Spānijā Katalonijas reģionā vien glābēji snieguši palīdzību 11 000 medūzu sadzeltiem cilvēkiem. Arī Latvijā ļaudis norūpējušies par šajā augustā piekrastē konstatēto lielo medūzu daudzumu Kolkas, Rojas pusē un Ventspilī.

Tomēr biologi aicina Latvijas iedzīvotājus par mūsu jūras piekrastē novērojamām medūzām nesatraukties. Kad cilvēks dodas viesībās uz ūdens pasauli, tas ir, peldēties, iespējams, nepatīkamus brīžus varētu sagādāt ķermeņa saskare ar svešiem organismiem, kas ūdenī čum un mudž. Turklāt tādiem organismiem, kas nav pat zivis, bet drīzāk atgādina želejas pikučus vai recekļus.

Taču atšķirībā no tām pasaules valstīm, kur kontakts ar medūzu var sagādāt nopietnus apdegumus vai pat nāvi, mūsu piekrastē sastopamās medūzas – ausainās aurēlijas – cilvēka miesai ir nekaitīgas. Iemesls, kādēļ medūzas lielā skaitā augustā un septembra sākumā novērojamas pie krasta ūdenī un izskalotas krastā, ir visai skumjš. Medūzas ir savas dzīves mijkrēslī – pabeigušas dzīves galveno misiju vairošanos un iet bojā. Jūra no medūzām atbrīvojas, tās izskalojot pusdzīvas vai mirušas.

Jo sāļāks, jo medūza lielāka

Pasaulē kopumā varētu būt ap 200 medūzu sugām, stāsta Digna Pilāte, Latvijas Dabas muzeja zooloģijas nodaļas vadītāja. Latvijas piekrastē visbiežāk konstatēta viena suga – ausainā aurēlija. Šī suga ir izplatīta teju visās pasaules jūrās un uzskatāma gandrīz par kosmopolītisku. Šo medūzu maksimālais izmērs ir 40 centimetri diametrā. Taču, tā kā Baltijas jūrā ir salīdzinoši neliela sāls koncentrācija, medūzas sasniedz krietni mazākus apjomus – lielākās 10 centimetrus diametrā.

– Sāļos ūdeņos barības vielu ir daudz vairāk. Baltijas jūrā, kur sāls koncentrācija mazāka, mazāka ir arī dzīvnieku daudzveidība nekā sāļākā jūrā. Līdz ar to medūzām ir mazāk barības. Arī Baltijas jūrā sastopamie gliemji ir daudz mazāki nekā, piemēram, Ziemeļu jūrā to pašu sugu pārstāvji, – skaidro Digna Pilāte.

Baltijas jūrā gan dzīvo vēl viena medūzu suga – smalktaustekļu cianeja, taču tā Rīgas līcī ir liels retums. To ļaudis manījuši izskalotu ausaino aurēliju vidū un biežāk sastopama tā varētu būt Papes pusē.

Medūzas ir zarndobumaiņi, plēsīgi dzīvnieki, un to uzbūve ir ļoti vienkārša. Ķermeni veido divas šūnu kārtas, un ķermenī ir ārkārtīgi liels ūdens daudzums – vairāk nekā 97 procenti. Lietussarga veida ķermeņa apakšdaļas centrā atrodas mute ar četriem mutes lēveriem. Uz medūzas virsmas ir redzams sārts tīklojums, kas pēc izskata nedaudz atgādina ziedu, tas ir caurredzamais medūzas kuņģis.

Medūzas galvenās maņas ir taustekļi, kas atrodas lietussargveida ķermeņa malā, medūzas ne redz, ne jūt savu laupījumu. Ar taustekļu palīdzību medūzas ķer sīkus dzīvnieciņus – dažādus vēzīšus, krabju kāpurus, ar tiem tās barojas. Kā zarndobumainim medūzai ir dzeļšūnas upura paralizēšanai. Upuri satvērušie taustekļi ar dzeļmatiņiem pārdur tā ādu un ievada apdedzinošu šķīdumu. Tad mutes lēveri saķerto radību ievieto mutē, kur tā pazūd.

Medūzas medības var saukt par pasīvām – ja, medūzai plivinoties pa ūdeni savā nodabā, pie taustekļiem nonāk vēzītis vai kāpurs, tas arī tiks nomedīts. Medūzām grūti ir pretoties straumes spēkam, tās pārvietojas, saspiežot ķermeni un izspiežot ūdeni ārā, ar sava veida "reaktīvā dzinēja" spēku kuļoties uz priekšu. Ķermeņa kontrakcijas var sasniegt 100 – 140 reižu minūtē, stāsta Digna Pilāte.

Dzīvo divus gadus

Kad nevairojas, ausainās aurēlijas mīt visā atklātajā jūrā, tīkamais ūdens mītnes dziļums ir apmēram 30, 40 metri. Nereti medūzas novērojamas arī pie ūdens virsmas.

Vairošanās medūzām notiek augustā. Kad nobriedušas medūzas mātītes dzimumšūnas, tās nonāk kuņģī un tiek izgrūstas ūdenī kā ikri. Viena medūza izgrūž vairākus tūkstošus olu, kuras turpat ūdenī apaugļo tēviņi. Apaugļotās olas nosēžas jūras dibenā, kur sākas medūzu attīstība. Jaunā paaudze platulas – "kāpura" – veidā pārziemo, piestiprinājusies pie jūras gultnes. Kamēr medūzas ir platulas stadijā, ar tām barojas ļoti daudzi citi dzīvnieki – dažādi vēzīši, zivju mazuļi.

– Medūzu tālāko attīstības procesu, kas seko pavasarī, aprakstīt ir grūti, tas drīzāk būtu jāredz klātienē. Abstrakti stāstot – no vienas apaugļotas olas rodas veidojums, kas sastāv no vairākām kārtām, it kā kaudzē saliktiem šķīvīšiem. Kad virsējā kārta izaugusi un sasniegusi noteiktu lielumu, tā atdalās un aizpeld. Tai pamazām seko pārējās kārtas, – stāsta Digna Pilāte.

Atdalījusies kārta strauji aug un pamazām pieņem medūzas formas. Medūza augot ēd saviem izmēriem atbilstošu barību. Mazo medūzu barība ir planktoniskie dzīvnieciņi – bieži ar cilvēka aci neredzami dažādi kāpuri, baktērijas. Kopumā medūzas dzīves cikls ir apmēram divi gadi.

Tiem, kuriem jutīga āda

Pieaugušām medūzām dabisko ienaidnieku jūrā nav daudz, iespējams, mūsējās ēd atsevišķas zivju sugas. Citu pasaules medūzu sugām ienaidnieku ir vairāk, atsevišķas ēd jūras bruņurupuči, gliemeži un zarndobumaiņi. Japānā medūzas izmanto pārtikā.

Atšķirībā no svešzemju medūzu spējām mūsu ausainās aurēlijas parasti nespēj apdedzināt cilvēka ādu, ja cilvēks izskalotai pusdzīvai medūzai neviļus uzkāpis vai paņēmis to rokā, norāda Digna Pilāte. Mūsu āda ir tik bieza, ka medūzas dzeļmatiņi to nepārdurs. Taču ļaudis, kuriem ir ļoti jutīga āda, var iegūt vieglus ādas apdedzinājumus, parasti ādas apsārtumu. Jutīgas ādas īpašniekiem jāņem vērā, ka pēc nāves medūzu dzeļšūnas visdrīzāk uzreiz nesadalās un nepazūd un ir dzeltspējīgas vēl kādu laiciņu, tāpēc aizskart izskalotās medūzas nevajadzētu.

Austrālijas piekrastē un tropiskajos ūdeņos koraļļu rifos gan mīt indīgo medūzu sugas, ar kurām nonākot saskarē cilvēks, smagi apdedzinoties, var pat aiziet bojā.