Bērni parasti uzdod jautājumu: "Kurš stiprāks – lācis, tīģeris vai lauva?" Dzīvnieku pasaulē atbildēt uz tādiem jautājumiem nevar. Lācis un tīģeris spēka ziņā ir līdzīgi; pat tad, ja šajā spēku samērošanā iesaistīsies lauva, līdzsvars nemainīsies. Uzvarēs drosmīgākais, vecākais un niknākais.
Kurš stiprāks, lācis vai tīģeris?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pat dzīvnieka svaram var būt liela nozīme. Saprotams, ka jaunie lāči un tīģeri cīnās sliktāk nekā vecie zvēri, kuriem piemīt dzīvesspars un neatlaidība. Nav mazsvarīgi tas, ka lielākas izredzes uz uzvaru ir tam, kurš pirmais uzbrūk vai ir izsalcis. Pieēdies pretinieks cīnīsies sliktāk. Nozīme ir arī tam, kurš tuvāk savai mājai: tas arī kaismīgāk cīnīsies, turklāt cīņas spars zvēru cīņās ir būtiskāks par fizisko spēku.
Dzīvnieku paradumus cilvēki vēl nav izpētījuši, jo agrākos laikos zinātnieku rīcībā nebija citu faktu, kā tikai dzīvnieku ādas un kauli, bet šodienas pētnieki izmanto tālskati un videokameru, lai savvaļā vērotu dzīvnieku uzvedību. Tāpēc mums nedaudz jāpagaida, līdz viņi mums pastāstīs, ko uzzinājuši par lāčiem un tīģeriem.
Vieni apgalvo, ka Himalaju lācis ir drosmīgs, bet otri, ka zaķpastala. Viņš ir viegli uzbudināms un jūtas aizkaitināts pat pilnīgi bez nekāda redzama iemesla, vārda tiešā nozīmē kļūst traks. Bet cilvēkiem viņš uzbrūk tikai tajā gadījumā, ja visi ceļi uz brīvību ir nogriezti (vai arī viņam tā liekas). Un tad viņš vairāk aiz bailēm sit cilvēkam pa seju ar saviem trulajiem, bet astoņas collas garajiem priekšķepu nagiem.
Uz Himalaju lāča sirdsapziņas Indijā ir vislielākais sakropļoto un nogalināto cilvēku skaits. Tas tāpēc, ka lācim patīk labi izgulēties un miegs ir tik ciešs, ka zvērs nepamostas ne no zaru lūšanas trokšņa, ne skaļām cilvēku balsīm, turklāt guļava vēl miegā krāc. Tāpēc mednieki vai cilvēki, kuri mežā vāc malku, lācim vārda tiešā nozīmē uzkāpj virsū. Tad gan lielais zvērs pamostas un pārbīlī metas uzbrukumā.
Kāds izskatās Himalaju lācis?
Salīdzinājumā ar brūno lāci, kurš sver 160–320 kilogramu (pat līdz pustonnai!), Himalaju lācis ir mazs, jo pat pieaudzis vecais tēviņš sasniedz labi ja 160 kilogramu svaru. Himalaju lācim ir melna vilna ar baltu pusmēness formas plankumu uz krūtīm, reti tas ir dzeltenā krāsā. Ausis diezgan garas un purns izstiepts. Himalaju lācis dzīvo tikai Āzijā, Ķīnā, Japānā, Taivānā, Indijā un Austrumirānā. Galējais areāla dienvidu punkts ir Indoķīna.
Himalaju lāča ēdienkarte
Principā Himalaju lācis ir veģetārietis un pārtiek no augu valsts barības. Viņš ēd zīles, riekstus, augļus un ogas, jaunos dzinumus un citas gardas lietas, ko salasa pa zemi un veikli kāpelējot pa kokiem. Viņš uzkož arī kukaiņus un nesmādē kritušu dzīvnieku gaļu, pat tik iesmakušu ne, ko par sevis necienīgu atzinis tīģeris un leopards.
Kad lācis medī termītus vai mēģina no zemes izdabūt iekārotu sakni, viņš izlokās un staipās tik dažādās pozās, ka no malas viņa izrīcības atgādina klaunu izrādi. Turklāt no piepūles un labsajūtas zvērs urkšķ, dūc kā lidmašīna, zum kā bite, elš kā kalēja plēšas, turklāt plēšas kalpo par fonu visām citām skaņām.
Ziemas miegā – sēdus
Vietās, kur ziemas ir aukstas, lācis uz rudens pusi stipri aptaukojas, speķis tad ir aptuveni 40% no dzīvnieka masas. Lācis uzmeklē dobumainu koku, ar ķepām izplēš sapuvušo koksni un sagatavo sev migu. Tādā dobumā, kas atrodas pat piecu metru augstumā no zemes, lācis guļ visu ziemu no novembra līdz martam un guļ sēdus. Bijuši gadījumi, kad vienā dobumā guļ nevis viens, bet vairāki melnie pinkaiņi. Tas tāpēc, ka zvēri visu savu dzīvi ir ļoti atkarīgi no tā, cik daudz dobumainu koku izdodas atrast. Ja to pietrūkst, lācis var nosnausties arī akmeņu spraugās vai zem lielām kritalām, bet tas viņiem nu nepavisam neiet pie sirds.
No janvāra līdz februārim alās sēdus ziemojošajām Himalaju lāču mammām dzimst mazuļi, kuri nav lielāki par žurku. Ja tie būtu lielāki, tad vairāk arī ēstu. Tā kā bērnu dzimšanas laikā mamma pati badojas, viņai nebūtu viegli izbarot rijīgus mazuļus, kaut arī pašai ir lieli tauku krājumi. Tad nu daba tā arī ir izlēmusi – lācēniem jādzimst ziemas guļas laikā, jo tas lāču mammai ir ļoti ērti, bet tad mazuļiem jābūt pavisam nelieliem, ar saviem izmēriem atbilstošu apetīti. Lāču māte zīda mazuļus trīs mēnešus un pēc tam ir kopā ar viņiem līdz nākamajam rudenim.
Cīņa ar tīģeri
Džims Korbetss nodzīvojis Indijā 70 gadu un savas dzīves laikā nošāvis daudzus lāčus, tīģerus un leopardus. Viņš labi pazīst šo dzīvnieku paradumus un sarakstījis trīs grāmatas par Indijas zvēriem. Viņš stāsta, ka vienu medību laikā viņš ieraudzījis Himalaju lāci, kurš nosvērtā gaitā tuvojies kalna nogāzei. Pēkšņi viņš ievilcis nāsīs gaisu un bez skaņas pieplacis zālei. Viņš līdis kā čūska un pār bedres malu paraudzījies uz tīģeri, kurš lejā mielojās. Tad lācis klusi pievilka zem sevis ķepas un ar milzīgu rēcienu metās lejup virsū tīģerim, bet tīģeris nemetās mukt. Viņš uzsāka cīņu ar klaiņojošo lāci, kas ilga aptuveni trīs minūtes. Tad tīģerim pietika un viņš galopā devās prom. Tāds bija vienas cīņas fināls, bet gadās arī citādi.