Sausuma periodā savanna ir tuksnesīgi kaila. Nežēlīgajā saulē zāle ir nobrūnējusi, krāsas izbalējušas, un šajā ēnām nabadzīgajā plašumā uz grumbuļainiem koku stumbriem izplaukst balti ziedi – kā sveiciens un cerība: drīz, pavisam drīz savanna atdzīvosies!
Ziedi ir lieli, gandrīz divdesmit centimetru diametrā, ļoti smaržīgi. Un brīnumkoks, kas izplaucis, ir baobabs. Sausumā tam visas lapas ir nobirušas, bet koks ir izrotājies ar ziediem kā ar mežģīnēm. Tad uznāk lietus, samērcē izkaltušo zemi, un baobabs sazaļo. Augumā tas ir neliels, aptuveni 12 metru, augstākais 18–25 metri, bet diametrā – oho! – vismaz 9,5 metri!
Vai zaļais resnītis ir ilgdzīvotājs?
Botāniķis Mišels Adansons (kura vārdā koks nosaukts par adansoniju) izpētīja Senegālas baobaba stumbru un saskaitīja tajā 5150 gadu. Kā to izdevās noskaidrot, lai paliek viņa noslēpums, jo baobabam nav gadskārtu apļu. Kaut arī enciklopēdijās raksta, ka baobabi sasniedz 4–5 tūkstošu gadu vecumu, mūsdienu botāniķi to apšauba un dod baobabam ne vairāk kā 20 gadsimtus garu mūžu. Paša lielākā Zimbabves baobaba vecumu noteica ar radioaktīvo metodi un noskaidroja, ka tas ir vienu gadu tūkstoti vecs. Koks aug ātri, apmēram 30 gadu vecumā tas jau ir sasniedzis 1 m diametru jeb 3 m apkārtmēru.
Baobabs ir ļoti resns, bet tam var izšaut cauri ar šautenes lodi, jo koka audi ir kā izkurtējuši, ļoti mīksti un poraini. Tas tāpēc, ka lietus periodā koksnē tiek uzkrāts ūdens. Zinātnieki noskaidrojuši, ka salīdzinoši neliels baobabs satur 120 tonnas ūdens. Arī saknes dzirda koku, jo stiepjas tālu prom.
Mīkstajā koksnē parasti ir lieli dobumi, un vietējās Āfrikas ciltis tajos apglabā savus mirušos. Visiem labi zināmais ceļotājs Livingstons aprakstīja koku, kura dobumā mierīgi varēja noguldīt 30 cilvēku. Un koks ar gandrīz dobu vidu turpināja dzīvot. Arī savannas ugunsgrēki baobabam neko nespēj padarīt, norautā miza ātri ataug, un koks dzīvo tālāk, it kā nekas nebūtu noticis.
Koks, kas novājē
Arī tāda ir šā koka īpatnība, ka tas gadu no gada kļūst nevis resnāks, bet brīžiem novājē. Laikam tas saistīts ar ilgstoši sausiem gadiem, jo lietus laikā koks kļūst resnāks.
Baobabs ir viens no vērtīgākajiem Āfrikas augiem, no tā nekas netiek izniekots. Tajā var dzīvot bez pajumtes palikuši ļaudis, to var izmantot kā sapulču namu vai klubu. Ja kokam virspuse ir vaļēja, tas pārvēršas par milzu aku. No mizas pin stipras auklas un izturīgus grozus. No ārkārtīgi vieglās koksnes darina laivas, bet lūksni ved uz Eiropu, kur no tās gatavo papīru. Senegālā koka mizu un lapas sasmalcina un lieto sāls un piparu vietā, bet no lapām vien var gatavot ieraugu vai ēst tās kā salātus. Runā, ka vietās, kur aug baobabs, neaudzē dārzeņus, jo baobabs tos aizstāj.
Sausuma laikā koks lapas zaudē, bet to vietā izaug augļi, kas priecē gardēžus. Tie ir kā milzīgi, melni un spīdīgi nolakoti gurķi. Zem biezās čaulas ir sarkans arbūza mīkstums, auglis ir miltains, skābens, un garša atgādina ingveru. Arī sēklas tiek sasmalcinātas un apēstas. Bet visvairāk baobaba augļus iecienījuši mērkaķi, tāpēc to sauc par mērkaķu maizes koku.
Bet ziloņi apēd baobabu pilnībā – zarus, lapas, stumbru. Vietumis koki ir apgāzti vai ziloņu nopostīti.
Baobabs nav tikai Āfrikas koks, tas aug arī citur, tikai suga nav tā pati. Un visur tas saglabā savas lieliskās īpašības. Kvīnslendas baobaba dobumā bija ierīkots pat pilsētas cietums!
Maizeskoks
Ir tādas salas pasaulē, kuru iedzīvotājiem nav ne zeme jāar, ne jāsēj, ne raža jānovāc, jo pie viņiem bulciņas aug kokos! Tās novāc pavisam vienkārši – nogriežot. Jēlas, bet tas nekas, sakarsē akmeņus un izcep.
Maizeskoka ziediņi veido augli, saaugot kopā, kā ananasiem un tīkkokam. Un augļa mīkstums satur nevis cukuru, bet cieti. Augļi ir apaļi vai ovāli. Zaļi, kamēr vēl nav gatavi, un brūngani dzelteni, kad nogatavojas. Uz miziņas ir šūnām līdzīgi astoņstūraini negludumi. Nobriedušu augļu mīkstums atgādina rauga mīklu. Kad to izcep, garša nav nekāda dižā, drīzāk var teikt, ka auglis ir bezgaršīgs.
Ražu dod no novembra līdz jūlijam, bet tad trīs mēnešus atpūšas. Polinēzieši iepriekš sagatavojas bada periodam, samaļot miltos maizeskoka augļus, vēlāk no tiem cep plāceņus, ko uzglabā, satītus maizeskoka lapās. Maizeskoka augļu miltus vāra pienā, kas iegūts no kokospalmas.
Maizeskoks dod ražu 70–75 gadus, tad pakāpeniski nokalst. Tāpēc kokus laikus sastāda, pavairo ar atvasēm, jo labāko šķirņu augļiem nav sēklu.
No maizeskoka koksnes gatavo laivas, ar koka sveķiem laivas darvo, no lūksnes gatavo pārsegus un drēbes, no lapām – krāšņas dzeltensarkanas cepures. Mūsdienās maizeskoks izsējies pa visām Klusā okeāna tropu joslas salām. Bet ir vēl divas – Indijas un Āfrikas – maizeskoku sugas. Indijas kokam ir pasaulē lielākie augļi – pat metru gari, tā kā zari tādu smagumu neizturētu, augļi veidojas tieši uz stumbra. Āfrikas maizeskoka trekūlijas augļi ir mazāki, bet sver aptuveni 14 kilogramu.