Melnā stārķa (Ciconia nigra) aizsardzības pasākumu plāns Latvijā

Melnais stārķis ir viena no dabas aizsardzības „karogsugām” ne vien Latvijā, bet visā tā izplatības areālā — gan Eiropā, gan Āzijā un Āfrikā. Vēl 1980. gados melnais stārķis bija viena no vissliktāk izpētītajām Eiropā sastopamo lielo putnu sugām. Tādēļ 1992. gadā, kad projektam „Gandrs”, sadarbojoties ar Latvijas Ornitoloģijas biedrību un ICBP/IWRB/IUCN stārķu, ibisu un karošknābju speciālistu grupu Latvijā, Ķemeros tika organizēta pirmā šīs sugas izpētei un aizsardzībai veltītā konference, viena no galvenajām konferences tēmām bija melnā stārķa populācijas stāvokļa analīze pasaulē.

Pēc tā laika zināšanām 1990. gadu sākumā Latvijā ligzdoja aptuveni 900–1300 pāru jeb aptuveni 10% no melno stārķu zināmās populācijas visā pasaulē. Šī informācija kalpoja par pamatu Eiropas apdraudēto putnu rokasgrāmatas sastādītājiem (Tucker and Heath 1994), līdz ar to uzsverot Latvijas ļoti nozīmīgo lomu šīs sugas aizsardzības nodrošināšanai visā pasaulē. Gatavojoties otrajai melno stārķu konferencei, kas notika 1995. gadā Spānijā, tika veikta atkārtota detalizēta situācijas analīze. Pēc ekspertu aptaujas visā pasaulē tika apkopota informācija par sugas skaitu, izplatību un apdraudētību. 1990. gadu vidū melnais stārķis ligzdoja 44 valstīs un tā kopējais ligzdojošās populācijas lielums tika lēsts kā 11 000 – 15 000 pāru ar nozīmīgāko populācijas daļu Eiropā apmēram 8000 – 10 000 pāru. Tomēr Latvijas populācijas atkārtots izvērtējums jau liecināja, ka kopš 1990. gadu sākuma tā ir ievērojami samazinājusies un nepārsniedz 750–900 pāru.

Skaita izmaiņas Latvijā kopš 1990. gadu sākuma jau tobrīd bija lielākais populācijas skaita samazinājums šai sugai vienā valstī jebkur visā pasaulē. Latvijas melno stārķu populācija turpināja samazināties arī pēc tam, 2000.–2004. gadā noslīdot līdz ne vairāk kā 500–700 pāriem (BirdLife International 2004) jeb kopš 1990. gadu sākuma samazinoties par apmēram 45% no populācijas sākotnējā lieluma.

Latvijā speciāli pasākumi melno stārķu aizsardzības nodrošināšanai sākti jau 1970. gadu beigās, sākot Latvijas PSR sarkanās grāmatas izstrādāšanu (Aigare u.c. 1985), veicot pirmo plašāko ligzdu apzināšanu un uzrādīto ligzdu pārbaudi dabā (Jura Lipsberga vadībā). Šajā laikā tika radīta arī koncepcija šādas izklaidus dzīvojošas sugas aizsardzībai — mikroliegumu veidošana. Šāda veida sugas aizsardzības pasākumi tika turpināti visus 1980. gadus, tomēr nekad nenodrošinot vairāk kā 20–30% visu ligzdu aizsardzību.

Pēc 1991. gada Latvijā ļoti strauji mainījās ekonomiskā situācija, bet dabas aizsardzību nodrošinoša likumdošana tika pilnveidota ļoti lēni. Tādēļ 1990. gadu pirmajā pusē ievērojami samazinājās aizsargāto ligzdu skaits. 1990. gadā bija pavisam 208 aizsargāti melnā stārķa ligzdu iecirkņi, 1995. gadā — vairs tikai 146.

Dabisku populācijas svārstību izraisītā skaita samazināšanās, kas sākās 1980./1990. gadu mijā, 1990. gados tika ievērojami pastiprināta ar mežistrādes intensifikācijas izraisītajiem traucējumiem un plēsēju skaita pieaugumu, kādēļ pieauga ligzdu bojāejas (pamešanas) tempi. Lai gan līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā 2004. gadā tika ievērojami paplašināts aizsargājamo teritoriju tīkls, tas nenodrošināja melnā stārķa aizsardzības pakāpes būtisku uzlabošanos, jo visās Natura 2000 teritorijās kopā ligzdo ne vairāk kā 17,4–18,3% no Latvijas melnajiem stārķiem. Līdz ar to mikroliegumu veidošana šai sugai ir vienīgais veids, kā tai iespējams nodrošināt labvēlīgu aizsardzības statusu. Tomēr, ņemot vērā mikroliegumu veidošanas lēno gaitu un to, ka faktiskais aizsargāto ligzdu īpatsvars nepārsniedz 30–40%, pašreizējo faktisko stāvokli sugas aizsardzībā nevar vērtēt citādi kā nepietiekamu. Šis fakts un populācijas skaita strauja samazināšanās bija galvenie iemesli, kādēļ ir nepieciešams izstrādāt sugas aizsardzības pasākumu plānu.

Plānu sagatavojot, tika izvērtēta visa pieejamā literatūra par sugas bioloģiju, izanalizēta atbilstoša Latvijas likumdošana un apkopota un apstrādāta būtiska Latvijā ievāktā informācija par 513 ligzdošanas iecirkņos zināmām 682 pārbaudītām melno stārķu ligzdām. Galvenie apstrādes rezultāti gan par sugas bioloģiju, gan aizsardzības stāvokli diagrammu veidā pievienoti plānam.

Latvijā spēkā esošā likumdošana teorētiski ir ļoti labvēlīga sugas aizsardzības nodrošināšanai. Lielākā problēma ir tā, ka pašreizējā veidā tā radīta ar ļoti lielu novēlošanos, ilgi pēc izmainīto saimniecisko un ekonomisko likumu radītā negatīvā iespaida. Ilgais pārtraukums, kas izveidojās pirms tam pakāpeniski un rūpīgi veidotā aizsardzības sistēmā, 1990. gados ievērojami samazināja faktiski aizsargātās populācijas īpatsvaru, kas sugai ar tik lielu dzīves ilgumu un augstu saistību ar vietu ir ļoti būtisks zaudējums.

Teorētiski labas sistēmas ieviešanu visā valstī apgrūtina tās ieviešanas sarežģītība un izmaksas, kādēļ arī zināmo ligzdu aizsardzības nodrošināšana atbilstoši pašreizējai likumdošanai notiek ļoti lēni. Papildu grūtības rada esošo sugas aizsardzības normatīvu attiecināšana uz privātajās zemēs esošajām ligzdām, jo šajā laikā ir izveidota atbilstoša pārkāpēju sodīšanas sistēma, taču nav nekāda stimula īpašniekam — vēl 2005. gada martā, respektīvi, gandrīz deviņus gadus pēc zemes reformas beigām joprojām nav pieņemts likums par kompensācijām aprobežojumu dēļ un, pat ja tas tiks pieņemts tuvākajā laikā, no šā likuma izrietošās normatīvās vides sakārtošana prasīs vēl vismaz gadu vai divus. Kaut gan privātajos mežos neligzdo vairāk par 10% no Latvijas melnajiem stārķiem, privāto meža īpašnieku attieksmei ir ārkārtīgi svarīga nozīme politiski, jo tā lielā mērā veido kopējo sabiedrības attieksmi.

Sugas aizsardzības plāna galvenais mērķis ir noskaidrot Latvijas melno stārķu populācijas lielumu, izcelsmi un pašreizējo stāvokli, un skaita samazināšanās iemeslus un apturēt populācijas skaita samazināšanos, nodrošinot tās saglabātajai daļai labvēlīgu aizsardzības stāvokli saskaņā ar Latvijas saistībām sugas aizsardzības nodrošināšanā.

Galvenie plāna ietvaros veicamie uzdevumi ir:

1. Noskaidrot pašreizējo populācijas lielumu;

2. Noskaidrot populācijas samazināšanās cēloņus un izvērtēt to samazināšanās novēršanas iespējas, analizējot, kā populāciju ietekmē „uz vietas” darbojošies būtiskie faktori — vai „Latvijas populācija” pēc tās stāvokļa joprojām ir avots (source), vai tā jau ir pārvērtusies par „noteku” (sink), imigrācijas un emigrācijas līmeni un ikgadējās ligzdošanas sekmes;

3. Izveidot mikroliegumus visām zināmajām ilglaicīgajām ligzdām, kuras vēl pastāv;

4. Veikt visu uzdoto, bet nepārbaudīto zināmo teritoriju (ligzdu) pārbaudi;

5. Panākt, ka vismaz 60% no vērtētā populācijas lieluma ir atrastās ligzdas un nodrošināta to aizsardzība (izveidojot mikroliegumus vai citādi);

6. Veikt detalizētu saimnieciskās darbības ietekmes analīzi, ņemot vērā gan veikto darbību, gan tās veikšanas veidus, gan laiku, gan attālumu līdz ligzdai;

7. Pēc kompensāciju likuma pieņemšanas izvērtēt tā darbības efektivitāti un nepieciešamību pēc papildu kompensācijas mehānismiem privātā īpašumā esošo ligzdošanas rajonu aizsardzības nodrošināšanai;

8. Paplašināt sugas ligzdošanas sekmju monitoringu, nosedzot visu Latviju;

9. Sākt sugas skaita izmaiņu monitoringu;

10. Noskaidrot (sākt noskaidrot) sugas „Latvijas populācijas” migrācijas trases, nozīmīgās atpūtas un ziemošanas vietas, lai noskaidrotu mirstību ārpus ligzdošanas sezonas un tās ietekmi uz Latvijas populāciju;

11. Sekmēt un attīstīt sadarbību ar kaimiņvalstīm un citām valstīm, caur kurām ceļo (kurās ziemo) Latvijas melnie stārķi;

12. Veikt sabiedrības un sugas aizsardzības nodrošināšanā iesaistīto institūciju (Valsts Meža dienests, VAS „Latvijas valsts meži” u.c.) darbinieku izglītošanu.

Uz augšu