Harijs bija naturālists, kurš 1808. gadā zinātniskajā žurnālā pirmo reizi aprakstīja Tasmanijas tīģeri un deva viņam nosaukumu Thylacynus cynocephalus, kas tulkojumā nozīmē – somainais suns ar suņa galvu. Tagad šo dzīvnieku, kuru diemžēl vairs nesastapt ne savvaļā, ne zooloģiskajā dārzā, sauc par somaino vilku jeb tilacīnu.
Līdzība starp suni un somaino vilku ir acīmredzama, tikai somainis ir svītrains un viņa pakaļķepas atgādina slēpes, jo tās nav stāvas kā sunim, bet novietotas leņķī un ejot dzīvnieks dažreiz balstās uz locītavas. Viņš gāja uz pirkstiem kā suņi un uz pēdas kā lāči un āpši. Tāpēc arī palikušais pēdas nospiedums bija neatbilstoši liels dzīvnieka augumam. Bet galvenā atšķirība bija lielā vēdersoma, kurā somainie suņi iznēsāja savus svītrainos kucēnus.
Dzīvesveids
Pa dienu tilacīns slēpies neaizsniedzamos kalnos, klinšu alās un spraugās. Naktī devies medībās. Viņa barība bija ķenguri, valabiji, putni, žurkas, ehidnas un pat dažas ķirzakas. Somainie vilki slikti skrēja, bet bija apveltīti ar lielisku ožu. Viņi izsekoja savu upuri pa pēdām stundām ilgi, līdz tam pilnīgi izsīka spēki, tad to notvēra. Iedzīvotāji stāstīja, ka redzējuši, kā garām paskrien satraukts ķengurs, pēc 10 minūtēm tam sekojis somainais vilks, bet vēl pēc 15 minūtēm – divi vilcēni. Sekotāji bijuši tik ļoti pārņemti ar medību procesu, ka cilvēkiem vispār nav pievērsuši uzmanību.
Runā, ka somainais vilks, kurš, bēgot no vajātājiem, zaudējis cerības izmukt uz četrām kājām, spējis pacelties uz pakaļkājām un lēkt kā ķengurs. Šķiet neticami, bet zoologi atzīst, ka anatomiski somainā vilka pakaļķepas bijušas veidotas tā, ka bijis iespējams tās neilgi izmantot lēcieniem.
Somainais vilks un cilvēks
Vai viņš uzbrucis cilvēkiem? Esot gadījies. Pirms 70 gadiem kāda Mjoras jaunkundze mežmalā skalojusi veļu. Pēkšņi viņai rokā iekodies vilks – tilacīns – un nav laidis vaļā. Sieviete ātri uzkāpusi zvēram uz garās vilka astes un ar veļas vāli zvetējusi viņam pa galvu no visa spēka. Vilks meties bēgt. Viņš bijis akls ar vienu aci un ļoti vecs, laikam par nespēcīgu, lai notvertu kādu putnu, tāpēc izšķīries par izmisīgo soli.
Baltie ieceļotāji somaino vilku sauca par hiēnu, ļoti necieta un nogalināja tāpēc, ka dzīvnieks uzklupa aitām. Tasmanijas valdība prēmēja katru, kurš bija nogalinājis somaino vilku. Divdesmitā gadsimta sākumā bija palikuši tikai nedaudzi dzīvnieki dziļākajos Tasmanijas mežos. Pēdējo nošāva 1930. gadā, bet pēdas redzētas vēl 1948. un 1957. gadā. Zoologi domā, ka suga ir iznīcināta un arī nebrīvē nav neviena īpatņa.
Somainās caunas un velni
Somainie dzīvnieki, kaut arī ēd citus dzīvniekus ar vilnu un spalvām, nav uzskatāmi par plēsējiem. Drīzāk viņi ir visēdāji, līdzīgi kā cūkas, kurām arī gadās apēst kādu nelielu dzīvnieciņu. Bet somainais vilks un vēl divi viņa radinieki ir īsti plēsēji, līdzīgi kā mums visiem labi pazīstamie suņi un kaķi. Tie ir somainais velns un somainā cauna.
Somainās caunas tiešām nedaudz līdzinās caunai, tikai ir plankumainas, tām ir balti plankumi uz tumši pelēka vai brūna fona. Viņas dzīvo kokos. Bet somainie velni ir melni un līdzinās lācēniem, kokos nekāpj.
Pavisam ir sešas somaino caunu sugas, tās apmetušās uz dzīvi lielo pilsētu tuvumā, māju dārzos un piepilsētas mežos. Baltie viņas sauc par iezemiešu kaķiem, tās ir plēsīgas, viņu veiklie un asie zobi ir putnu, kukaiņu, žurku, peļu, ķirzaku un trušu bieds. Gadās, ka somainā cauna no putnu fermas aiznes vistu, bet fermeri laupītāju neaiztiek, jo ir sapratuši, cik daudz laba cauna dara, izķerot peles un žurkas. Fermeri labāk kaķu vietā tur caunas, kas pieradinātas ir ļoti mīlīgas. Viņas peļo daudz labāk par Eiropas kaķiem.
Dienā somainās caunas guļ ar sarullētām ausīm, lai troksnis netraucē snaudai. Kamēr nav pienācis laiks laist pasaulē mazuļus, caunai nav somas. Maijā parādās soma ar sešiem zīdekļiem un var uzņemt sešus mazuļus. Piedzimst daudz vairāk, bet tie, kuri netiek līdz somai, aiziet bojā. Grūtniecība toties ir pati īsākā dzīvnieku pasaulē – mazajai caunai tikai 11 dienas!
Somainais velns ir patiesi plēsīgs un ar riebīgu raksturu, dusmīgs un traks pēc velna. Un balss viņam ir kaucoša, ar aizsmakušu klepu vokāla finālā. Pats neliels, bet rīkle nesamērīgi milzīga. Kaut augumā sīks, ne katrs suns ar viņu var sacensties spēkā. Somainais velns apēdīs visu, ko tikai noķers: ķirzakas, žurkas, valabijus, papagaiļus, vardes un vēžus. Parasti klimst gar okeāna krastu un uzlasa jūras veltes. Tāpat ielien vistu kūtī, nokož aitas. Tāpēc arī kolonisti iznīcināja lielu skaitu šo dzīvnieku. Vēl pavisam nesen somaini velni dzīvoja arī Austrālijā, bet tagad saglabājušies tikai Tasmanijā. Skaits ir pietiekams, lai turpinātu dzimtu, tomēr somainie velni ir apdraudēti.