/nginx/o/2018/08/30/11330996t1h8586.jpg)
Odu mātīte iedēj sīksīciņās oliņas kādā stāvoša ūdens daudzumā, kaut vai peļķē. Tās dēj pa vienai un pēc tam no 200–300 oliņām salīmē plostiņu, kas stipri līdzinās Mozum pagatavotajam niedru šūpulītim, ko attēlo baznīcu gleznojumos. Tas brīvi peld pa ūdens virsu, un pēc divām nedēļām no oliņām izšķiļas odu kāpuri.
Olai lejasgalā ir mazs vāciņš, kas atveras ūdenī, un pa atveri tārpam līdzīgais oda kāpurs ieslīd dzimtajā peļķē vai dīķī. Sīkulis barošanās laikā caur sevi izkāš litru dīķa ūdens diennaktī, jo barojas ar mikroskopiskiem ūdensaugiem un detrītu – acij neredzami sīkiem ūdensaugu un dzīvnieku pārpalikumiem.
Dzīves sākums
Pirmajā attīstības stadijā ods ir ļoti kustīgs un elpo ar asti, nelielu caurulīti ķermeņa galā, ko izbāž no ūdens un ievelk gaisu. Pēc divām trijām nedēļām ods no aktīvas peldēšanas pāriet uz dreifēšanu, noguļas paralēli ūdens virsai un pārvēršas par kūniņu. Kūniņa ir divas reizes mazāka par kāpuru, kāpurs ir salocījies uz pusēm un ieslēgts cietā hitīna apvalkā. Tādā neērtā pozā viņam izveidojas visi oda orgāni: spārni, snuķītis, kājas un viss pārējais, kas nepieciešams jaunajai dzīvei.
Dzīve ar spārniem
Ir pienācis laiks, un ods izlaužas no apvalka. Tas kalpo par mazu laiviņu, uz kuras kukainis balansē līdz brīdim, kad ir apžuvis. Ja viņš nenoturēsies, tad sāniski iekritīs ūdenī un noslīks vidē, kurā līdz šim bija tik labi juties.
Odu tēviņi barojas tikai ar augu nektāru, bet mātīšu gastronomiskās intereses ir pavisam citādas. Viņas atgādina asinssūcējas sievas, kas salaulājušās ar nevainīgiem veģetāriešiem.
Ja uz odu mātīti paraugāmies mikroskopā, tad redzam, ka viņas žokļu un mutes aparāts ir veidots pavisam citādi nekā tēviņam. Viņam ap muti ir mazas birstītes kā bārdiņa, bet snuķītis ir lokans, tas nespēj durt. Odienei ir speciāls duramais stilets, ar kuru viņa pārdur ādu un sūc asinis. Duršanai ir viens, bet asinssūkšanai otrs instruments.
Un asinis tiek sūktas ar tādu spēku, ka odiene burtiski uzpūšas. Sūc tik ilgi, kamēr kļūst sarkana. Tad iesūktās asinis sagremo un pārvērš 300 oliņās. Ja odiene nesūc asinis, oliņas neveidojas, un odu mātīte paliek neauglīga.
Odu balle
Klusos bezvēja vakaros odu tēviņi sapulcējas bariņos; parasti viņi vijas virs kāda koka vai krūma, pat virs cilvēka, kurš iet pa ceļu. Ar galvu pret vēju odi ceļas gaisā un krīt lejup, viņu kustības atgādina deju. Kad odi ir sapulcējušies barā, viņu izdalītais aromāts tūkstoškārt pastiprinās. Dejas laikā aromāts tiek izkliedēts, un vējš to aiznes uz visām debespusēm. Spēcīgās smaržas apreibušas, pie dejotājiem steidzas savaldzinātās odu mātītes. Ik pēc brītiņa pa kādai pievienojas puišu kompānijai, un savienojies pārītis nokrīt lejā.
Dziesma
Kā tēviņi tik nekļūdīgi starp tūkstošiem sava dzimuma pārstāvju atrod mātīti? Viņš to sadzird! Dzird viņas spārnu troksni. Pieaugušas odu mātītes spārnu ritms ir pieci simti vēcienu sekundē. Radītās gaisa vibrācijas odu tēviņš uztver ar savās ūsiņās iebūvēto orgānu, kas uztver tikai šo ritmu. Nepieaugušas odu mātītes spārnu kustību ritms ir tieši tāds pats kā tēviņiem, un to ods neuztver.
Arī mēs dzirdam šo signālu, un tā ir odam raksturīgā spindzoņa. Dziesma, ar kuru odiene ziņo, ka vēlas mūs apraudzīt, tiek radīta ar diviem instrumentiem. Zemās skaņas rada spārnu vibrācijas, bet augstās, griezīgās veidojas īpašās bungās abpus astes elpošanas caurulītei ķermeņa pakaļgalā. Pieaugušie odi elpo ne vairs ar astes caurulīti vai atverēm uz muguras, bet ar caurumiņiem, kas garās rindās izvietoti uz kukainīša sāniem.
Kur odi paliek rudenī?
Rudens pusē visi odu tēviņi nomirst. Viņu dzīve ir strauji ritējusi vienu vasaru. Odu mātītes paliek dzīvas rudenī un ziemā. Pirms aukstuma iestāšanās viņas slēpjas spraugās un līdz pavasarim iekrīt anabiozē. Tas nozīmē, ka viņas nevis guļ, bet ir pilnīgi nejutīgas un visi dzīvības procesi ir tik nemanāmi, ka var teikt – tie ir apstājušies. Pavasarī mātītes mostas un steidzas iesūkt asinis. Viņām ir tāda apetīte! Te nu oda dzīves cikls beidzas un sākas jaunās paaudzes attīstība.
Dzīves laikā odu mātītei var būt līdz sešiem olu dēšanas cikliem. Olas attīstība notiek ūdenī. Ja ūdens temperatūra pavasarī ir +21 grāds, kāpuri no oliņām izšķiļas dažu dienu laikā. Bet +16 grādu temperatūrā cikls palēninās un noris divas trīs nedēļas. Aukstos vai sausos pavasaros oliņas neattīstās un ir maz odu. Aukstās un sausās vasarās arī ir mazāk odu nekā siltā un mitrā laikā. Šogad bija salīdzinoši maz odu, jo pavasaris bija odiem nelabvēlīgs – sākumā silts, odi sadēja savas oliņas un ātri izšķīlās kāpuri, bet pēc tam auksts, un odu attīstība notika lēni. Daudzi kāpuri tā arī par odiem nepieauga.