Kopējā īpaši aizsargājamo dabas teritoriju platība aizņem aptuveni 12% no Latvijas teritorijas, bet Eiropas nozīmes aizsargājamo dabas teritoriju sarakstā «Natura 2000» ir iekļautas 336 aizsargājamas dabas teritorijas.
Īpašums aizsargājamā dabas teritorijā – ko tas nozīmē?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tās nereti atrodas arī uz privātīpašnieku zemes. «Vides Vēstis» noskaidroja, ko tad drīkst un nedrīkst darīt, ja jums ir (ne)palaimējies un jūsu īpašums atrodas īpaši aizsargājamā dabas teritorijā, kā arī to, kā uzvesties, ja kā apmeklētājs esat nokļuvis tādā.Īpaši aizsargājamās dabas teritorijas sargā dabu un cilvēkus. Latvijā jau kopš seniem laikiem ir izveidojusies liela dabas daudzveidība – nenosusinātajos purvos, vecajos mežos un upju krastos mīt ļoti daudz sugu, un katrai ir sava vieta un nozīme. Diemžēl sabiedrība šīs vērtības lielākoties uztver kā pašsaprotamas, tādēļ tik bieži jāsastopas ar piesārņošanas, pārmērīgas izmantošanas, nosusināšanas, appludināšanas vai nelikumīgas apbūvēšanas gadījumiem. Šāda rīcība īsākā vai ilgākā laika posmā nenovēršami var novest līdz situācijai, kad kāds dabas ķēdes posms nemanāmi pazudīs, izsraisot visas sistēmas sabrukšanu. Tieši tāpēc ir tik nepieciešamas aizsargājamās dabas teritorijas, kuru mērķis ir pasargāt cilvēkus no viņu pašu neapdomīgās rīcības un nodrošināt to, ka savvaļas augus un dzīvniekus joprojām būs iespējams redzēt brīvā dabā, nevis muzejā.
Galvenie ierobežojumi
Latvijas aizsargājamo teritoriju sistēmā ir septiņas kategorijas: dabas rezervāti (Teiču, Krustkalnu, Moricsalas, Grīņu), nacionālie parki (Gaujas, Slīteres un Ķemeru), biosfēras rezervāts (Ziemeļvidzemes), dabas liegumi (kopā valstī to ir 112), dabas parki (22), aizsargājamo ainavu apvidi (6) un dabas pieminekļi (to skaits sasniedz 295). Šāds iedalījums ieviests, lai atšķirtu teritorijas pēc to izveidošanas mērķiem, izmēriem, aizsardzības režīmiem – atļautajām un aizliegtajām darbībām. Aizsargājamo teritoriju izveidošanu un apsaimniekošanu nosaka likums «Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām» un «Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi». Bez tam aizsargājamām teritorijām var būt katrai savi individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi, kurus apstiprinājis Ministru kabinets. Tāpēc ierobežojumi katrā teritorijā var atšķirties.
Galvenie saimnieciskās darbības ierobežojumi attiecas uz:
meža ciršanu; zemes transformāciju; būvniecību; minerālmēslu un augu ķīmisko aizsardzības līdzekļu lietošanu u.tml.; jaunu atkritumu poligonu un izgāztuvju ierīkošanu; darbībām, kas izraisa pazemes ūdeņu, gruntsūdeņu un virszemes ūdeņu līmeņa maiņu (bez attiecīgas atļaujas vai iepriekšējas rakstiskas saskaņošanas ar aizsargājamās teritorijas administrāciju vai reģionālo vides pārvaldi to darīt aizliegts); arheoloģiskās izpētes darbu veikšanu; zemes dzīļu izmantošanu.
Tā, piemēram, dabas liegumos aizliegts:
pārvietoties ar ūdens motociklu un motorjahtu; ierīkot purvos dzērveņu plantācijas; cirst nokaltušus kokus un izvākt kritušus kokus, kuru diametrs resnākajā vietā ir lielāks par 25cm; izmanot speciālas palīgierīces savvaļas ogu un sēņu lasīšanā; ne tikai zemes īpašniekam, bet arī katrs iedzīvotājam jāatceras, ka nedrīkst dedzināt sauso zāli un niedres.
Visus aizliegumus uzskaitīt ir grūti, jo to tiešām ir daudz... Ministru kabineta «Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējos aizsardzības un izmantošanas noteikumos», piemēram, sadaļā par dabas liegumiem, uzskaitīti vairāk nekā trīsdesmit apakšpunkti par ierobežojumiem un aizliegumiem. Ja zemes īpašnieks šaubās vai līdz galam neizprot noteikumus, kas attiecas uz īpaši aizsargājamo dabas teritoriju viņa zemes īpašumā, vienmēr var meklēt palīdzību vai nu attiecīgās teritorijas administrācijā, ja tāda ir, vai arī savā reģionālajā vides pārvaldē. Īpašniekiem šādas zināšanas nepieciešamas ne tikai tāpēc, lai zinātu, kā darboties savā īpašumā, bet arī, lai spētu attiecīgi rīkoties, ja teritorijā uzrodas apmeklētāji.
Tūristi jāciena un jādisciplinē Dabas tūrisma mīļotāju skaits arvien palielinās, jo arī iespējas un informācija par dažādiem interesantiem dabas objektiem pakāpeniski pieaug. Joprojām nemainīgi populāra ir tā sauktā atpūta pie dabas krūts jeb zaļumos. Diemžēl pagaidām informatīvas norādes par īpaši aizsargājamu teritoriju ceļu malās nav pārāk daudz. Tāpēc nereti apmeklētājs šādā teritorijā var atrasties, to nemaz nezinot, un, iespējams, neapzināti pārkāpt noteiktos aizliegumus vai ierobežojumus. Šajā jomā vēl daudz darāmā. Zemes īpašnieks, konstatējis apmeklētāju neatbilstošas darbības, ir tiesīgs izteikt aizrādījumu, tomēr viņš nevar tos nekādi sodīt, tāpēc konflikta situācijās vienmēr labāk ziņot reģionālajai vides pārvaldei, savukārt, ja apmeklētāji pārkāpj vispārējās uzvedības normas, jāziņo policijai.
Tas, ko tūristi drīkst un nedrīkst darīt aizsargājamā teritorijā, kas atrodas privātīpašumā, protams, tāpat kā vispārējie saimnieciskās darbības aizliegumi, ir atkarīgs no katras aizsargājamās teritorijas kategorijas. Tomēr pamatnosacījumi ir vienādi visās teritorijās: apmeklētāji nedrīkst piegružot teritoriju, trokšņojot traucēt dzīvniekus, jebkādā veidā bojāt, pārveidot vai iznīcināt dabas vērtības un ainavas elementus. Tāpat jāievēro noteikumi, kas attiecas uz makšķerēšanu, medībām, ogošanu, sēņošanu, ugunskuru kuršanu un telšu celšanu – teltīm un ugunskuriem šādās teritorijās parasti ir iekārtotas speciālas vietas. Zemes īpašniekam jāņem vērā tas, ka privātīpašumā esošie ceļi un takas aizsargājamās teritorijas apskatei ir paredzēti dabas aizsardzības plānā, tādēļ viņš nedrīkst aizliegt kājāmgājējiem pa tiem pārvietoties.
Zemes īpašnieks drīkst pavadīt apmeklētājus pa dabas takām un parādīt interesantus objektus uz savas zemes, taču tam jābūt saskaņotam ar reģionālo vides pārvaldi vai aizsargājamās teritorijas administrāciju. Zemes īpašnieka tiesības Zemes īpašniekam aizsargājamā dabas teritorijā ir tiesības uz nodokļu atvieglojumiem. Ar nodokli neapliek zemi, kas atrodas dabas rezervātā vai dabas rezervāta zonā, kur saimnieciskā darbība aizliegta ar likumu. Kad Saeima pieņems likumu «Par zemes īpašnieku tiesībām uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem aizsargājamās teritorijās», īpašnieki varēs izmantot arī tiesības saņemt atlīdzību par neiegūto labumu saimnieciskās darbības ierobežojumu dēļ – tas būs tiešs maksājums no valsts budžeta par mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem. Tā var būt visa gada garumā aizliegta jebkāda mežsaimnieciskā darbība, aizliegta kopšanas cirte vai aizliegta galvenā cirte, izņemot kailcirti. Otrs atlīdzības veids ir iespēja apmainīt savu zemi pret līdzvērtīgu valsts vai pašvaldības zemi. Jāpiebilst, ka maiņa attieksies tikai uz tiem īpašniekiem, kuru zeme pēc īpašumtiesību atjaunošanas vai iegūšanas iekļauta dabas rezervātā, dabas liegumā vai tāda paša nosaukuma zonā.
* Raksta tapšanā izmantots Vides ministrijas Dabas aizsardzības departamenta informatīvais materiāls «Ko vēlas noskaidrot zemes īpašnieks mikroliegumos, īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, jūras piekrastē, upju un ezeru aizsargjoslās».