/nginx/o/2018/08/31/11336974t1h662b.jpg)
Jau vairākus gadus priecājos par ķiršu ražu. Arī šogad tie skaisti ziedēja un zaļie ogu aizmetņi liecināja, ka būs laba raža. Tāpēc jutos nepatīkami pārsteigta, pirms dažām dienām ieraugot, ka vairākiem ķiršu kokiem atsevišķi zari izskatās, it kā būtu nokaltuši. Ogas ir zaļas, bet lapas - brūnas un sačervelējušās.
Pēc padoma vērsos pie pensionētā agronoma Ivara Roma. Viņš atzina, ka minētās pazīmes liecinot, ka tas ir ķiršu mēris. “Tā ir bakteriāla slimība, tāpēc to nav iespējams apkarot, kociņus miglojot ar ķimikālijām. Vienīgie līdzekļi cīņā ar ķiršu mēri ir cirvis vai zāģis un uguns. Bojātie zari ir jāizzāģē, jāsavāc un jāsadedzina. Iesaku nebaidīties un nozāģēt vismaz 15 centimetrus no zaļās zara daļas. Ja mēris augļu dārzā ir konstatēts, tad uzmanīgiem jābūt visus turpmākos gadus. Ja nekādi pasākumi netiks veikti, nākamgad slimība izpaudīsies jau trīskārt lielākā apjomā,” brīdina dārznieks.
Ķirši ar mēri slimojot atkarībā no klimatiskajiem laika apstākļiem. Slimību var iegūt arī ar stādu un tad, ja tā piemeklējusi kaimiņu dārzu, bet kaimiņš pret to necīnās.
“Ja bojāti daži zari, tad ķirsi nevajag nozāģēt pavisam. Ja bojāts viss koks, tad gan nekas cits neatliks. Daudzi par ķiršu mēri uzskata ķiršu sveķošanos, kad uz ķiršu stumbra vai zariem novērojami sveķiem līdzīgi izdalījumi. Tā jau ir fizioloģiska kaite, kas piemeklējusi ķiršus. To veicina kociņa augšanas apstākļi. Ķiršu stādīšanai ir piemērotas tādas vietas, kur gruntsūdens nepārsniedz 1,5 līdz 2 metru dziļumu. Šā iemesla dēļ Latvijā gandrīz nav neviena ķiršu dārza vairāku hektāru platībā,” saka I.Roms.