Pārsteidzošu augu 1860. gadā atklāja vācu botāniķis Fridrihs Velvīčs Angolas tuksnesī. Tas ir koks, ko virs zemes pat nevarētu ieraudzīt, ja nebūtu milzīgā stumbra, kura apkārtmērs ir 4 metri, un 3–4 metrus garo lapu, kas pēc taustes atgādina dēļus.
Namībijas tuksneša brīnumkoks – velvīčija
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Stumbra augstums ir niecīgs, tas paceļas virs akmeņainās zemes tikai 15–50 centimetru. Bet dziļumā stumbrs tiecas veselus piecus metrus un pāriet saknē, kas stiepjas līdz gruntsūdeņiem. Koksnes audu stumbrā nav, arī gadskārtas tas neveido, jo ir ļoti sveķains, koks ūdenī grimst kā cirvis, jo ir ārkārtīgi blīvs.
Tūkstošgadīgās lapas
Velvīčijas lapas nekad nenokrīt, tās aug gadiem, gadsimtiem un gadu tūkstošiem. Ar radioaktīvās metodes palīdzību precīzi noskaidrots velvīčijas vecums – divi tūkstoši gadu! Un šajā kolosāli ilgajā laikā koks nenomaina nevienu lapu, kuru pavisam ir... divas. Gadu tūkstošos tuksneša vētras sadalījušas lapu plātnes sīksīkos matiņos, un liekas, ka tās visas ir lapas, bet botāniķi apgalvo, ka lapu plātnes sākotnēji bijušas divas.
Ziedēšanas laikā lapu padusēs ieriešas pumpuri un uzzied ziedi. Tie no augšpuses ar savu vainadziņu aizsedz paplatināto rēpuļaino stumbra daļu, un no ziediem pēc kāda laika izveidojas aveņsārti čiekuri, kas līdzinās egles čiekuriem. Velvīčijas pieder pie velvīčiju dzimtas un ir tās vienīgās pārstāves.
Velvīčijas neveido audzes, un tās apputeksnē... blaktis (Hemiptera odontopus).
Tāds ir vienu autoru auga apraksts, bet ir vēl arī cits viedoklis – ka velvīčijas sakne nav vis piecus, bet tikai pusotra metra gara un nesniedzas līdz gruntsūdenim, jo pēc tā nav nekādas vajadzības, tuksneša zeme šajā dziļumā ir pietiekami mitra. Saknes nobeigumā ir maza saknīšu slotiņa, kas ar savām bārkstiņām savāc nepieciešamo mitrumu. Savukārt saknes augšdaļā ir sānsaknes, kuru pamatuzdevums ir efektīvi savākt ūdeni no augsnes virskārtas lietus periodā. Varbūt tās spēj savākt arī rasas lāses, kas veidojas biežo miglu laikā, kaut gan maz ticams.
Velvīčija ir Namībijas tuksneša endēmiskais augs, tas nozīmē, ka suga neaug vairs nevienā citā vietā uz Zemes. To kā unikālu dabas pieminekli aizsargā likums.
Namībijas tuksnesis ir dīvaina vieta, lietus tur līst maz, trīs centimetri nokrišņu gadā, bet gaisa mitrums ir augsts, jo no okeāna nāk migla. Arī gaisa temperatūra ir platuma grādiem neatbilstoši zema – 19 grādu pēc Celsija siltajā laikā un 12–13 grādu aukstajā laikā.
Namībijas tuksnesis atrodas Atlantijas okeāna krastā un stiepjas šaurā joslā no Angolas dienvidiem līdz Rolfintas upei Namībijā. Tas ir 2100 kilometru garš un tikai 50–130 kilometru plats. Tuksneša augsne abos galos ir akmeņainu šķembu klāta, vidū smilšaina.
Seišelu rieksti
Habsburgu dinastijas pārstāvis Rūdolfs II bija Svētās Romas impērijas imperators, Vācijas karalis, Ungārijas un Bohēmijas hercogs un tā tālāk. Viņš dzimis 1552. gadā Vīnē un augstā cieņā turēja tālaika dižākos astronomus un alķīmiķus, viņu vidū Tiho Brāgi un Johannu Kepleru. Un pēdējos dzīves gados Rūdolfam bija sapnis... Tas sākās tā. Holandiešu admirālis jūras kaujā guva dižu uzvaru un saņēma no Nīderlandes valdības savdabīgu balvu – vienu riekstu. Lūk, šis Hermanszena rieksts arī bija Rūdolfa II sapnis, viņš par to piedāvāja pasakainu cenu – četrus tūkstošus zelta dukātu, 14 kilogramus tīra zelta! Bet holandiešu ģimene viņam nedeva riekstu, kas toreiz Eiropā bija vienīgais. Arī citi monarhi par riekstu solīja lielas vērtības, piemēram, ar aizjūras precēm pilnu kuģi. Kāpēc Maldivas kokoss, kā to sauca holandieši, likās tik iekārojams?
Tajos laikos riekstam tika piedēvētas spējas ārstēt jebkuru kaiti, pasargāt no ienaidnieka, sagādāt bagātību, pasargāt no indes. Bet neviens nezināja, kur šie rieksti aug. Arābu teikas stāsta, ka riekstu dzimtene ir Java, holandieši – ka Maldivu salas, Tūkstoš un vienas nakts pasakas stāsta par zemūdens dārziem, kurus apsargā brīnumputns un kuros nobriest rieksts. Un tikai 1742. gadā franči pavisam nejauši atklāja riekstu... Seišelu salās, kas atrodas pie Madagaskaras. Ekspedīcijas botāniķis aprakstīja palmu un deva augam latīnisko nosaukumu – lodoīceja, kas bija mītiskā grieķu dieva Priama meitas vārds.
Arī vācieši un briti ieinteresējās par Seišelu riekstu, jo baidījās, ka tas var izzust. Iepriekšējo ekspedīciju apraksti vēstīja, ka uz salas nav jaunu stādījumu, tas lika domāt, ka palmas novecos un izzudīs. Seišelu palma aug 100 gadu, un tikai tad sāk veidoties rieksts, kura nobriešanai vajag vēl sešus gadus.
Gigantiskā sēkla
Mūsdienās palmas tiek stādītas, jo tās aug tik ilgi. Bet kāds ir rieksts! Tas ir pudu smags, apkārtmērā lielāks par metru! Rieksts ir pasaulē lielākā sēkla, bet palmā pavisam tādu ir ap septiņdesmit. No palmas rieksts iekrīt okeāna dzelmē un tur sapūst. Kad tas noticis, ūdens atlikumu paceļ virspusē un ar straumi iznēsā pa Indijas okeāna salām.