Tā jau runā, ka zaķis ir šķielacis, bet viņš nešķielē. No kurienes radusies tāda iesauka? Vieni aopgalvo, ka to izdomājuši mednieki, kas ar suņiem dzinuši zaķus. Zaķu medības ar dzinējsuņiem pamatojas uz zaķa uzvedības īpatnību - zaķis, no naidnieka mūkot, vienmēr atgriežas izejas punktā.
Vai zaķis ir šķielacis un šis tas cits par garaušiem
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tam it kā vajadzētu būt aplim, taču patiesībā tas ir cilpu mudžeklis. Zaķis pa mežu met līkločus un kliņģerus, pat apgriežas pilnīgi pretēji sākotnējam virzienam. Tāpēc mednieki nosprieda, ka zaķis neredz priekšā, bet skatās uz sāniem.
Ja sarežģīto ceļu vēl var uzskatīt par maldināšanu ar mērķi aizmukt, tad kā lai izskaidro vēlmi atgriezties izejas punktā? To zinātnieki skaidro dažādi - vieni saka, ka zaķa individuālā teritorija ir tikai 1-3 kvadrātkilometrus liela, patiesībā maza, un viņš nedrīkst ieskriet kaimiņa teritorijā. Lai ievērotu šo likumu, viņam gribot negribot jāatgriežas sev pazīstamajās vietās.
Taču ir arī tāds skaidrojums, ka zaķis skrien šķībi, bet nevis acu vai redzes dēļ, bet fizioloģiskas īpatnības dēļ, proti, kreisā un labā puse ir asimetriska. Piemēram, jūras zīdītājiem galvaskauss ir veidots izteikti asimetriski. Arī jūrascūciņai kreisajā žoklī ir vairāk zobu, un alnim dažkārt kreisais rags ir resnāks par labo. Ar masīvākajiem ragiem tad viņi pārsvarā arī badās.
Kāpēc zaķim ir plāna āda?
Tā ir tik plāna kā visplānākais pergaments. Plāna tāpēc, ka veic aizsargfunkciju. Ja vilks vai lapsa saķers greizaci aiz sāna, zaķis rausies ārā no visa spēka un izrausies. Tas tāpēc, ka āda ir ļoti plāna un viegli plīst. Tajā vietā, kur āda saplīst, pat asins lāsīte neparādās. Caurums ātri pārklājas ar jaunu ādu un apaug ar vilnu. To pat var saukt par savdabīgu autotomiju - līdzīgi kā ķirzakas astes ataugšanu.
Tas dzīvnieku pasaulē ir sens pašsaglabāšanās mehānisms - sienāzis viegli šķiras no lecamkājas, arī daži zirnekļveidīgie ātri nomet kādu kāju. Arī astoņkājis savam naidniekam atstāj vienu no saviem taustekļiem kā maksu par savu dzīvību. Tādam retam dzīvnieciņam kā susurs ātri un viegli nonāk nost astes āda, ja to kāds spēcīgi satver. Bet viena tropiska ķirzaka vārda vistiešākajā nozīmē izlien no ādas, ja nonāk ienaidnieka nagos. Plika, toties dzīva. Āda ataugs, bet dzīvība tik viegli nav atjaunojama.
Ar ko zaķis atšķiras no truša?
Ārēji ne ar ko īpašu. Tikai ausis un kājas trusim ir īsākas. Bet dzīvesveids gan abiem ir stipri atšķirīgs. Truši rok alas un tajās dzīvo, bet zaķi alas nerok. Alās trušiem piedzimst mazie trusēni, pavisam maziņi, akli, kurli un knapi rāpo. Tikai pēc divām nedēļām tiem atveras acis.
Trušu mamma savus bērnus tikpat kā nekad nepamet. Uz mazu brītiņu izskrien uzgrauzt kādu lapiņu un tūlīt atpakaļ pie trusēniem. Kad māte baro savus mazuļus, viņa noguļas, nevis sēž kā zaķu māte. Trušu tēvs par atvasēm nerūpējas, bet iet un nāk pēc saviem ieskatiem.
Toties zaķi savus bērnus pieskata. Tēvs uzturas zaķēnu tuvumā, mazos ienaidniekus aizbaida, bet lielos un bīstamos ar viltīgiem manevriem aizvilina tālāk.
Un zaķu bērni nav vārgi akluļi, bet uzreiz pēc nākšanas pasaulē var skriet. Māte viņus arī tūlīt pamet un atgriežas tikai otrā dienā. Visā zaķēnu mūžā viņi tiek zīdīti tikai nedaudzas reizes un agri iemācās ēst visādus zaļumiņus.
Ja mazajiem zaķēniem garām skries sveša zaķene, viņa noteikti mazos pazīdīs, garām nepaies. Bet trusene nekad svešus bērnus nebaros.