Odu tēviņi barojas tikai ar augu nektāru, bet mātīšu gastronomiskās intereses ir pavisam citādas. Viņas atgādina asinssūcējas sievas, kas salaulājušās ar nevainīgiem veģetāriešiem.
Ja uz odu mātīti paraugāmies mikroskopā, tad redzam, ka viņas žokļu un mutes aparāts ir veidots pavisam citādi nekā tēviņam. Viņam ap muti ir mazas birstītes kā bārdiņa, bet snuķītis ir lokans, tas nespēj durt. Odienei ir speciāls duramais stilets, ar kuru viņa pārdur ādu un sūc asinis. Duršanai ir viens, bet asinssūkšanai otrs instruments.
Un asinis tiek sūktas ar tādu spēku, ka odiene burtiski uzpūšas. Sūc tik ilgi, kamēr kļūst sarkana. Tad iesūktās asinis sagremo un pārvērš 300 oliņās. Ja odiene nesūc asinis, oliņas neveidojas, un odu mātīte paliek neauglīga.
Klusos bezvēja vakaros odu tēviņi sapulcējas bariņos; parasti viņi vijas virs kāda koka vai krūma, pat virs cilvēka, kurš iet pa ceļu. Ar galvu pret vēju odi ceļas gaisā un krīt lejup, viņu kustības atgādina deju. Kad odi ir sapulcējušies barā, viņu izdalītais aromāts tūkstoškārt pastiprinās. Dejas laikā aromāts tiek izkliedēts, un vējš to aiznes uz visām debespusēm. Spēcīgās smaržas apreibušas, pie dejotājiem steidzas savaldzinātās odu mātītes. Ik pēc brītiņa pa kādai pievienojas puišu kompānijai, un savienojies pārītis nokrīt lejā.
Kā tēviņi tik nekļūdīgi starp tūkstošiem sava dzimuma pārstāvju atrod mātīti? Viņš to sadzird! Dzird viņas spārnu troksni. Pieaugušas odu mātītes spārnu ritms ir pieci simti vēcienu sekundē. Radītās gaisa vibrācijas odu tēviņš uztver ar savās ūsiņās iebūvēto orgānu, kas uztver tikai šo ritmu. Nepieaugušas odu mātītes spārnu kustību ritms ir tieši tāds pats kā tēviņiem, un to ods neuztver.