Mangusts izmisis kliedza, kamēr ērglis nesa viņu savos nagos uz tuvākā koka galotni. Viņa strīpainie radi no ērgļa nenobijās un neskrēja uz visām pusēm, bet visi kopā uz savām īsajām kājiņām metās pakaļ aizlidojošajam putnam un aplenca koku, kurā tas iesēdās.
Zem koka mazie dzīvnieciņi sāka kliegt un vaimanāt sirdi plosošās balsīs tik ilgi, kamēr plēsoņas nervi neizturēja satriecošo skaņu kakofoniju un viņš palaida guvumu vaļā. Mangusts nokrita zemē un tūliņ pat kopā ar saviem glābējiem pazuda tuvējā koku pudurī.
Mangusti pieder viverru saimei (Familia Viverridae. Gray, 1821), kas ir visnotaļ sena un daudzskaitlīga. Tai pieder 35 sugas, kas mīt Āfrikā, Dienvidāzijā un Madagaskarā. Uz brīnišķīgās salas tie ir vienīgie plēsēji. Amerikā un Austrālijā viverru nav. Eiropā sastopami Spānijā un Dalmācijā. Viverru ķermenis veidots kā kaut kas vidējs starp kaķi un caunu. Pasaulē viņi parādījušies jau pirms 40 miljoniem gadu un ir mūsdienu kaķu priekšteči.
Viverrām ir kaķa grācija, kā arī dažām sugām ievelkamie nagi, dažiem nagi ir daļēji ievelkami, bet mangusti nagus neievelk.
Tā sauktie mungo jeb īstie mangusti ir paši interesantākie starp viverrām. Viņu ir vairākas sugas, un Kiplinga aprakstītais Rikitikitavi tiešām ir slavens ar savām cīņām un drosmi mesties virsū milzu čūskām. Tas ir pārsteidzoši, cik mierīgi, pašpārliecināti un veikli mangusts cīnās ar nāvi. Purniņš ar atieztiem zobiem niknumā trīc dažu centimetru attālumā no kobras atvērtās rīkles, un vienā netveramā mirklī zibensātri mangusts cenšas satvert kobras galvu, tas neizdodas, un pēc ceturtdaļsekundes seko čūskas atbildes gājiens. Bet mangusts ir veiklāks un izvairās. Tieši veiklība ir mangusta dzīvesveida pamatā, jo no čūskas kodiena viņu nesargā ne bruņas, ne pietiekami efektīva pretinde asinīs.
Visvairāk mangusti baidās no plēsīgajiem putniem, ja debesīs pamana draudīgo siluetu, tūlīt viens otru brīdina ar kliedzieniem – vaūūk, vaūūk. Tā ir sava veida gaisa trauksme, kuru pazīst visi biedri.
Valoda
Kāda mazpieredzējusi jauna mangustu mātīte gaisā ieraudzīja dzērvi un sāka vaukšēt, it kā tur būtu ērglis, bet vecie mangusti paskatījās augšup un turpināja rakt no zemes tārpus un kukaiņus ar saviem asajiem nagiem, sak, ko nu tu te mūs veltīgi baidi. Mangusti ir pļāpas, viņu rīklītes spēj radīt daudzveidīgas skaņas – rūcienus, spiedzienus, kaut ko līdzīgu kladzināšanai, tas ir brīdinājuma signāls – liecies mierā! Trauksmes signāli ir kā rējieni. Kad viņi ved mazos pastaigā, tad trauksmes signāls mazos mobilizē un viņi ne par centimetru neatpaliek no mātes. Skrien mamma, skrien arī viņi, mamma sastingst, arī mazie pamirst.
Ģimenes rūpes
Mangusti ātri pieaug, deviņu mēnešu vecumā viņi jau rada pēcnācējus, sākas ģimenes rūpes un pieaugušo dzīve. Vismaz tā ir strīpainajiem mangustiem (Mungo mungo). Parasti piedzimst četri niecīgi mazulīši, akli, gandrīz kaili, katrs sver 30 gramu. Viņi ātri aug, un tiem drīz ar pienu vien ir par maz, dodiet gaļu! Māte ātri izrauj kumosu tēvam no mutes un skraida bērniem apkārt, viņa aicina izraut gaļu. Tiklīdz kāds no mazuļiem tikai mēģina to izdarīt, mangustu mamma noliek kumosu zemē un gaida, lai bērni to nogaršo. Ja viņai mutē būs banāns, notiks tas pats, jo māte savus nesaprašas tā radina pie daudzveidīgas barības.
Bet ko tētis? Viņš ir tepat blakus, bet viņa darbs ir sargāt. Reālo draudu novēršana ir viņa galvenais uzdevums. Kad tēviņš ir tuvumā, mātīte ir mierīga. Tad viņa savus mazos uz īsu brītiņu var atstāt un doties savās gaitās. Tētis ik pēc brīža pie mazajiem pieskries, apošņās un tikai tad, kad būs pārliecinājies, ka viss kārtībā, dosies prom. Un darba viņam ir daudz – jāuzmeklē kāpuriņi, putnu olas un augļi. Tas viss jāatrod un jāizrok. Turklāt jārok ala, jo svītrainie mangusti no ienaidniekiem un karstuma slēpjas alās. Bet viņi ir arī ziņkārīgi. Ja nav ļoti karsts, stāv kā stabiņi alas priekšā un lūkojas apkārt.
Ar mangustiem saistīts kāds pamācošs stāsts, no kura var mācīties, ka ne visa aklimatizācija ir laba lieta. Karību jūras salā Javā vergturi bija ieveduši indīgu čūsku žararaku, lai izbēgušos vergus brīvībā sakostu čūskas. Pēc neilga laika salās ieradās žurkas un iznīcināja piekto daļu ražas. Lai tiktu galā ar čūskām un žurkām, 1844. gadā atveda gigantiskos krupjus, kas it kā ēd čūskas un žurkas, bet tie neattaisnoja uz viņiem liktās cerības. Un tā 1872. gadā tika atvesti mangusti – piecas mātītes un četri tēviņi. Viņi labi iedzīvojās un ātri vairojās. Pēc desmit gadiem viņu pēcteči bija apēduši visas žurkas, bet diemžēl ne visas čūskas. Dienvidamerikas čūskas ir daudz veiklākas par Indijas čūskām un no saķeršanās ar mangustu aiziet kā uzvarētājas. Un tā mangusti uz salas sāka ēst sivēnus, jērus, kaķus, ūdenscūkas, putnus un īsā laikā kļuva par īstu lāstu.