas liegumā. Tur meža susuri pirmo reizi atrasti 1968. gada pavasarī, kad ornitologs Ģirts Kasparsons veica putnu būrīšu kontroli. Ilgu pilī atrodas Daugavpils Universitātes studiju pētnieciskā bāze, kur studenti jau gadiem ir izlikuši un kontrolējuši putnu būrīšus, bet nopietna «grāmatvedība» par šīm aktivitātēm nav veikta – nezinām ne to, cik būrīšu ir bijis, ne to, cik aktīvi tos apdzīvojuši meža susuri. 2009. gada pavasarī ierīkojām būrīšu parauglaukumu, kurā 50 būrīši izlikti līdzīgi kā citos susuru pētījumos – 50 m attālumā cits no cita vairākās rindās.

Radioraidītājs ap kaklu

Vasarā Daugavpils Universitātes Sistemātiskās bioloģijas institūta pētnieces Dignas Pilātes vadīta projekta ietvaros vairākiem meža susuriem dāvājām dārgas «kaklarotas» – radioraidītājus – un ķērāmies pie to izsekošanas. Telemetrija jeb datu attāla pārraide ir pasaulē jau sen un plaši izmantota metode, tomēr daudz pirkstu nevajag, lai uzskaitītu visus telemetrijas lietošanas gadījumus Latvijā. Pie mums radio un satelītraidītājus bijusi iespēja nēsāt vairākiem lūšiem, melnajiem stārķiem, mazajiem ērgļiem un ziemeļu gulbjiem, kā arī dažām pīlēm Engures ezerā un taimiņiem Amatā. Meža susuru radioizsekošana līdz šim veikta tikai Belovežas gāršā Polijā. Tas dod patīkamo celmlaužu sajūtu – būt pirmajiem, kas Latvijā telemetriju izmanto susuru pētniecībā.

Susuriem domātais radioraidītājs sver 2 gramus un izskatās pēc neliela paresninājuma uz 2-3 mm platās siksniņas, ko apliek dzīvniekam ap kaklu. Tajā ievietotās radiotehniskās ierīces periodiski raida signālu, kuru pētnieks uztver ar speciālas antenas palīdzību. Jo mazāks raidītājs, jo mazāka baterija tajā iemontēta, tāpēc tas spēj darboties vien 7-10 dienas. Tāpēc šajā vērtīgajā laikā dzīvojām kā īsteni susuri: visas naktis pavadījām nomodā ar antenām rokās, bet pa dienu gulējām.

Pie antenas ir neliels «radio», kas uztverto signālu pārvērš cilvēka ausij dzirdamās skaņās. «Radio» runāšana nedaudz atgādina sienas pulksteņa tikšķēšanu. Turklāt dzirdamās skaņas stiprums atkarīgs no tā, cik precīzi antena ir pagriezta raidītāja virzienā – jo precīzāk, jo skaļāk. Tātad radioizsekošana ir pareizā virziena meklēšana. Grozot antenu visos virzienos, jānoskaidro, no kurienes atlido radiosignāli, t. i., kurā virzienā no tevis meklētais zvērs atrodas.

Iemīļo slazdus

Prieks ir par katru reizi, kad būrītī var atrast pašu susuri vai senākas vai nesenākas klātbūtnes liecības: migu, ekskrementus, barības atliekas. Taču garāka stāsta vērts ir piedzīvojums ar pērn pirmo reizi iemēģinātajiem dzīvķeramajiem slazdiem. Tie ir 23 cm gari, 9 cm augsti un 8 cm plati skārda tunelīši ar aizkrītošu gala sieniņu. Tuneļa durtiņas atver un nostiprina ar spraislīti, uz iekšējās svārstīgās laipiņas uzliek ēsmu, un slazds ir gatavs savam darbam. Atliek sīkajam zvēriņam ielīst pēc ēsmas un uzkāpt uz laipiņas, un spraislītis nostrādā – durtiņas aizcērtas, un zvēriņš ir iespundēts. Kur vēl vienkāršāk? Bet ar nosacījumu, ka šis slazds trāpās zvēriņam pa ceļam un ēsma ir iekāri raisoša.

Slazdus iemēģināju mežā virs Gūdu klintīm pie Gaujas – vietā, kur atrodas viens no lielo susuru būrīšu parauglaukumiem. Pieci slazdi kaujas gatavībā nostāvēja piecas naktis, bet nekā – no susuriem ne vēsts. Tad uz dažām dienām man vajadzēja aizbraukt, tādēļ slazdus vienkārši aizvēru, atstājot turpat, kur stāvējuši. Atgriezies devos slazdus atvērt, lai turpinātu susuru ķeršanu. Atvēru un nofiksēju viena slazda durtiņas, vēru otra slazda durtiņas – bet tur kaut kas jau iekšā. Susuris!!! Vairs neatceros, kas bija lielāks – prieks par susura noķeršanu vai izbrīns, kā susuris gadījies aizvērtā slazdā. Laikam izsalkums pēc ziemas guļas bijis tik liels, ka susuris pats atspiedis diezgan atsperīgās slazda durtiņas vaļā un ielīdis pēc kārotā maizes kumosa. Susura svars bija tikai 55 grami. Pēc četriem mēnešiem šis pats susuris svēra divreiz vairāk.

Vispār jau šis susuris – slazda uzlauzējs – izrādījās aizvadītās susursezonas īpašais gadījums jeb neapstrīdams favorīts cīņā par titulu Gada susuris. Nākamajā nedēļā pēc pirmās noķeršanas viņš iekļuva slazdos vēl četras reizes! Domāju, ka susurim bija izstrādājies reflekss – kur slazds, tur barība. Turklāt visas 2009. gada susursezonas laikā šis zvēriņš, izmantojot gan slazdus, gan būrīšus, piereģistrējās 15 reizes, un tas ir absolūts Latvijas rekords!

Jau pirms Jāņiem ar visiem slazdiem mugursomā pārcēlos pie meža susuriem uz Ilgām. Bija vajadzīgi susuri – brīvprātīgie plānotajai radioizsekošanai. Izliku slazdus Ilgu mežā dažādās vietās, arī uz zemes, kur pirms tam susuri dzīvojās pa būrīšiem. Par ēsmu zvēriņu ievilināšanai dzīvķeramajos slazdos izmantoju peļu ķērājiem ierasto un pie lielajiem susuriem iemēģināto ar saulespuķu vai rapša eļļu iesmaržināto maizi. Tomēr meža susuri šo ēsmu ignorēja – slazdi tukši nostāvēja gandrīz divas nedēļas.

Ķeršanu atkārtoju augustā. Šoreiz nolēmu būt viltīgāks un blakus maizes kumosiņam pieliku siera gabaliņus. Un – ilgi nebija jāgaida. Jau otrajā naktī viens susuris slazdā gan. Arī trešajā naktī. Un – ķeršanās slazdos izvērtās par sacensībām starp diviem susuriem, kam devām pat vārdus Čips un Deila…

Kodiens pirkstā tā nesāp

Sāpīgi, bet paciešami ir tad, kad pirkstā iekožas meža susuris. Kad pirkstā iekniebjas lielā susura asie priekšzobi, ir jākliedz – reizēm pat pilnā balsī. Tomēr ne par asiņojošiem pirkstiem šoreiz. Daudz sāpīgāk ir atrast vēl aklos susurbērneļus, izrāpušos migas virspusē. Tā ir liecība, ka nāvei lemtie mazuļi veltīgi meklē bojāgājušo, visticamāk, kāda gaļēdāja apēsto māti…

Smeldzīga sajūta pārņem, kad no redzeslauka pazūd kāds pirms tam regulāri būrīšos atrasts dzīvnieks. Lielo susuru galvenajā izpētes vietā pērn vairs neparādījās viens susurpaps, kurš bija iepazīts jau kopš 2006. gada. Jūlijā vairs neizdevās satikt susurmammu, kura kopš 2005. gada bija papildinājusi susuru saimi ar mazuļiem. Ja runājam par lielo susuru bērnu pienesumu, tad aizvadītais gads bija skumji tukšs. Daudzviet, kur susuru galvenā barība ir dižskābaržu riekstiņi, neražas gados dzīvnieki vispār nevairojas. Latvijā dižskābarži neaug, tādēļ mūsu susuriem vissātīgāko barību nodrošina ozoli. Mammām ozolzīles dod spēku izbarot mazuļus, jaunajiem un vecajiem susuriņiem – ļauj uzkrāt tauku rezerves ilgajam ziemas miegam. Ozoliem lielāka vai mazāka raža bijusi vienmēr, arī pērnvasar. Tomēr pagājušais gads bija pirmais, kad būrīšu parauglaukumā nesastapām ne susurģimeni, ne kādu susurjaunuli. Citu gadu rudeņos būrīšos nereti atradām jaunos susurus, kas acīmredzot bija dzimuši kādā netālā koka dobumā. Šādu susurģimenes aizņemtu dobumu pirms dažiem gadiem nejauši atradām metru virs zemes ozolā, kurā bija izlikts putnu būris. Tā bija arī savdabīga liecība tam, ka nekas nevar būt labāks par dabas dotu mitekli – ja ir pieejami koku dobumi, būrīši var pagaidīt.

Pārsteigums – ķer kukaiņus

Reiz, pārbaudot lielo susuru apdzīvotos būrīšus, manam skatam pavērās negaidīta aina – maijvaboļu atliekas jeb to hitīna apvalki. Biju lasījis, ka lielie susuri mēdz mieloties ne tikai ar augu barību, bet nesmādē arī bezmugurkaulniekus, galvenokārt kukaiņus. Nu mans atradums ir pirmā liecība, ka līdzīgi uzvedas arī mūsu lielie susuri. Būrīša saimnieks bija veiksmīgi izmantojis maijvaboļu savairošanos neredzēti lielā skaitā. Susuris acīmredzot koka zarotnē ķēra ozollapas grauzošās vaboles un pēc tam būrīša drošībā tās gardu muti notiesāja.

Radioizsekošana parādīja un pierādīja, ka būrīšiem kā dienas mītnēm ir otršķirīga loma. Dabisko slēptuvju ir daudz vairāk, nekā mēs spējam iedomāties. No sešiem izsekotajiem meža susuriem tikai viens dienu regulāri pavadīja būrītī. Tā bija susuriene, ko atradām vienā no būrīšiem. Aplikām tai kakla siksniņu ar raidītāju un atlaidām atpakaļ būrītī. Pēc nākamās nakts gaitām viņa atkal ielīda būrītī, bet – citā. Un viņu var labi saprast: pēc tāda stresa pārdzīvošanas ikvienam gribētos meklēt citu patvērumu. Vēl pēc dažām naktīm, kamēr susuriene nodevās barības meklējumiem, ieskatījos viņas jaunajā miteklī – lapu un sūnu migā gulēja četri mazi, akli un kaili susurbērņuki… Tas izskaidro, kādēļ susuriene bija tik uzticīga vienai un tai pašai dienošanas vietai, taču raisīja arī neviltotu izbrīnu, ka susurbērniem jau no pirmās piedzimšanas nakts nākas garas, t.i., sešas, stundas pavadīt aukstā miteklī bez ēšanas. Vienā un tajā pašā laikā – ap desmitiem vakarā – susurmamma būrīti pameta, lai atgrieztos ap četriem no rīta; līdzīgi uzvedās arī pārējie susuri. Vienu vakaru, kad susuriene bija devusies nakts gaitās, mēs būrīša skrejā ielikām lazdas lapu. Tai vajadzēja kalpot par sava veida papildu liecību, ka neesam nogulējuši īslaicīgu susurbērnu apmeklējumu. Taču lapa apstiprināja mūsu atklājumu – tā skrejā nostāvēja līdz pat rītam.

Pacietīgi stāvot ar antenu rokās visu nakti, uzzinājām, ka susurmamma uzvedas godīgi un jau pēc dažām naktīm – pat prognozējami. Tālu no būrīša viņa nedevās – aptuveni 150-170 metru rādiusā (tas gan ir nedaudz vairāk, nekā to bija iespējušas divas poļu susurpanes Belovežas gāršā). Turklāt zvēriņa nakts gaitas bija ļoti līdzīgas. Nevar teikt, ka viņa pieturējās pie viena un tā paša maršruta, tomēr faktiski katru nakti apmeklēja vienas un tās pašas vietas. Katru nakti atšķīrās arī barošanās vietu apmeklējumu secība.

Citi radioizsekošanai pakļautie meža susuri biežāk dienoja dabiskās slēptuvēs nekā cilvēka meistarotajos būrīšos. Bija viens susuris, kurš izsekošanas laikā piecas no septiņām dienām aizvadīja nokaltuša baltalkšņa stumbenī. Kad antena mani aizveda turp, gribējās teikt: «Antena, nu tu gan fleitē!» Iedomāties, ka susuris patvērumu atradis trīs metrus garā un 20 cm tievā praula gabalā, nekādi nespēju. Ieskatoties vērīgāk, stumbeņa sānā ieraudzīju garu plaisu ar nelielu paplašinājumu aptuveni metra augstumā no zemes. Vēl vērīgāk ieskatoties, varēja nomanīt, ka spraugas paplašinājuma vietā spraugas malas ir nostaigātas, t.i., nogludinātas…

Šis pats susuris pirmo reizi tika noķerts būrītī kopā ar vēl četriem susuriem; vienam no tiem ap kaklu jau bija siksniņa ar raidītāju, un viņu jau sen meklējām, lai noņemtu raidītāju. Kad pēc nedēļas ķērāmies pie praulā mītošā susura gūstīšanas, lai atbrīvotu arī to no raidītāja, baltalkšņa stumbenim apliktajā tīklā noķērām divus susurus. Tam gan nav zinātnisku pierādījumu, tomēr radās sajūta, ka susuri ne tikai perfekti pārzina savu mežu ar visām iespējamajām slēptuvēm, bet arī nakts gaitu laikā ar saviem sugas brāļiem vienojas par to, kurā no dienošanas vietām pa dienu kopīgi «patusēs»…

Vēl viens piemērs sadarbībai, bez kuras susuri un daudzi citi meža iemītnieki nevarētu izdzīvot. Divi no mūsu sešiem izsekotajiem susuriem parasti dienoja vecu un nokaltušu apšu pudurī. Vakaros centāmies novaktēt, no kura dobuma tie līdīs ārā. Ap deviņiem vakarā pie viena no apses augšējiem un lielākajiem dobumiem pielidoja un tajā ielēca dižraibais dzenis. Acīmredzot viņš dobumā iekārtojās uz nakšņošanu. Vēl pēc brītiņa no zemāk esošas un mazākas dobuma atveres izbāzās galva un vērīgi nopētīja apkārtni. Tad parādījās brūns rumpītis un kupla aste – no dobuma izlīda vāvere. Starp koku galotnēm ik pa brīdim uz vakarīgi gaišā debess fona nozibēja pa sikspārņa siluetam. Pavisam droši, ka tie arī vēl pirms brīža bija dienojuši kādā dzeņa kaltā dobumā vai koka spraugā. Un tad Oskars iečukstējās: «Ir!» Ieraudzīju susuri izlienam no zemākā un vismazākā dobuma…

Uzvedas kā plēsējs

Susuri nav daudz pētīti dzīvnieki, tāpēc jāmeklē atbildes uz daudzām mīklām. Piemēram, «telemetrētie» susuri bieži atradās kustībā. Tie uzvedās kā manas bērnības slavenā trillera «Nenotveramie atriebēji» galvenie varoņi. Te viņi ir šeit, bet jau pēc brīža – tālu gabalā. Bija sajūta, ka zvēriņi burtiski skrien pa egļu un lazdu horizontāli augošajiem zariem un dažās sekundēs pievārē 10 metru lielu attālumu. Susuris, pēc visiem priekšrakstiem, ir grauzējs. Loģiski domājot, susurim vajadzētu sēdēt uz zara un cītīgi un ilgstoši kaut ko grauzt. Bet nē – viņš joņo pa koku zariem. Atrašanās kustībā vairāk raksturīga daļai plēsēju sugu, piemēram, meža caunai. Maz ticams, ka susuri nepārtraukti bēga no šīs susuru dabīgās ienaidnieces. Varbūt viņi paši kaut ko ķēra? Reiz kādu nakti antena mūs aizveda pie lauces malā augošas nelielas meža bumbieres un paziņoja, ka susurmamma ir tepat kaut kur tuvumā. Ieslēdzām galvas lukturīšus: tur jau viņa bija – bumbierē. Savukārt ap bumbieri lukturīšu gaismā spietoja naktstauriņi. Vai susuriene ķēra naktstauriņus? Atbildi nesaņēmām, jo, lukturīšu gaismas izbiedēta, tā aizsteidza uz eglīšu biežņu. Gan susurmamma, gan citi susuri lielu daļu nakts pavadīja tieši eglītēs. Kas tur, eglītēs, būtu ko grauzt vasaras laikā? Mums ir aizdomas, ka mūsu meža susuriem vairāk piestāvētu zinātniskais apzīmējums `kukaiņēdājs`, nevis `grauzējs`.

Nez vai susuri spētu tā joņot pa Ilgu mežu, ja tur nebūtu daudz lazdu. Pamežā augošo lazdu lapotne veido ideālu skrejceļu tiem, kas priekšroku dod kāpelēšanai pa kokiem, nevis skriešanai pa zemi. Un tad nāk prātā saimnieciski izmantojamie meži, kur lazdas parasti tiek izravētas kā nezāles tīrumā. Laikam jau nav jābrīnās, kāpēc susuri ir reti dzīvnieki…

Kurš apēdis susuri migā?

Man ir radies iespaids, ka lielie susuri kā būrīšu iemītnieki ir uzticīgāki savai mītnei nekā meža susuri. Lielie susuri parasti izmanto vienu un to pašu būrīti visu vasaru un reizēm pat vairākus gadus pēc kārtas. Reiz kādā būrītī pārsteigti atradām citu susuri – ne to, ko iepriekšējā reizē. Vēl pārsteigtāks biju, kad zem migas starp sastampātām lapām atradu kāda dzīvnieka atliekas. Ieskatījies rūpīgāk, vēl pārsteigtāks sapratu, ka rokās turu otrādi izmauktu susurādu. Vērsos pie citiem susurpētniekiem pēc padoma. Rimvīds Juškaitis no Lietuvas izteica hipotēzi, ka pie vainas varētu būt zebiekste, jo reiz Austrijā šis plēsoņa esot atrasts putnu būrīti. Pēc kāda laika satiku Latvijas vienīgo bruņrupuču pētnieku Mihailu Pupiņu no Daugavpils zoodārza un izstāstīju viņam par dīvaino novērojumu. Mihails atcerējās, ka reiz «sensenos laikos» turējis nebrīvē meža susurus. Pavasarī pēc ziemas miega viens susuris apēdis otru, izvēršot tā ādu uz otru pusi… Kas bija noticis tai būrī ar abiem susuriem – tā paliks neatminēta mīkla. Es sliecos domāt, ka tik tiešām viens susuris ir apēdis otru, bet, visticamāk, – jau mirušu susuri. Tieši šādu susuru uzvedību, kad tiek apēsti jau bojā gājuši dzīvnieki, zinātniskos rakstos apraksta vairāki pētnieki. Katra jauna susurošanas sezona gan sniedz atbildes, gan uzdod jaunus jautājumus…

Nezināmā netrūkst

Mēs joprojām nezinām, kur Latvijas susuri guļ ziemas miegu. Anglijā ar raidītāju iezīmēts lielais susuris atrasts kopā ar otru susuri pusmetru dziļi zemē nelielā lodveida kambarī, uz kuru neveda neviena aliņa!

Daudzās grāmatās rakstīts, ka mazie susuri pārziemo koku un to celmu dobumos. Anglijā veiktie pētījumi gan liecina, ka šie susuri ziemas migas parasti taisa rudenī uz zemes sabirušo lapu slānī. Tādi gulēšanas paradumi ir angļu susuriem, bet kā rīkojas mūsējie?

Mēs joprojām nezinām, kad īsti susuri mostas un ko tie dara pēc pamošanās: vai turpina dienas guļai izmantot ziemas migas vai pārceļas uz vasaras mītnēm un taisa jaunas migas? Vai pavasarī būrīti atrastie susuri ir tikko modušies no ziemas miega vai arī jau kādu laiciņu dzīvojušies pa citām «mājām»? Nezinām arī, kad susuri aizmieg ziemas miegā: vai no būrīšiem un citām vasaras mītnēm tie taisnā ceļā pārvācas uz ziemas migām un uzreiz liekas uz guļu, vai arī kādu laiciņu vēl kaut kur šiverē?

Šis vēstījums varētu būt liecība šiverēšanai. Jau krietnā rudenī, kad, manuprāt, visiem susuriem jau sen vajadzēja saldi gulēt, viens no tiem pamanījās ierīkot guļamistabu žurku slazdā, tāpēc «iekļuva» Dabas datu mājaslapā http://www.dabasdati.lv.

Susuris esot iemitinājies Kārļu mehāniskajā darbnīcā 250 l plastmasas mucā, kur bez beigtu peļu mūmijām bija savākti arī graudi un sadriskāta polietilēna plēve. Gadījums visnotaļ dīvains. Aizbraucu un par stāsta patiesīgumu pārliecinājos pats. Ko susuris darījis mucā? Tā nu galīgi neizskatījās pēc ziemošanas vietas: ne tur var paslēpties, ne patverties no sagaidāmā aukstuma. Arī susura atradējs Dzintars apliecināja, ka susuris par savdabīgu slazdu pārvērstajā mucā sanesis graudus un polietilēna plēves gabalus. To plēves gabalu nešanu varētu salīdzināt ar dabīgu migas materiālu vākšanu. Bet barības krājumu vākšana gan nav raksturīga susuriem, tā dara peles. Bez tam tā visa sanesējs mucā, to nevarēja izdarīt vienā paņēmienā, t.i., zvēriņš spējis daudzkārt uzrāpties pa gludajām aptuveni metru augstajām mucas sienām vai arī izlēkt no mucas-slazda!? Kā susuris to iespētu – nespēju iedomāties. Man vieglāk būtu iedomāties, ka susuris pats bijis kādam barības krājums, ko šis mucā paslēpis...

Ja arī jums ir jelkādi novērojumi par susuriem, dodiet ziņu: http://valdis.pilats@daba.gov.lv