Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/08/31/11347457t1h12e2.jpg)
Pirms 1755.gada 1.novembra dabā notika dīvainas pārmaiņas. Ūdens Portugāles upēs kļuva duļķains, akās kritās ūdens līmenis, izzuda avoti. Virs jūras parādījās dzeltenīgu tvaiku strūklas. Agri no rīta mājlopi kļuva nemierīgi, no alām izlīda pazemē dzīvojošie dzīvnieki – truši un kurmji.
Pulksten 9.30 no rīta Atlantijas okeāna gultni, kā arī Eiropas un Ziemeļāfrikas piekrasti satricināja zemestrīce, kuras epicentrs bija aptuveni 200 kilometrus uz dienvidrietumiem no Portugāles. Zemestrīces magnitūda – 8,7–9,0. Pirmais zemestrīces trieciens bija neparasti ilgs – 6–10 minūtes. Portugāles dienvidu un centrālajā daļā, Spānijas dienvidos un Marokā bija katastrofāli postījumi. Postījumi bija arī Alžīrijā, Pirenejos. Marokā zemestrīces laikā uz brīdi pavērās milzīga plaisa, kurā pazuda pilsētiņa ar aptuveni astoņiem tūkstošiem iedzīvotāju. Zemestrīces vibrācijas bija jūtamas pat Grenlandē un Somijā.
Pēc pusstundas sekoja vēl viens trieciens – daudzi aculiecinieki ziņoja, ka zeme viļņojusies kā jūra.
Atlantijas okeāna dzīlēs pie Portugāles krastiem notika grandiozs zemūdens nogruvums – 4,5 kilometru dziļumā nogrima milzīga upju nogulumu masa. Duļķainajā tumsā bojā gāja faktiski visa jūras dzīvība.
Zemestrīce iekustināja Atlantijas okeānu. Pulksten 10.00 Lisabonu sasniedza aptuveni sešus metrus augsts cunami. Portugāles dienvidrietumos – Algarvē – ap 30 metrus augsts cunami noārdīja vairākus cietokšņus, iznīcināja piekrastes apbūvi. Cunami nodarīja postījumus arī Spānijas piekrastes pilsētām – Kadisā cunami augstums sasniedza pat 20 metrus. Viļņi Gvadalkiviras upē sasniedza Seviļu. Agadiras pilsētā Marokā okeāns iegāzās pāri aizsargmūriem, noslīcinot lielu daļu pēc zemestrīces izdzīvojušo. Pēc vairākām stundām postoši viļņi triecās pret Anglijas un Īrijas piekrasti, Franciju, Nīderlandi un Beļģiju, Madeiras salu. Spēcīgi viļņi plosījās pat Skandināvijas piekrastē.
Cunami sasniedza arī Antiļu salas okeāna pretējā krastā. Okeāna līmenis te cēlās par metru, tad sekoja spēcīgi viļņi.
Lisabonas nelaimes diena
1755.gadā Lisabona bija viena no ietekmīgākajām Eiropas pilsētām. Tajā dzīvoja aptuveni 275 tūkstoši iedzīvotāju. Bagātās lielvalsts galvaspilsētas krāšņumu apbrīnoja visa pasaule.
1.novembris bija brīvdiena – Visu Svēto diena. No rīta baznīcās pulcējās reliģiozās valsts iedzīvotāji. Pēkšņais zemestrīces trieciens visas Lisabonas baznīcas pārvērta par masu kapiem – izglābties paspēja tie, kas atradās tuvāk durvīm, to skaitā garīdznieki. Daudzviet pilsētā uz brīdi pavērās līdz piecus metrus platas plaisas, kurās pazuda mājas un cilvēki. Piecus sešus stāvus augstā apbūve pārvērta šaurās ielas par bīstamām, drupām klātām aizām. Dažu minūšu laikā sagruva aptuveni 12 tūkstoši ēku. Pēc desmit minūtēm visā Lisabonas centrā skanēja nepārtraukta, šaušalīga skaņa – kliedza tūkstošiem ievainoto un izmisušo.
Dzīvi palikušie starp drupām steidzīgi laipoja uz brīvākām vietām. Šķietami drošu patvērumu varēja atrast uz promenādes Tažo upes krastā – to ātri piepildīja izmisuši, ievainoti un apjukuši cilvēki. Daudzi salēca laivās un kuģos, cenšoties aizirties pēc iespējas tālāk no briesmīgās zemes.
Pēkšņi Tažo upē sāka izzust ūdens – upes gultnē atklājās sen nogrimušu kuģu vraki, pārbijušies laivu un kuģu pasažieri pēkšņi atkal nosēdās uz zemes. Pilsētai tuvojās draudīga krākoņa... Un jau pēc pāris minūtēm pret Lisabonu triecās duļķaina aptuveni sešus metrus augsta ūdens siena. Ūdens uz mirkli atkāpās, un pilsētas krastmala bija izmainījusies līdz nepazīšanai – ūdenī iebruka ļaudīm pārpilnā promenāde. Pēc mirkļa pret pilsētu triecās vēl divi cunami viļņi. Pilsētā atsākās zemestrīce – tagad zeme ar namu drupām visšausminošākajā veidā cēlās un viļņojās. Ar cilvēkiem pārpildītas laivas un kuģi izzuda Tažo upes nogulumos pavērtajās plaisās.
Tie, kas vēl spēja kustēties, bēga no galvaspilsētas, cik ātri vien spēja. Visu Svēto dienas misei baznīcās un kapelās deg tūkstošiem svecīšu. Pret vakaru pilsētnieki ievēroja, ka pār Lisabonas drupām atspīd sārta blāzma – bija sācies milzu ugunsgrēks. Milzu uguns kā vētra plosījās piecas dienas, atņemot cerības glābt ievainotos un atgūt kaut daļu vērtslietu un īpašumu. Pilsētā plosījās pa pusei jukušu cilvēku grupas, aizdedzinot neskartās ēkas – it kā aiz skaudības par to, ka citiem veicies.
Precīzs katastrofā bojā gājušo skaits nav zināms, vērtējumi stipri atšķiras. Tomēr tas nav mazāks par 60 tūkstošiem, taču iespējams, pārsniedz pat 200 tūkstošus. Lisabonā vien bojā gāja aptuveni 30–90 tūkstoši cilvēku. Pilsētā gāja bojā Ticiāna, Rubensa, Koredžo gleznas, Atlantijas okeāna un Dienvidamerikas izpētes arhīvi. Bojā iet aptuveni 85% apbūves. Katastrofa deva spēcīgu triecienu Portugālei kā globālai lielvarai.
Starp izdzīvojušajiem bija Portugāles premjers de Melo. Šī amatpersona teica slavenos vārdus: «Ko tagad? Apbedīsim mirušos un parūpēsimies par dzīvajiem.» Premjers haosa pārņemtajā pilsētā centās organizēt liesmu dzēšanu un pēc iespējas ātru mirušo apbedīšanu. Ātri tika nolīgti arhitekti, kam bija jāplāno jauna Portugāles galvaspilsēta vecās vietā. Tika veidoti īpaši ēku modeļi, ap kuriem, imitējot zemestrīci, soļoja karaspēka vienības. Jaunajā Lisabonā būvēja ēkas, kuru konstrukcijā ņemta vērā seismiskā drošība. Jau pēc gada pilsēta bija atbrīvota no drupām.
De Melo valstī organizēja vērtīgu aptauju, kuras mērķis bija noskaidrot postījumus un apzināt parādības raksturu: cik ilga bijusi zemestrīce, kad un cik stipri bijuši nākamie triecieni, kā uzvedās dzīvnieki, kas notika ar akām un avotiem... Šīs plašās aptaujas dati lieliski noder arī mūsdienās.
Neizpratne Eiropā
Katastrofa šokēja Eiropu – šķietami tik stabilā zeme pēkšņi izrādījās nodevīgi bīstama. Apjukums valdīja arī garīdzniecības aprindās – nelaime piemeklējusi dievbijīgo Portugāli tieši reliģisko svētku laikā, sagraujot ar dievlūdzējiem pilnas baznīcas. Baznīcas reakcija bija pārspīlēta – Portugālē pēc katastrofas pakāra cilvēkus, kas izrādīja kaut niecīgāko necieņu reliģijai. Grēcīgākām Eiropas daļām visgudri pareģi solīja daudz briesmīgākas katastrofas, viešot cilvēkos paniku. Vēl 18.gadsimta sākumā filozofiem šķita, ka izdevies atrast cilvēka, dabas un Dieva harmoniju – protams, uzskatot cilvēku par Dieva nozīmētu dabas pārvaldnieku. Notikumi Lisabonā šo uzskatu iedragāja.
1759.gadā Voltērs uzraksta satīrisku noveli «Kandids», kurā naivam varonim kāds viltīgs garīdznieks jebkura labsirdīga cilvēka visšausmīgāko bojāeju prot izskaidrot ar Dieva dusmām. Eiropas inteliģence šai brīdī sāka smieties par baznīcu – pirmo reizi kristīgās baznīcas vēsturē. Baznīcas uzspiestajam pasaules uzskatam aizvien vairāk cauri lauzās modernais, zinātniskais pasaules uzskats, un Lisabonas katastrofai bija sava loma Apgaismības laikmeta sākumposmā. ...
Nav pilnībā izskaidrots, kādi procesi izraisīja šo katastrofu. Visdrīzāk vainojama lūzuma zona Atlantijas okeānā dienvidrietumos no Portugāles. Tomēr vairāki zinātnieki pēdējā laikā norāda uz to, ka Gibraltāra šaurumā un Kadisas līcī sāk veidoties jauna subdukcijas zona. Āfrikas kontinents šeit sāk slīdēt zem Eiropas – pašlaik ar ātrumu četri milimetri gadā.
Speciālistus pārsteidz tas, ka ārkārtīgi spēcīga zemestrīce notikusi Lisabonā – tektoniskās plātnes centrālajā daļā. Parasti zemi kārtīgi drebina plātnes malā – centru sasniedz tikai vājākas svārstības. Acīmredzot drošas garantijas pret šādām kataklizmām uz Zemes nav.
Ģeologiem nav šaubu, ka līdzīga stipruma zemestrīce reģionā atkārtosies, taču uz to, visticamāk, vēl jāgaida gadsimtiem ilgi. Pagaidām spriegums Gibraltāra šaurumā un Kadisas līcī krājas kā lēni uzvilkta loka stiegra.
_Karmo.jpg – Karmo baznīcas atliekas ir kā piemiņas zīme Lisabonas zemestrīces upuriem. Foto – Jose Elias _Cunami.jpg – Pirmais cunami trieciens Tažo upes krastmalai. _Plaisas.jpg – Plaisās iegrimušās ēkas un cilvēki. _Niderlande.jpg – 1755.gada 1.novembra cunami Nīderlandē pie Hārlemas. _Lisabona.jpg – Lisabona dzīvo līdzīgas katastrofas gaidās. Foto – Joao Antunes