Meža cauna (Martes martes L.) Tā līdzinās sabulim, un Eiropā, vietās, kur sabulis ir izzudis, cauna ieņem viņa tā saukto bioloģisko nišu. Tikai caunai ir platāks purns, īsākas ausis un garāka aste. Caunai uz kakla ir dzeltens vai oranžs plankums, bet sabulim tas ir it kā izsmērēts gaišs plankums.
Cauna atšķirībā no sabuļa ir vairāk nakts dzīvnieks, kurš rudenī un ziemā pārsvarā pārvietojas pa koku zariem, ceļā pārbaudot katru egli – vai tik tajā nesnauž vāvere? Diennaktī cauna noskrien 6–16 kilometrus.
Pa dienu cauna bieži atpūšas naktī notvertās vāveres ligzdā. Par īslaicīgu patvērumu kalpo arī koku dobumi augstu virs zemes, vecas stārķu un žagatu ligzdas. Pastāvīga miga ir tikai mātītēm ar mazuļiem, bet bezbērnu caunas klaiņo pa mežu bez bēdu.
Ko cauna ēd?
Ne mazumu meža ogu – mellenes, pīlādžus, pat dārza augļus un ogas – ķiršus, plūmes un arī bumbierus. Cauna pa lieliem meža masīviem pārnēsā augu sēklas, Kaukāzā cauna piedalās tik vērtīgas koku sugas kā īve pavairošanā. Caunu kuņģī atrastas līdz divi simti īvju sēklu. Cauna pamielojas arī ar medu, kameņu kāpuriem, lapsenēm un vabolēm. Bet, ja ļoti lielai caunai izdosies nomedīt zaķi, tad viņa to sagrauzīs gabalos un paslēps.
Pamatbarība caunai ir peļveidīgie grauzēji, putnu olas, rāpuļi, zivis un kukaiņi. Ja peļu ir maz, tad pārtiek no citu plēsēju barības paliekām. Tas, ka cauna ir tik daudzveidīgas barības piekritēja, ļauj viņai izturēt sīvajā konkurences cīņā par barību.
Akmens cauna
Akmens cauna līdzinās meža caunai, bet tai ir gaišāka vilna un rupjāks akots. Kakla laukums akmens caunai ir balts vai gaišu pelnu krāsā.
Akmens cauna (Martes foina Erxl.) dzīvo augstu koku mežos un arī vietās, kur nav neviena koka – kraujās, akmens krāvumos, kalnu nogāzēs un vecās akmeņlauztuvēs. Retos gadījumos dzīvo arī pilsētas parkos.
Akmens cauna bieži pārvietojas pa zemi un medī arī dienā. Abas caunas ir līdzīgas arī vairošanās ziņā.
Mazuļi
Caunām mazuļi dzimst martā, grūsnība ilgst 236–275 dienas, jo pārošanās notiek vasarā. Caunveidīgajiem grūsnības laikā ir tā saucamais latentais periods, kad embriju attīstība nenotiek. Pavasarī piedzimst trīs četri mazuļi, par patvērumu viņiem kalpo veci dobumi, vāveru ligzdas vai kāds slēpnis uz zemes.
Zebiekste
No caunveidīgajiem (Mustelidae) Mustela dzimtas dzīvnieciņi ir augumā mazāki par caunām – tie ir seski, zebiekstes, sermuļi un ūdeles. Zebiekste un sermulis ziemā ir balti, bet zebiekste par sermuli ir mazāka. Galvenā atšķirība ir tā, ka sermuļiem puse astes vai visa aste arī ziemā paliek melna. Zebiekstei tā ir īsiņa un ziemā balta.
Zebiekstes parastā barība ir peles, bet viņa ir tik nikna medniece, ka vietās, kur apmetas, kaķim darba vairs nav. Zebiekste ir maziņa un ielien pašās šaurākajās aliņās, un viņai sagādā prieku peļu medības ar izsekošanu. Ja peļu nav, tad var ķert arī augumā lielākus dzīvniekus. Sibīrijas mednieki saka, ka sīkaļa noķerot pat zaķi pie rīkles.
Ligzdu zebiekste ierīko peļu alās, zem koku saknēm, starp akmeņiem. No maija līdz janvārim zebiekstei dzimst no trim līdz 12 mazuļiem metienā. Kāzu laiks ir aprīlī – maijā. Vēl nav noskaidrots, vai zebiekstēm arī grūsnības laikā ir latentais periods.
Sermulis
Ja peļu ir daudz, zebiekste nekur tālu neiet, bet paliek uz vietas ilgāku laiku. Vienu medību laikā zvēriņš noiet pusotra vai divus kilometrus. Savukārt sermulis (Mustela erminea L.) medījot nocilpo līdz pat astoņiem kilometriem. Sermulis medī peles, vardes, ķirzakas, čūskas, zivis un putnus. Kā papildbarība mēdz būt arī meža ogas, brūklenes un kadiķogas. Ja tā visa ir pietiekami, tad sermulis sataisa krājumus nebaltai dienai. Arī sermulis ir veikls un drosmīgs mednieks – uzbrūk zaķiem, un runā pat, ka medņiem!
Vislabprātāk sermulis apmetas mežos pie upes krasta, ezera vai izcirtumā. Medībās iet pa vienam, bet rotaļājas nelielā kompānijā. Sermulis labi kāpelē un lieliski peld. Mednieki redzējuši, ka sermuļu pāris savus mazuļus glābuši, peldus pārnesot tos mutē pāri nelielai upei.
Zebiekstes un zirgi
Bieži ir dzirdēts, ka staļļos zirgus pa nakti nodzenā pats nelabais. Kad saimnieks no rīta ienāk stallī, zirgi stāv pārbijušies un nodzīti putās. Krēpes un aste samudžināta pinkās, ka ne izsukāt. Iespējams, ka leģendu par nelabo radījušas zebiekstes. Viņām tīk uzrausties zirgam pie skausta, pārgrauzt ādu un nolaizīt tekošās asinis. Zirgs, mēģinot tikt no sīkās kaitnieces vaļā, lec un sper, viņam sāp un visu laiku gribas zebieksti nokratīt nost no muguras.
Visticamāk, ka ne jau katra zebiekste notrenkā zirgu, bet tikai tās, kas, stallī medījot, nejauši atklājušas jaunu kārumu – zirga asinis. Dabā zebiekste, kura ir nomedījusi trusi vai putnu, viņa gaļu nemaz neēd, bet tikai nolaiza asinis.