Pasaulē kopumā zināms aptuveni trīssimt tā saukto īsto slieku Lumbricidae dzimtai piederošu sugu. Zoosistemātiķi šo dzimtu ir iekļāvuši posmtārpu tipa jostaiņu apakštipa mazsartārpu klasē. Jebkuras īstās sliekas slaikais ķermenis sastāv no vismaz astoņiem desmitiem ar neapbruņotu aci itin labi saskatāmu gredzenveida segmentu jeb, latviski sakot, posmu.
Ķermeni klāj sīki, ar neapbruņotu aci nesaskatāmi sariņi. Šie sariņi palīdz dzīvniekam pārvietoties un nostiprināties starp aliņas sienām. Tie izvietoti kūlīšos ķermeņa apakšpusē un sānos pie visiem posmiem, atskaitot galvu. Makšķernieki, kuri ķēruši sliekas zivju ēsmai, zina, ka veselīgu tārpu vieglāk pārraut nekā izvilkt no alas. Starp citu, pārrauta slieka parasti bojā neaiziet, bet pieaudzē norauto galu un turpina dzīvot.
Latvijā līdz šim atklāts pavisam četrpadsmit īsto slieku sugu. Visbiežāk pie mums sastopama parastā tīrumslieka, kas mīt galvenokārt pļavās, laukos, dārzos. Līdzās tai dzīvo garā tīrumslieka, zaļganā tīrumslieka un sārtā slieka jeb sārtā eizēnija. Latvijas teritorijā nelielās platībās lokāli, toties lielā skaitā vienkop piemājo dārza tīrumslieka. Savukārt gandrīz jebkurā ar pakaišiem sajauktu liellopu mēslu kaudzē lielā blīvumā mīt mēslu slieka – salīdzinoši neliels tārpiņš. Mežainās vietās patīk dzīvot mitrāju sliekai, pelēkajai sliekai, skuju sliekai, lapu sliekai, meža sliekai un augsnes dižsliekai. Augsnes dižslieka ir vislielākā slieka. Latvijas makšķernieki dižslieku dēvē par naktstārpu, bet te tūdaļ jāpiebilst, ka šāds copmaņu dotais nosaukums, protams, diskriminē pārējās sliekas, kuras taču arī ir visīstenākie nakts tārpi – virszemē izlien pārsvarā diennakts tumšajā periodā.
Urbjas un ēdas zemē
Lai gan ne mazums ļaužu sliekās saskata vienīgi uz makšķerāķa spraužamu ēsmu, šie kustoņi patiesībā ir vieni no biosfērai un tātad arī cilvēcei derīgākajiem dzīvniekiem. Sliekas, kā zinām, mīt zemē. Siltajā sezonā, augšup lejup (dažas sugas pat līdz 60-80 cm dziļumam) un krustu šķērsu lodājot, tārpi augsnē izveido neskaitāmas aliņas. Kā tas notiek? Ja augsne nav īpaši blīva, jebkura slieka gluži vienkārši urbjas tai cauri: savelkot spēcīgo muskulatūru, tārps sašaurina ķermeņa priekšdaļā esošās «galvas» galu, līdz tas kļūst smails kā kalts, tad uztausta starp zemes daļiņām vismazākās pretestības vietu, iespraucas šai vietā ar «galvu», pēc tam sasprindzina muskulatūru – «galva» kļūst resna –, un augsne pašķiras uz sāniem, tad pievelk ķermeņa pakaļgalu un atkal tāpat urbjas tālāk.
Bet ja zeme ir pārāk blīva un viegli nepadodas? Tad slieka vārda tiešā nozīmē «ēdas» uz priekšu: aprij augsnes daļiņas, izlaiž caur gremošanas traktu un pa anālo atveri, kas atrodas garā ķermeņa pakaļgalā, izmet tās atkal ārā. Organiskās vielas, protams, tiek sagremotas. Vasarā pavērojiet: agri no rīta uz ceļiem, uz takām, kamēr cilvēki un citi kustoņi tās vēl nav nopēdojuši, daudzviet redzamas sīkas, virknītē izkārtotas zemes kaudzītes. Te naktī pazemē līdusi slieka; laiku pa laikam tā izlīdusi arī virszemē un iztukšojusi savas zarnas, atstājot šīs kaudzītes. Galvenokārt naktīs virs zemes sliekas izlien tāpēc, ka gaiss tad ir mitrāks. Tārpiem tad ir vieglāk elpot caur valgo, gļotaino ādu, kas nedrīkst izžūt. Viņi elpo caur ādu, tātad ar visu sava ķermeņa virsmu.
Slēpjas pazemē
Lai āda neizžūtu, īpaši, ja laiks ir silts un sauss, tārpi, kuri neuzturas miklā vietā, teiksim, zem kādas kritalas, dēļa, malkas kluča, ķieģeļa, akmens vai biezas sabiru kārtas, dienā mēdz nolīst salīdzinoši dziļi pazemē vai arī īpaši noslēgt savu aliņu ieejas ar zemes piciņām vai akmentiņiem, lai nepiekļūtu kaltējošais, nāvējošais gaiss.
Turpretim pavasarī atkušņa un palu vai vasarā stipru lietavu laikā sliekas, lai nenoslīktu, bieži vien ir spiestas arī dienā savas aliņas pamest, jo zeme tad strauji piesātinās ar ūdeni. Skābekļa nepieejamība izdzen tārpus zemes virspusē. Tieši spēcīga lietus laikā un pēc lietus sliekas virszemē, kur cilvēki tās var viegli ieraudzīt, ir tik tipiska parādība gaišajā diennakts periodā, ka, piemēram, krievu, angļu un vācu mēlē šie tārpi nodēvēti par lietus tārpiem.
Taču atgriežamies pie tām vasaras naktīm, kad lietus nelīst. Kas tad pazemes dzīvniekiem sliekām bez kakāšanas šajā laikā virs zemes cits vēl darāms? Tārpi tausta un osta – meklē nobirušas lapas, zariņus, zāļu stiebriņus, sēņu gabaliņus, nelielus beigtus kustonīšus un tamlīdzīgu «organiku». Kad atrod, satver mutē, kas atrodas posmotā ķermeņa otrā posma apakšpusē, un ievelk aliņā, kur noglabā īpašās ejās. Tārpi apbrīnojami labi jūt, kā atradums jāsatver, lai tas viegli, neaizķeroties ieslīdētu zemes spraudziņā. Pēc kāda laika – kad atradums pietiekami satrūdējis – slieka (tā pati vai tikpat labi cita) to pamazām notiesā. Tātad: sliekas ir detritofāgi dzīvnieki.
Dabiskie kultivatori
Nu jau, domāju, nojaušat, kāpēc sliekas ir ļoti derīgi dzīvnieki. Tās būtiski paātrina dažādu organisku atlieku noārdīšanos! Bez tam, darbodamās jeb, pareizāk sakot, dzīvodamas lielā skaitā nelielā teritorijā vienkop, tās funkcionē kā neaizstājami kultivatori – sliekas labāk par jebkuru (pat vismodernāko) zemkopības tehniku sadrupina un uzirdina augsni. Pa tārpu izveidotajām aliņām zemes dziļākajos slāņos nokļūst gaiss un mitrums, arī augsnes auglīgās kārtas veidošanai obligāti nepieciešamās baktērijas un citi mikroorganismi, kas veicina organisko vielu sadalīšanos. Pētījumos, starp citu, noskaidrots, ka viena statistiski vidējā slieka caur savu gremošanas traktu gada laikā izlaiž aptuveni trešdaļu kubikmetra augsnes, tādējādi sanāk, ka desmit tārpi gada laikā no dziļākajiem slāņiem iznes augšpusē trīs kubikmetrus ar minerālvielām bagātas zemes. Sliekas veicina augsnes aerāciju, mitrināšanu, sajaukšanu! Vārdu sakot, šiem tārpiem ir nepārvērtējama nozīme vielu aprites un augsnes atjaunošanās, bagātināšanās procesos. Galu galā – pa tārpu izaloto zemes slāni taču arī vieglāk vīties augu jaunajām saknītēm. Visbeidzot, lai neatšķirtos no citiem slieku aprakstītājiem, pavēstu, ka slieku nepārvērtējamo nozīmi augsnes uzturēšanā pirmais akcentēja Čārlzs Darvins jau 1882. gadā. Protams, ja vien vēlamies, varam atrast slieku būšanā arī šo to no cilvēku labklājības viedokļa negatīvu. Nu, kaut vai to, ka šie tārpi ir dažu mājdzīvnieku parazītu starpsaimnieki, tātad – izplatītāji.
Divi vienā
Jebkura slieka ir hermafrodīts – vienlaikus jeb, precīzāk sakot, vienkop gan tēviņš, gan mātīte. Tomēr pats sevi apsēklot tārps nevar, tāpēc, lai radītu pēcnācējus, tam obligāti jāsatiekas ar vēl kādu savas sugas pārstāvi. Sliekas ķermeņa priekšgalā aiz «galvas» ir tā sauktā jostiņa – gļotains paplatinājums, kurā zināmu laiku (tas atkarīgs gan no tārpa sugas, gan konkrētā īpatņa dzīves apstākļiem) pēc šādas satikšanās attīstās oliņas. Kad oliņas nobriedušas, «jostiņas» izdalītās gļotas sacietē – izveidojas kokons, kuru tārps nomauc pār «galvu» un atstāj augsnē. Pēc trim četrām nedēļām no tā izšķiļas jaunas slieciņas – aptuveni 3-5 mazi caurspīdīgi posmtārpiņi. Laika periods no mazuļa līdz nobriedušam, lai arī nepieaugušam tārpam atkarībā no dzīves apstākļiem ir divi trīs mēneši.
Sirds pulsē arī ziemā
Dažu sugu īstās sliekas var nodzīvot līdz desmit gadu vecumam, ja vien nekrīt par upuri kādam no daudzajiem ienaidniekiem. Piemēram, vai nu jau pieminētajam sausumam un pārliekam slapjumam, vai arī ziemas salam. Zeme pie mums sasalst – kā nu kuru gadu – no 20 līdz pat 60 cm dziļi. Maksimālais sasalšanas dziļums parasti tiek sasniegts tikai februāra beigās, martā. Sliekas ziemo zem sasaluma kārtas. Jo dziļāk zeme ziemas laikā sasalst, jo dziļāk nākas pārvietoties sliekām. Tāpēc šie tārpi nevar atļauties ziemot klasiskas anabiozes jeb apturētas dzīvības stāvoklī. Tāpēc tie nevar atļauties zaudēt spēju reaģēt uz apkārt notiekošo. Ja nu tev gadās ziemā atrast kādu slieku, tad caur samērā biezo ādu var ieraudzīt, ka un kā arī visbargākajā ziemā darbojas (pulsē) – tiesa, ne tik ātri, cik vasarā, bet tomēr pulsē – tārpa sirds, ja par sirdi drīkst nosaukt dažus gredzeniski izkārtotus, sarkanām asinīm pildītus asinsvadus, kas atrodas ķermeņa priekšgalā. Tomēr savu tiesu slieku ziemas sals ik gadu paņem.
Lielākais gardums
Sliekām ir ļoti, ļoti daudz dažādu apēst gribētāju. Un tukšā šie nepaliek. No zīdītājiem uz sliekām kāri, protams, ir kurmji, arī eži, ciršļi, tāpat āpši un mežacūkas. No putniem gan mājas strazdi, gan meža strazdi, gan sīļi un citi vārnveidīgie, gan neko, kam vien ir gaļas garša, nesmādējošie baltie stārķi, gan vairāku sugu plēsīgie dienas un nakts putni. Bet meža tārtiņam slokai sliekas ir pamatbarība. Protams, izdevību apēst slieku nelaiž garām vistas un citi mājputni. Šie tārpi iet pie dūšas gandrīz visiem abiniekiem, pirmām kārtām jau visu sugu īstajiem krupjiem, kuri vasarā pēc lietus dodas pat speciālās slieku medībās. Arī abu sugu tritonu ēdienkartē sliekām ir ļoti nozīmīga vieta. No Latvijas rāpuļiem pirmo vietu slieku ēšanā ieņem bezkāju ķirzaka glodene. Sliekēdāju, jāpiebilst, netrūkst arī starp dažādiem bezmugurkaulniekiem.
Makšķernieki, iespējams, apvainosies, ja šai kontekstā netiks pieminēti. Bet lauksaimnieki droši vien apvainosies, ja tiks pieminēti. Lai gan tieši lauksaimnieki, it īpaši tie, kuri joprojām nekautrējas dāsni lietot ķimikālijas, ir ļoti nopietni kaitētāji savu palīgu – slieku – populācijām. Ienaidnieki? Jācer, negribot, bet – jā! – tomēr! Nu, kaut vai pavērojiet balto stārķu pulkus, kuri seko traktoram, kad tas uzar lauku... Stārķu negausīgajās rīklēs pazūd kilogramiem tārpu.
Sliekkopība kā rūpals
Daudzviet pasaulē, tostarp pie mums Latvijā, uzņēmīgi cilvēki, lai apmierinātu gan daudzu makšķernieku iegribas, gan lai stimulētu bioloģisko zemkopību un pēdējā laikā arī tāpēc, lai radītu savdabīgas proteīna ražotnes, ir sākuši nodarboties ar slieku mākslīgu kultivēšanu. Varbūt daudzajiem dažādajiem mājkustoņiem nu pilntiesīgi piepulcēsies arī sliekas? Kāpēc gan tārpi būtu sliktāki par, teiksim, kukaiņiem (bitēm, zīdtauriņiem), par gliemežiem (parku vīngliemežiem), par vairākām zivju un daudzām putnu un zīdītāju sugām, kuras jau esam padarījuši par mājdzīvniekiem – par saviem vergiem, kalpiem, draugiem?
Šolaik daudzu sugu īstās sliekas piemājo visos kontinentos, atskaitot Antarktīdu, taču izsenis dabiski kosmopolītiskas bijušas tikai dažas sugas, pārējās ir cilvēku tīši vai – biežāk – netīši introducētas. Arī Latvijā savvaļā mājo ievazāta īsto slieku suga – dārza tīrumslieka, kas ar Nacionālā botāniskā dārza Salaspilī netīšu «svētību» pie mums nonākusi no Vācijas. Cerams, ievazātās sliekas neatgriezeniski neizspiedīs no dzīvesvietām kādu vietējo sugu!