Neesmu medību pretinieks, un tam ir daudz iemeslu, bet šoreiz tomēr gribētu izteikties nevis par visu šo plašo un drusku pat astrālo sfēru, bet par vienu ļoti konkrētu medību tēmas "segmentu" – gājputnu šaušanu, par kuru sākās maza viļņošanās sabiedrībā pēc M. Gulbja publiskās vēstules.
Mednieki neredz, ko šauj
Absolūtais vairākums mednieku, kā zināms, ir vīrieši, un tie, kas vairāk (domās vai pēc būtības) šī jautājuma lemšanā maisās "pa augšu", tādi ir gandrīz visi. To, ka vīri no maziem puikām atšķiras tikai ar rotaļlietu dārdzību, arī zina visi, un gana daudzi (it īpaši tie, kuru rotaļlietas vai spēlītes ir ĻOTI dārgas) arī labprāt atzīst, bet pēc Gulbja kunga vēstules par zosu medībām izskanējušie mednieku "iebildumi" vairāk izskatās pēc vēl vienas, parasti tikai pavisam maziem bērniem raksturīgas rīcības. Padzirdējis, ka mamma varbūt kaut ko neļaus, viņš labi redzamā vietā krīt gar zemi un bezjēgā bļauj, spārdās kājām un tā vai citādi pievērš apkārtējās sabiedrības uzmanību par viņam nodarīto pārestību.
Bet tagad pie vīriešu loģikas un dažiem faktiem tieši par putnu medībām. Pirmais un vissāpīgākais jautājums ir par to, ko šauj. Lai gan par šo tēmu man ir nācies runāt ļoti dažādās auditorijās, sākot ar kolēģiem ornitologiem, kas arī viens otrs ir mednieki šādā klasiskā izpratnē, un beidzot ar ļoti dažāda līmeņa un ranga mednieku pārstāvjiem. Daži mednieki netieši atzīst, ka vispār nepazīst medījamos ūdensputnus, jo, piemēram, runājot par zosīm, nespēj nosaukt nevienu sugu un saka "tās mazās" vai "tās tumšās", vai tamlīdzīgi. Taču VISI bez izņēmuma atzīst, ka ne vienmēr spēj noteikt šaujamo putnu, pirms tas nokritis beigts. Ja te varētu būt runa par procentu daļām no kopējā nomedīto putnu klāsta – kas tiešām būtu pieskaitāms "nenovēršamu negadījumu" kategorijai, tad jautājumu varētu arī atlikt. Taču realitāte ir pavisam cita. Diemžēl dokumentāls apliecinājums tam ir citādi ļoti kaismīgā putnu medību aizstāvja un ļoti laba pārzinātāja profesora Jāņa Vīksnes apkopotā ūdensputnu medību statistika. Tikai medību pirmajās nedēļās vairākos Latvijas lielajos ezeros un zivju dīķos nošauto sugu skaitā ir gandrīz visas tur medību laikā sastopamās sugas neatkarīgi no tā, vai skaitās medījamas vai ne, – dūkuri, gārņi, gauras un citas. Tajā skaitā arī pēdējā gadu desmitā vienīgā Latvijā varbūtēji konstatētā mazā zoss, par ko saruna būs atsevišķi. Pēc aculiecinieku stāstiem, krīt arī zivjērgļi un droši vien arī jebkas cits, kas pielido šāviena attālumā. Kuluāru sarunās, kas nodrošinātas ar kādu trauku, ar šādām trofejām viens otrs arī nekaunoties lepojas. Ne jau par visu izdodas uzzināt. Citiem vārdiem sakot, šauj uz jebko, kas kustas, un, kaut gan to atzīt negribēs laikam neviens mednieks, tomēr lielākajai daļai šodienas reālajā pasaulē klasiskajās medībās pats galvenais ir tieši kaut ko nošaut. Ko šaut, nav svarīgi, un pret putniem šī attieksme vēršas vairāk tādēļ, ka tie ir "nelimitēti", un arī tāpēc, ka par to "nekas nav" (visus medniekus, kas tā nedomā un jūtas aizskarti savās labākajās jūtās, jo medībās dodas, lai pabūtu dabā, izbaudītu sacensību ar medījamo objektu utt., aicinu atbalstīt manu otro priekšlikumu sakarā ar mazās zoss medīšanu, sk. tālāk).
Formāli katrs nošauts nemedījams putns ir medību noteikumu pārkāpums, par kuru vajadzētu būt kaut kādām sankcijām. Būtībā esošā attieksme "vispirms nošaut un tad skatīties, kas nokritis" ir ārkārtīgi bīstama, jo šiem cilvēkiem tāda pati tā ir arī jebkurā citā jautājumā – vienalga, vai lido pīle tāda vai pīle šitāda, šauju nost, vienalga, vai mežā pakustējās alnis vai zirgs, šauju nost, vienalga, vai uz ceļa izskrēja zaķis, lapsa vai bērns, braucu pāri. Skarbi? Nu jā, bet kur ir atšķirība? Es nezinu neviena gadījuma, kad šādam šāvējam kaut vai sabiedriskais "fui" būtu izteikts no viņa kluba biedru vai mednieku sabiedrības puses, par tādiem ekstrēmiem kā plintes atņemšana vai izslēgšana no mednieku rindām pat nedomājot. Paša pieredzētā un pēc atstāstiem zināmā par citiem vienlīdzīgāko mednieku uzvedība mežā un ezeros to tikai vēl pastiprina. Ar to tā saucamo medību noteikumu pārkāpējiem tiek dots skaidrs signāls, ka šie noteikumi jau nav domāti, lai ierobežotu tos, kas paši šauj, bet, lai nomierinātu tos, kam tas varbūt nepatīk.
Īpašā mazā zoss
Mazā zoss ir viena no Latvijā caurceļojošām zosu sugām, taču sugas stāvokļa dēļ tā ir īpaša. Pirmkārt, tā ir viena no 22 Eiropā mītošajām (pavisam Eiropā ir 524) putnu sugām, kura ir novesta līdz globāli apdraudētas sugas statusam. Eiropā (Norvēģijas, Somijas un Krievijas ziemeļos) ligzdo, pēc pašreizējā vērtējuma, vairs tikai 240–450 putnu un Latviju varētu caurceļot putni no Norvēģijas (35–40) vai Somijas (0–5). Otrkārt, un tas ir daudz svarīgāk šajā gadījumā, mazā zoss ir vienīgā no iepriekš nosauktajām 22 sugām, kuras apdraudētības iemesls ir medības, nevis kādi citi faktori. Turklāt šis apgalvojums balstās uz ļoti plašu un detalizētu izpēti, kuru veikuši norvēģu, somu un krievu pētnieki, izmantojot daudzus ar satelītraidītājiem aprīkotus putnus. No tiem pašiem pētījumiem ir zināms, ka vismaz dažu mazo zosu ceļi šķērso Latviju arī vēl tagad. Treškārt, kas ir īpaši nozīmīgi iepriekš atrunātās mednieku attieksmes dēļ, mazā zoss ir ļoti līdzīga pavisam parastajai un lielā skaitā Latvijā caurceļojošai baltpieres zosij. Pat pieauguši putni ir labi atšķirami tikai pietiekami tuvu, bet jaunos putnus, kas rudens caurceļošanas laikā veido lielāko daļu no jebkura zosu bara, patiešām nav iespējams atšķirt pat tuvumā, par noteikšanu lidojumā (un bieži vien vēl krēslā, kad zosu bari laižas uz naktsguļu) pat nerunājot. Ņemot to vērā un vadoties pēc dabas aizsardzībā stingri rekomendētā piesardzības principa – ja nevaram garantēt vājāku mēru efektivitāti, jālieto stingrākais mērs, kas to nodrošina, – risinājums ir viens. Lai nodrošinātu to, ka Latvijā netiek nošautas visā pasaulē apdraudētās mazās zosis, ir jāpārtrauc vismaz baltpieres zosu medības. Bez šāda kaut vai juridiska nodrošinājuma nebūs kārtībā arī papīri, un, kad, nedod Dievs, kādu mazo zosi pie mums nošaus (ņemot vērā notiekošos pētījumus, tas var izrādīties arī ar raidītāju aprīkots putns, un tad šo gadījumu nevienam un nekādi neizdosies noslēpt pat teorētiski, lai ar cik biezu aizmuguri būtu varbūtējais šāvējs), tad Latvijai nāksies par šo tēmu atskaitīties pasaulei, vispirms Briselē, un beigties tas var ar ļoti lielu soda naudu maksāšanu, kuras tad iekasēs ne jau no šāvēja kabatas, bet no visu nodokļu maksātāju maciņiem. Sodu maksās valsts.
Šausim bez skrotīm?
Otrs variants, kas atrisinātu arī citu "nejauši" vai aiz pārpratuma nošautu nemedījamu putnu problēmu, ir noteikt, ka putnus drīkst medīt tikai ar bezskrošu munīciju. Bez pēdiņām un bez ironijas. Citiem vārdiem sakot, ar tukšām patronām. Būt dabā rītos vai vakaros, ezerā vai mežā, pielavīties medījumam, sacenšoties ar to, tēmēt, sirdij trīcot; nospiest gaili, dzirdēt blīkšķi – un nevienam nav nekāda sliktuma. Putnus pie mums nešauj, lai daudzveidotu savu ēdienkarti ar citādi trūcīgi pieejamo proteīnu, kas ir par cēloni masveidīgajai jebkāda izmēra pārceļojošo gājputnu šaušanai Vidusjūras salās un no kā cēlusies itāliešu un franču mednieku putnu šaušanas kultūra. Un, ņemot vērā mūsdienu tehnikas progresu (transporta līdzekļu izvēle un pieejamība, optikas kvalitāte un, protams, pašu šaujamieroču kvalitāte un pieejamība), vairs īsti nevar runāt arī par kaut kādām sacensībām starp medījamo objektu un šāvēju. Tā ir sacensība starp ceļa rulli un slieku uz asfaltēta ceļa. Tos, kam nogalināšana patiešām nav galvenais, šāds priekšlikums būtībā pat nepārsteigs. Es pazīstu pietiekami daudzus medniekus, kas paši ir gājuši vēl soli tālāk un uz mežu iet pat bez plintes. Tā darbos apliecinot, ka meža rīta atmosfēra, baudījums no dzirdētas medņa dziesmas un pati pieiešana putnam ir vērtīgākais, ko medības dod. Nevis 5 kg ne sevišķi garšīgas gaļas un tā saucamā trofeja. Piemērs gan attiecas uz medņiem, kas nav gājputni un it kā nav mūsu sarunas tēma, taču būtībā nav starpības starp pieiešanu mednim agrā rītā vai piezagšanos zosu baram rudenī uz tīruma. Lai gan viens ir un atkal ne par labu zosu medīšanai. No varbūtības "nejauši" nošaut kaut ko citu, nekā gribēts, medņu medības riestā no rīta, iespējams, ir pašas drošākās, jo varbūtība tur nomedīt medņa vietā kādu citu sugu ir gandrīz nulle (tomēr zinu gadījumu, kad, šaujot uz nedziedošu medņa gaili, nokrita jūras ērglis).
Nezināmie resursi
Par limitiem. Ir taisnība, ka vismaz divu pie mums caurceļojošo sugu skaits, pateicoties nemedīšanai un labiem barošanās apstākļiem, ziemošanas vietās ir ievērojami palielinājies (baltpieres zosij) vai stabils (kā sējas zosij) un it kā nekas tām nedraud. Taču pat milzīgs kādas populācijas lielums nav kritērijs, lai varētu apgalvot, ka to var šaut "melnu muti un aizmiegtām acīm". Visspilgtākais, bet ne vienīgais apliecinājums tam ir hrestomātiskā ceļotājbaloža iznīcināšanas vēsture Amerikā XIX–XX gadsimtu mijā. Nevar saimniekot ar kaut ko, ja resursi nav zināmi vai pat ja ir zināmi, ja ar vienu un to pašu subjektu "saimnieko" katrs pēc saviem ieskatiem un, ar citiem nerēķinoties, desmit "saimnieki" nolemj "šogad novākt, neko neapdraudot, tikai 10. daļu no pieauguma" un pa visiem kopā mierīgi novāc visu. Tieši tāds ir/var būt stāvoklis, ja garajā ceļā, kas no ligzdošanas vietām uz ziemošanas teritorijām jāšķērso zosīm, daudzās valstīs tās šauj savstarpēji nesaskaņoti. Ja medniekiem būtu pamatoti dati par zosu populāciju, un zinot, ka medību izraisītā mirstība ir daļa no dabiskās mirstības, tādēļ atbilstošā līmenī īstenota, tā populācijas stāvokli patiešām būtiski neietekmē, būtu grūti atrast loģiskus argumentus, lai teiktu, kāpēc, piemēram, sējas zosi nevarētu medīt. Taču, kā var apgalvot, ka nomedīto putnu daļa ir nebūtiska un populācijas labklājību neietekmē, ja
a) nav zināms populācijas lielums un ikgadējās ligzdošanas sekmes; b) nomedīto putnu skaits netiek limitēts un netiek uzskaitīts; c) nav nekādas koordinācijas par šiem jautājumiem ar citām valstīm, kur tās pašas zosis ceļo cauri.
Mednieku pašu interesēs un vienlaikus arī pienākums pret pārējo sabiedrību ir nevis bļaut, ka viņiem dara pāri, bet ar rīcību parādīt, ka viņu darbība ir pamatota un viņu apsaimniekotajiem resursiem nekaitējoša. Laiki, kad varēja dabā iet un ņemt no tās visu, ko gribas un cik gribas, ir beigušies neatgriezeniski, tāpat kā līdumu zemkopības tradīcijas. Pagaidām Latvijas mednieku reālā attieksme pret putniem liecina, ka vismaz drusku tiem interesē vien meža pīles, kam pret ūdelēm drošas ligzdošanas vietas tiek izliktas šur un tur. Meža pīlēm arī pie mums klājas labi, un nav dzirdēts, ka pret to medīšanu nebūtu iestājies neviens pat visradikālākais medību pretinieks. Bet es vēlētos dzirdēt kaut vai pāris loģisku argumentu, kas pamatotu, kāpēc drīkst medīt jebkuru citu ceļojošu putnu sugu, kura nevienam medniekam nerūp?