Arī krabjzirneklis ir zirneklis (2)

Ha!

Priecājos, ka nesnaužat, ka reaģējāt uz manis sacīto, lai gan – ne gluži tā, kā cerēju... Piedodiet, ja pateicu kaut ko smieklīgu! Neesmu taču gatavojies sarunai ar lapseni. Atzīšos: neesmu gatavojies sarunai ne ar vienu kukaini. Tomēr, ja jau iesāku... Varbūt neatteiksiet interviju žurnālam? Es jūs nesteidzinu, nē! Pamielojieties – un tad...

Ha, ha!

Nesaprotu jūsu attieksmi! Kaut gan varbūt tomēr saprotu... Varbūt jūs nemaz nesmejaties, bet rīstāties? Arī es ēzdams nespētu artikulēti runāt.

Ha, ha, ha! Smejos! Esmu paēdusi. Šorīt ieturēju maltīti.

Smejos. Manus smieklus izraisa jūsu aplamā pārliecība, ka raugāties uz lapseni, ka, jūsuprāt, visi kukaiņi, kuriem vairāk vai mazāk dzeltensvītrots vēders, ir lapsenes. Smejos un brīnos par to, ka nezināt: lai maldinātu, lai apmulsinātu dažu labu ienaidnieku, indīgajām lapsenēm ārēji līdzīgs ir ne viens vien neindīgs kukainis. Bet – ha, ha! – no visiem apēst gribētājiem šī līdzība tomēr neglābj... Ha, ha!

Brīnos, ka neesat ievērojis: lapsenēm, tāpat bitēm, kamenēm, skudrām un vēl veselam lērumam plēvspārņu kārtai piederīgu kukaiņu, ir divi spārnu pāri – četri spārni. Cik spārnus jūs te redzat? Tikai divus, vai ne?! Tātad ziedā, uz kuru lūkojaties, atrodas divspārņu kārtas pārstāvis, konkrēti – ziedmuša, vēl konkrētāk – tas, kas palicis pāri no ziedmušas. Ha!

Pag, pag, pag! Nespēju sekot šim piņķerīgajam stāstījumam. Esmu pagalam apjucis. Jūsu teiktais mani samulsināja. Neskaidrību nu ir vairāk nekā klāt nākušās saprašanas. Vai es nepārklausījos: sacījāt, ka skudrām ir spārni? Pirms pusstundas gāju garām skudru pūznim, uzmetu tam skatienu – neredzēju nevienu spārnotu kukaini. Un pats dīvainākais: kāpēc jūs sevi nodēvējāt par to, «kas palicis pāri no ziedmušas»?

Ha, ha, ha! Par sevi vēl neesmu bildusi ne vārda! Šo to, gaidot kārtējo ēstgribu, laiku kavēdama, droši vien pastāstīšu.

Bet vispirms īsumā par skudru spārniem: neauglīgajām skudru mātītēm jeb tā sauktajām darba skudrām tiešām spārnu nav – nav attīstījušies, jo nav nepieciešami, bet dzimumīpatņiem – auglīgiem tēviņiem un mātītēm –, kurus jūs neredzējāt tāpēc, ka viņi ārpus pūžņa parādās tikai tad, kad nobrieduši doties plašajā pasaulē, lai pārotos, spārni ir – četri spārni jeb divi spārnu pāri. Kā jau īstiem plēvspārņiem.

Paldies! Par skudrām, šķiet, sapratu.

Un tagad, cienījamā... – hm, neesmu īsti pārliecināts, vai drīkstu jūs tā uzrunāt, – cienījamā «kas palicis pāri no ziedmušas», savu laiku kavēdama, apmieriniet manu ziņkāri – lūdzu, pastāstiet, ko, kāpēc tik ilgi un galvenais kāpēc nekustīgi jūs šai ziedā darāt. Ja tas nav noslēpums, paskaidrojiet, kāpēc sevi dēvējat tik necienīgi: «kas pal...

Stop, stop, stop! Runa jau nav par mani! Domāju, ka jūs pat nenojaušat, ar ko sarunājaties. Esmu pārliecināta, ka jūs neredzat, ar ko sarunājaties.

???

Tas, kas palicis pāri no ziedmušas, ir tas, kas palicis pāri pēc manas šā rīta maltītes – kukaiņa hitīna apvalks jeb ārējais skelets, jeb, cilvēkam saprotamiem vārdiem sakot, kukaiņa čaula. Jūs ieraudzījāt un uzrunājāt ziedmušas čaulu.

Hm! Jā, čaula nevar runāt... Ar ko tad es šobrīd tērzēju? Neredzu neko citu, tikai čaulu. Kur jūs esat? Kas jūs esat?

Arahneologi mani dēvē par Misumena vatia.

Arahneologi? Misumena vatia? Grūti izrunājami un man neko neizsakoši termini.

Arahneologi – zirnekļu pētnieki. Misumena vatia – mans zinātniskais nosaukums. Par sugas latvisko segvārdu zinātnieki, šķiet, vēl nav vienojušies. Droši zināms, ka pārstāvu krabjzirnekļu dzimtu.

Tātad ir īpaši zirnekļu pētnieki, kas nodēvēti īpašā vārdā – arahneologi? Paldies par izglītošanu! Līdz šim biju pārliecināts, ka visus kukaiņu pētītājus sauc vienādi – par entomologiem, neņemot vērā, ko konkrēti viņi pēta – lapsenes, ziedmušas, skudras, vaboles, sienāžus, zirnekļus, ērces vai citus mošķus.

Sakot «mošķi», jūs demonstrējāt savu negatīvo attieksmi... Bet, savā uzskaitījumā dažādiem kukaiņiem piepulcinot zirnekļus un ērces, demonstrējāt, maigi izsakoties, vājas zināšanas zooloģijā. Zirnekļi nav kukaiņi! Nav! Un arī ērces nav kukaiņi! Nav! Zirnekļi un ērces ir zirnekļveidīgie – pavisam citas dzīvnieku klases pārstāvji. Starp citu, zirnekļveidīgo klasē, neskaitot zirnekļus un ērces, ietilpst arī māņzirnekļi, skorpioni, māņskorpioni, solpugas un vēl vismaz četras piecas mazāk pazīstamas dzīvnieku kārtas. Latvijā savvaļā mājo ērces, zirnekļi, māņzirnekļi un māņskorpioni.

Taču jāatzīst, ka zināma saikne mums, zirnekļveidīgo klases dzīvniekiem, ar kukaiņu klases dzīvniekiem ir.

Kā nu ne – zirnekļi taču ēd kukaiņus!

Jā, ēd. Bet es domāju ko citu: abas klases iekļautas posmkāju tipā, kuru turklāt pārstāv vēl vairākas citas dzīvnieku klases, teiksim, daudzkāji, vēžveid...

Pag, pag! Nejauciet man galvu ar zoosistemātikas smalkumiem! Un nemēģiniet mani apmuļķot! Jūs, zirnekļi, droši vien tiešām esat zirnekļveidīgie, bet ērces jau nu gan nav! Es savas valsts masu informācijas līdzekļiem uzticos vairāk nekā neredzamiem krabjzirnekļiem. Esmu ievērojis, ka televīzijas pārraidēs pretencefalīta vakcinēšanās kampaņas reklamētāji ērces dēvē par kukaiņiem.

Televīziju neskatos. Taču par kukaiņiem gan zinu daudz. Ja vēlaties, varu arī jūs nedaudz izglītot, norādot uz dažām būtiskākajām pazīmēm, kas var palīdzēt atšķirt zirnekļveidīgos no kukaiņiem.

Pat pavirši skatoties, redzams, ka zirnekļveidīgajiem, atšķirībā no kukaiņiem, nav spārnu, nav antenu, viņiem ir astoņas kājas (kukaiņiem tikai sešas), galva un krūtis zirnekļveidīgajiem ir saplūdušas kompaktā veidojumā – galvkrūtīs. Ja vēlaties, varu norādīt arī uz atšķirīgo starp divām zirnekļveidīgo klases kārtām – zirnekļiem un ērcēm.

Mani gan vairāk interesē jūsu iepriekš piesauktie māņzirnekļi un māņskorpioni, jo par šiem radījumiem pilnīgi neko nezinu, turklāt tiem ir intriģējoši segvārdi. Kāds ir viņu izskats, kā šo kārtu pārstāvji atšķiras no jums – zirnekļiem?

Par māņskorpioniem diemžēl neko pastāstīt nevaru, jo neesmu nevienu no šiem sīkaļām sastapis.

Bet par māņzirnekļiem... Jā, par tiem varu un domāju, ka vajadzētu šo to būtisku pasacīt... Jā, vajadzētu, jo divu kārtu – zirnekļu un māņzirnekļu – pārstāvjus bieži vien jauc, bāž vienā – zirnekļu – maisā pat tie cilvēki, kas nekļūdīgi prot atšķirt zirnekļveidīgos no kukaiņiem.

Nu tad mēģināsim viņiem palīdzēt nejaukt! Iepazīstināsim ar abām kārtām! Piekrītat? Sāksim, atgādinot par galvenajām ikviena zirnekļa pazīmēm. Atgādināsim vai pastāstīsim (jūs pastāstīsiet!) vēl šo to būtisku. Beigsim ar galvenajām māņzirnekļa atšķirībām no zirnekļa.

Lai notiek!

Ikvienam zirneklim starp galvkrūtīm un samērā lielo, neposmoto (iegaumējiet – neposmoto!) vēderu ir izteikta iežmauga. Zirneklim galvkrūšu galvas daļas augšpusē novietoti četri vienkāršu, spīdīgu acu pāri, tātad – astoņas acis; tās ir nekustīgas, toties izvietotas tā, lai viss apkārtnē būtu labi pārredzams. Pie galvkrūtīm zirneklim ir seši pāri ekstremitāšu. Ekstremitātes...

Pag, pag! Ekstremitātes, ja nemaldos, ir kājas!? Iepriekš, norādot uz atšķirīgo starp zirnekļveidīgajiem un kukaiņiem, jūs sacījāt (pat uzsvērāt!), ka zirnekļiem ir astoņas kājas! Tagad apgalvojat – seši pāri. Cik nu atceros no aritmētikas, tad seši pāri – divpadsmit! Cik tad īsti – astoņas vai divpadsmit kājas?

Tiešām: tikai četri no pieminētajiem ekstremitāšu pāriem ir kāju jeb, precīzāk izsakoties, ejkāju pāri. Taču bez tiem ir vēl divi ekstremitāšu pāri.

Ķermeņa pašā priekšgalā izvietots pāris heliceru jeb augšžokļi, kas galā bruņoti ar kustīgiem duramnagiem un kuros atrodas indes dziedzeri. Heliceras – ekstremitātes, kas kalpo medījuma nogalināšanai. Visi zirnekļi kā nekā ir plēsīgi.

Vēl viens – sestais pāris ekstremitāšu: pedipalpi jeb kājtausti (taustekļkājas), jeb apakšžokļi, kas arī izvietoti ķermeņa priekšgalā un kas tiek izmantoti nogalētā medījuma saturēšanai, pārvietošanai un grozīšanai. Bet ne tikai tam! Ne tikai tam.

Kam vēl?

Zirnekļu tēviņiem šie augšžokļi kalpo arī par... Nu, kā jūs domājat – par ko? Par pārošanās orgāniem! Ar pedipalpu palīdzību zirnekļa tēviņš no īpaša tīmekļmaisiņa, ko pats pirms tam uzmeistarojis un kurā no savas dzimum-atveres izlaidis spermatozoīdus, pārvieto tos mātītes dzimumorgānos.

Kā jau minēju, visi zirnekļi ir plēsīgi. Kā zināms, daudzi zirnekļi medījuma iegūšanai veido ķeramtīklus, un visi zirnekļi (arī tie, kuri medību tīklus neauž, bet ķer laupījumu kaut kā citādi, piemēram, mēs, krabjzirnekļi) tomēr veido tīmekļpavedienus dažādām vajadzībām – kādas nu kuram tās vajadzības, tāpēc vēderā visiem zirnekļiem atrodas īpaši tīmekļdziedzeri, tādēļ visiem zirnekļiem uz vēdera virsmas apakšpusē ir trīs pāri tīmekļkārpiņu.

Ko nozīmē «kādas nu kuram tās vajadzības»? Miniet, lūdzu, piemēru!

Piemēru? Lūdzu, piemērs: visas zirnekļu mātītes rūpējas par pēcnācējiem, pirmām kārtām par oliņām – ietin tās no tīmekļiem darinātos kokonos un vai nu nobēdzina drošā vietā, vai apsargā, vai nēsā sev līdzi.

Daudzu sugu zirnekļi, galvenokārt jaunie īpatņi, ar tīmekļu palīdzību izplatās – lido, turoties pie vēja nesta zīdainā pavediena.

Un vēl, kā jau teicu, tēviņi pirms kopulācijas no tīmekļiem veido spermatozoīdu uztvērējus.

Bet tagad paskatieties uz to, kas palicis pāri no ziedmušas, un turpiniet klausīties. Es turpināšu stāstīt.

Zirnekļiem raksturīga ārējā jeb ārpusķermeņa gremošana – viņi vispirms ievada (iešļāc) šādā vai tādā veidā notvertajā un paralizētajā vai noindētajā laupījumā gremošanas fermentus saturošu sekrētu un pēc tam, kad tas pārvērtis laupījuma miesu šķidrā putriņā, iesūc pussagremoto masu. Pāri paliek tikai čaula.

Šai kontekstā jautājums. Esmu dzirdējis, ka dažu sugu zirnekļu mātītes pēc dzimumakta apēd tēviņus. Vai tiesa?

Jā, dažu (tikai dažu!) sugu zirneklienes, kuras, ar dažiem izņēmumiem, ir lielākas par tēviņiem, patiešām pēc pārošanās savus partnerus, ja tie nepagūst aizbēgt, caurdur, noindē, pārvērš viņu mīkstos audus putriņā un iesūc. Gaļa paliek gaļa!

Nav humāni.

Humāni, ja nemaldos, nozīmē «cilvēcīgi». Bet mēs runājam par zirnekļiem. Kāpēc lai mātītes neizmantotu tēviņus par olbaltumvielu avotu, ja reiz viņi turpat – pa ķērienam – ir?! Olbaltumvielas taču obligāti nepieciešamas apaugļoto oliņu attīstībai. Kļūdams par savas bijušās dzimumpartneres barību, tēviņš piedalās rūpēs par saviem pēcnācējiem. Tas taču ir apsveicami, vai ne?

Hm, nu jā... Nu tad – apsveicu!

Manas dzimtas pārstāvji diemžēl nepieder tiem zirnekļiem, kas šai ziņā būtu īpaši apsveicami, jo krabjzirnekļu mātītēm parasti neizdodas apēst savu nākamo bērnu tēvus. Neizdodas tāpēc, ka viņi pirms kopulācijas ievīsta iekārotās dāmas tīmekļos.

Ā, re – vēl viens zirnekļu tīmekļpavedienu izmantošanas veids! Bet nu varbūt atgriezīsimies pie māņzirnekļiem? Kādiem nolūkiem viņi izmanto tīmekļus?

Neviens nekad nav redzējis un neredzēs nevienu māņzirnekli veidojam tīmekļpavedienus! Māņzirnekļiem, atšķirībā no zirnekļiem, nav tīmekļdziedzeru. Nav.

Pirms sāku plašāku stāstījumu par māņzirnekļiem, vēlos uzsvērt, ka, salīdzinot ar īstajiem zirnekļiem, tā ir Latvijā maz pārstāvēta zirnekļveidīgo kārta – tikai piecpadsmit vai sešpadsmit sugas.

Cik tad īsto zirnekļu sugas pie mums vispār sastopamas?

To nu jums precīzi neviens nepateiks. Skaidrs, ka daudz – aptuveni četrsimt piecdesmit sugas. Zirnekļi sastopami faktiski visās dzīves vidēs – gan virs zemes, gan zem zemes, gan virs ūdens, gan zem ūdens. Bet māņzirnekļi ir vairāk vai mazāk mitrummīloši kustoņi, turklāt viņi vairās no saules gaismas.

Ja vēlaties kādu no viņiem aplūkot, pameklējiet kādā ēnainā, valgā (valgā, nevis slapjā) vietā. Sameklējiet kādu un apskatiet!

Kā tad es viņu pazīšu, kā atšķiršu no zirnekļa?

Atcerieties: māņzirnekļiem, atšķirībā no zirnekļiem, galvkrūtis ir gandrīz pilnīgi saplūdušas ar vēderu, tāpēc starp šīm ķermeņa daļām nav iežmaugas. Toties vēders viņiem ir posmots.

Māņzirnekļiem, tāpat kā zirnekļiem, ir augšžokļi un apakšžokļi, jo arī māņzirnekļi, tāpat kā zirnekļi, ir plēsīgi, taču viņu augšžokļu galos nav upura ķermeņa apvalka caurduršanai pielāgots «nags» (kā zirnekļiem), bet ir mazas spīlītes tā saknaibīšanai. Laupījuma mīkstos audus viņi iesūc un gremo savās iekšās.

Māņzirnekļiem ir tikai viens uz īpašiem izciļņiem novietotu acu pāris. Atceraties – zirnekļiem ir astoņas acis?

Acīs jau nu gan es mošķim neskatīšos!

Varbūt jums izdodas māņzirnekļus atpazīt, vērojot viņu uzvedību. Šīs zirnekļveidīgo kārtas tēviņi, atšķirībā no īstajiem zirnekļiem, duelējas par tiesībām apaugļot mātīti. Ieraugot vai sataustot konkurentu (tāpat daudzās citās uzbudinošās situācijās), viņi uz savām ejkājām (tās ir īpašas, pie tām es vēl atgriezīšos) savdabīgi šūpojas augšup lejup. Zirnekļi nešūpojas, zirnekļi bēg, slēpjas, sastingst, atkāpjas vai izslejas atbaidošā draudu pozā – kā nu kura suga, kā nu kurā situācijā.

Arī pati pārošanās māņzirnekļiem nav tāda kā zirnekļiem. Tā viņiem norit primitīvi – bez tēviņa augšžokļu līdzdalības. Nekādas romantikas: dzimumakta laikā māņzirnekļu dzimumorgāni saskaras tieši. Nekādu kaislību: savus partnerus nevienas sugas mātītes pēc kopulēšanas pat nemēģina noķert un apēst. Par jaunās paaudzes drošību viņas negādā. Vienīgās māņzirnekļu mātīšu rūpes (ja tā var teikt) par pēcnācējiem – ar garumā krietni izstiepties spējīga dējekļa palīdzību iedabūt augsnē oliņas. Un viss.

Bet nu – beidzot – pats svarīgākais. Visuzkrītošākā ikviena māņzirnekļa acīm redzamā jeb ārējā pazīme ir viņa īpatnās ejkājas. Īpatnās – tas nozīmē: ļoti tievās un arī relatīvi ļoti garās, salīdzinot ar necilajiem ovālā ķermeņa izmēriem. Ejkājas ir garas, taču lēnas. Toties spējīgas vīties – apvīties, teiksim, zāles stiebram. Un vēl – tās ir spējīgas viegli notrūkt. Nē, pareizāk sakot, māņzirneklis pats spēj, tīši savelkot īpašus muskuļus, savas kājas nomest.

Līdzīgi kā ķirzaka nomet asti?

Jā. Tādu spēju sauc par autotomiju jeb pašsakropļošanos. No kājas māņzirneklis atbrīvojas, kad šo kāju, mēģinādams piekļūt viņa rumpim, tīši vai biežāk netīši satver kāds nedraugs. Nomestā kāja vēl ilgi pēc atdalīšanās no ķermeņa turpina konvulsīvi raustīties, tādējādi vairāk vai mazāk novēršot iespējamā ienaidnieka uzmanību. Māņzirneklis tikām uz atlikušajām septiņām kājām steidz pamest nedrošo vietu. Jauna kāja nomestās vietā gan neizaug.

Piedodiet, neredzamais krabjzirnekli...

Krabjzirnekle! Vai tad neesat vēl sapratis, ka esmu krabjzirnekle! Mātīte! Tieši tāpēc, ka esmu mātīte, jūs mani neredzējāt, kad uzrunājāt ziedmušas čaulu, kurai līdzās es tobrīd atrados. Manas sugas mātītes ir maskēšanās meistares: ne tikai košas kā zieds, kurā atrodas, bet arī spējīgas nepieciešamības gadījumā zināmās robežās mainīt sava ķermeņa krāsojuma nianses. Esmu spilgti dzeltena, tāpēc grūti pamanāma, kad uzturos starp pienenes ziedlapiņām, bet, ja rodas nepieciešamība, ātri vien spēju tapt bālganāka vai zaļganāka.

Piedodiet, neredzamā krabjzirnekle, manu uzstājību! Neliegsiet atbildes uz vēl pāris jautājumiem? Jūs tātad pārstāvat krabjzirnekļu dzimtu. Ceru, ļausiet man sevi aplūkot un tādējādi saprast, kāpēc jūsu dzimtai piešķirts tik īpatnējs nosaukums? Bet vispirms: cik un kādas īsto zirnekļu dzimtas Latvijā sastopamas? Nosauciet, lūdzu, ja ne gluži visas, tad vismaz plašāk pārstāvētās!

Riteņzirnekļi, labirintzirnekļi, segzirnekļi, maiszirnekļi, zemeszirnekļi, piltuvjzirnekļi, kruzuļzirnekļi, slaidzirnekļi, garkājzirnekļi, vilkzirnekļi, medniekzirnekļi, lēcējzirnekļi, māņlēcējzirnekļi, kanibālzirnekļi, pundurzirnekļi, dižzirnekļi un mums, krabjzirnekļiem, līdzīgie māņkrabjzirnekļi. Ceru, saprotat, ka dzimtu nosaukumi ir raksturojoši – tie norāda uz kaut ko būtisku. Teiksim, lēcējzirnekļi lec, riteņzirnekļi auž apaļus ķeramtīklus, segzirnekļi – plakanus, līmeniskus tīklus, dižzirnekļi ir lieli, pundurzirnekļi – mazi. Un tamlīdzīgi.

Protams, arī manas dzimtas nosaukums ir nevis – kā jūs teicāt – īpatnējs, bet raksturojošs. Mums, visu sugu krabjzirnekļiem, ir ļoti garas pirmā un otrā pāra ejkājas, kuras, gaidot laupījumu, turam plaši ieplestas, izvirzītas uz sāniem. Visas četras – ieplestas. Cilvēkuprāt, mēs tās turam tā, kā krabji tur spīles. Turklāt mūsu sāniskā gaita ļoti līdzinoties krabju pārvietošanās veidam.

Kāpēc es tagad, šo zinādams, jūs vienalga neredzu? Lai kā cenšos, tomēr nespēju ieraudzīt starp pienenes ziedlapiņām nedz ieplestas kājas, nedz kādu citu zirnekļa ķermeņa daļu.

Ha, ha! Tāpēc, ka manis ziedā vairs nav. Līdzko jūs, sākot šo sarunu, noliecāties, lai aplūkotu to, kas palicis pāri no ziedmušas, līdzko man pārslīdēja jūsu ēna, es sāniskā atpakaļgaitā noslīdēju no zieda un pamuku zem tā. Tagad esmu zem zieda. Tagad esmu dzeltenzaļa. Kad aiziesiet, sagaidīšu atgriežamies ēstgribu un atgriezīšos ziedā. Kļūšu atkal koši dzeltena – ziedmušām un citiem putekšņus vai nektāru kārojošiem, gardiem kukaiņiem nepamanāma.

Labu apetīti! Aizeju.