Vai vēzis rāpo atmuguriski? Protams! Kas tur ko brīnīties? Katrs sevi cienošs dzīvnieks savu reizi ir atkāpies. Tāpēc nav saprotami, kā varēja rasties mīts par to, ka vēzis iet atmuguriski. Ja jau tā būtu, kāpēc tad acis un jutīgās ūsiņas ir ierīkotas priekšgalā, jā, un arī mute...
Kur ziemo vēži?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pa upi vēzis gan peld, gan iet ar galvu pa priekšu, bet atmuguriski pārvietojas, kad ir nobijies. Tā viņš atkāpjas drošībā.
Visticamāk, ka gadsimitiem vecā leģenda par vēža atmugurisko gaitu radusies virtuvē. Kad vēžus izber uz lielā galda, dzīvnieki nokļūst svešā vidē, nobīstas no savas negaidīti mainītās dzīvesvietas un, meklējot glābiņu, rāpjas atmuguriski.
Kur ziemo vēži? Ja mēs nostāsimies uz stāvkrasta atvara malā, tad ievērosim krasta sienā lielu daudzumu mazu aliņu, kurās iekšā un ārā lidinās lērums pelēcīgu putniņu. Krasta aliņās ir ligzdiņas čurkstēm. Un tieši tādas pašas aliņas ir krasta stāvumā zem ūdens, tikai tās ir izrakuši vēži. Tādas aliņas vēži ierīko arī upes gultnē, katra ir 25-75 cm dziļa. Alas galā ir paplašināta kamera un tajā atrodas vecas lapas, bojāti augļi un dārzeņi. Tie nezin kā ir nokļuvuši ūdenī, un vēzis tos savācis sev kā pārtikas krājumus pieliekamajā.
Alas vēži rok ar spīlēm un ar tām pieblietē zemi pie alas ieejas. Kad ir karsts laiks, vēzis tup alā un nekur apkārt neklaiņo. Arī normālā laikā vēzis savu alu pamet tikai naktī, kad pa upītes gultni dodas barības meklējumos. Bet, kad pienāk rudens, vēzis kļūst pavisam šļaugans un aizdara alas ieeju ar zemi. Viņš dodas ziemas guļā un labprātīgi pats sevi iesloga uz visu garo ziemu.