Kopš bērnības mēs esam pieraduši uzskatīt, ka savvaļas dzīvnieki labi dzīvo kaut kur pasaulē. Arī zooloģiskajos dārzos netrūkst interesantu dzīvnieku, tāpēc kā zibens no skaidrām debesīm pārsteidz ziņa, ka daudzi dzīvnieki izmirst – tīģeri, baltie lāči, vaļi, ērgļi un citi zvēri, bez kuriem mēs nemaz nevaram iedomāties mūsu planētas dabu.
Jau iznīcināti Jaunzēlandes moa, dronti, tūri, Stellera jūrasgovs – nekaitīgi un uzticīgi dzīvnieki, kuri nekad cilvēku nav apdraudējuši.
Polārlāču iznīcināšana turpinās arī mūsdienās. Starptautiskajās konferencēs ir pieņemti likumi, kuri aizliedz viņus nogalināt, un polārlāči ir pasaules mērogā aizsargājami dzīvnieki. Viņi pasludināti par izzūdošu un ļoti apdraudētu sugu. Pašlaik pasaulē varētu būt 10–20 tūkstoši īpatņu.
Pasaulē ir septiņas lāču sugas, baltais lācis ir viens no labāk zināmajiem Arktikas dzīvniekiem, bet tajā pašā laikā vismazāk izpētītais.
Kur viņi dzīvo?
Lai cik liels arī būtu Ziemeļu Ledus okeāns, tā kopējā platība nepārsniedz Eiropas izmērus. Tātad polārlācim (Ursus maritimus) daba nav atvēlējusi sevišķi lielu izplatības areālu. Lāči dzīvo uz okeāna salām, precīzāk, ziemo. Okeāna krasta sniegos lācis izrok savu ziemas migu, uz to pa sniega apakšu ved divus līdz sešus metrus garš tunelis, kura sākumā pirms ziemas guļas lācene izveido pauguriņu. Ziemas vētru laikā tas apaugs ar sniegu, un alā visu laiku saglabāsies nulles temperatūrai tuvs klimats.
Decembrī vai janvārī lāču mammai piedzimst pavisam maziņi lācēni, kaili, akli, kurli un pilnīgi bezpalīdzīgi. Māte viņus tur priekšķepās un elpo virsū, lai sasildītu. Martā visa ģimene iznāk ārā, bet līdz gada vecumam lācēnus māte ūdenī nelaiž. Pirmā gada laikā viņa staigā kopā ar mazajiem pa ledājiem, turas pa gabalu no sauszemes, jo tur ir ienaidnieki – cilvēki un vilki. Gandrīz gadu mazie dabū mātes pienu un savu pirmo ziemu pavada kopējā alā. Pēc tam divgadīgs lācis jau var dzīvot viens, bet bieži vien paliek ar lāceni vēl gadu.
Ēdienkarte
Nav nepieciešams aprakstīt baltā lāča izskatu, jo mēs viņu bieži redzam zooloģiskajā dārzā un pa televizoru. Var tikai piebilst, ka lācis pa jūru peld ar piecu kilometru ātrumu stundā, ir lielisks peldētājs un nirst ne dziļāk par diviem metriem. Zem ūdens tas bez elpošanas var izturēt divas minūtes.
Lāča roņu medību taktika ir tāda, ka lācis zem ūdens klusi, bez neviena šļakstiena piepeld pie paša krasta, ātri izlien uz ledus un tā nogriež roņiem atkāpšanās ceļu. Pa stāvajām ledus kraujām lācis vertikāli uzlien bez mazākās piepūles un divu metru augstā ledus krastā var uzlēkt tieši no okeāna. Jauni nepieredzējušie roņi ir polārlāča galvenais medījums pavasarī, bet vasarā ēdienkarte tiek dažādota ar lemingiem, polārlapsām, un lielā badā var ēst arī ogas, sūnu, ūdensaugus, ķērpjus un kritušus dzīvniekus. Reti polārlācis nomedī ziemeļbriedi.
Īpašu interesi tas izrāda par ligzdojošiem putniem, kas maina spalvu. Tad viņi lācim ir viegls medījums. Nārsta laikā medī lašus mazās upītēs, bet jūrā zivis pats noķert nevar.
Baltais lācis var aplaupīt arī polārpētnieku nometnes krājumu novietni un tad apēd pat miltus un putraimus. Sevišķi viņam garšo saldumi, cukurs un citi našķi. Atšķirībā no brūnā lāča tas vēl nav iemācījies atvērt konservus.
Vienā ēdienreizē pieaudzis dzīvnieks var apēst 4–6 kilogramus ēdamā, bet liels lācis pat 10 kilogramus roņa gaļas.
Ja polārlācis ir stipri izbadējies, tas var uzbrukt arī cilvēkam.
Orientēšanās
Galvenais pētnieku intereses iemesls ir tas, ka lācis ir kā noslēpuma atslēga tam, kā dzīvs organisms spēj izdzīvot dzīvībai tik nepiemērotā klimatā, kāds ir Arktikā. Daudzas lietas jau ir zināmas, bet maz izpētītas ir lāču orientēšanās spējas.
Visnesaprotamākais ir tas, kā lācis spēj noteikt ziemeļu virzienu. Zinātnieki to nevar noskaidrot, bet praksē novērots, ka ledus atnestie lāči no sauszemes dodas vairāku simtu kilometru garā pārgājienā atpakaļ uz savu dzimteni, ne reizi nenovirzoties no ziemeļu kursa.
Lai kur dzīvnieks būtu – uz sauszemes vai milzu ledāja, viņš nekļūdīgi zina, kurā virzienā atrodas atklātā jūra. Iespējams, ka viņu redze spēj uztvert debesīs vaļēja ūdens atspulgu. Kanādā no lidmašīnas tika vērota balto lāču migrācija, un zinātniekus pārsteidza tas, ka lāču ģimene apmēram 75 kilometrus garu ceļu līdz Hudzona līcim veica pa stingri noteiktu līniju, no kuras novirzījās ne vairāk par 15 grādiem uz vienu vai otru opusi. Kopumā izskatījās, ka dzīvnieki iet pa taisnu ceļu.
Zinātnieki domā, ka lāčiem piemīt izcilas navigācijas spējas, jo viņi migrācijas laikā pārvietojas ar dreifējošu ledu, prot noteikt vajadzīgo virzienu, novirzi no kursa un straumes ātrumu un atbilstoši novirzei koriģē kursu.