Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ja aizdomājamies par dabas stihijām filozofiski, kad Āzijas piekrasti izpostījis cunami, Austrālijā deg meži un krūmāji, Kalifornija ir dubļos, bet Eiropa cietusi no vējiem un plūdiem, tad var teikt, daba dodas pretuzbrukumā cilvēkiem, kas uz Zemes ir tā savairojušies, ka apdraud planētas turpmāko eksistenci un Zeme vairs nespēj visus izbarot.
Kad svētdien Ilmārs devās uz mežu, tad ievēroja, ka zvēri vētras naktī bijuši ļoti aktīvi, visur bija pēdas, daudzviet iemītas pat takas. Ilmārs redzēja pat vilku pēdas, nemaz nerunājot par mežacūku, stirnu, aļņu un briežu nagu nospiedumiem. Neparasti aktīvi vētras naktī vai pirmsvētras pievakarē bijuši ūdri. Toties peļveidīgie vairākas dienas nerosījās. Bet pavisam drīz zvēri atkal atgriezās mežā, mazputniņi atrada lielajā vējā izklīdušos bariņus.
Ornitologi baidās, ka vējš būs nogāzis lielās ligzdas koku galotnēs un melnie stārķi, jūras ērgļi un zivju gārņi pavasarī nepaspēs uzbūvēt jaunas. Tomēr izrādās, ka vismaz Ļaudonā un Mētrienā nav nogāzta neviena balto stārķu ligzda, Garkalnē, kur ir zaļo vārnu iecienīta mežaudze, nav cietis neviens koks, kurā atrodas zaļo vārnu dobumi.
Varētu pat teikt, ka vētra jau dabai nekaitē, cilvēkiem un meža īpašniekiem gan. Un posta pēc visiem noteikumiem izkoptos mežus. Bet turpat blakus ilgāku laiku neaiztikta mežaudze skarta pavisam maz.
14.janvārī Latvijas Dabas fonda vadītājs Jānis Priednieks bija uzaicinājis uz diskusiju entomologus, ornitologus, valsts mežu dienesta darbiniekus un aizsargājamo teritoriju pārstāvjus, lai izrunātu, cik ticami ir histēriskie paziņojumi, ka Latvijas mežiem draud ekoloģiska katastrofa. Pieredzējušais mežu patalogs Mārtiņš Bičevskis ir pieredzējis arī 1967.gada vētru un atzina, ka postījumi ir par kārtu mazāki kā toreiz, kad vējgāzes bija no Liepājas līdz Jēkabpilij. Tagad visvairāk ir skarta Kurzeme un Ziemeļvidzeme.
Visvairāk vējš gāzis viena vecuma egļu audzes. Tur arī varētu savairoties egļu 8-zobu mizgrauži, ko mežsaimnieki uztver kā nevaldāmu stihiju mežaudzēs, kur aug par 50 gadiem vecākas egles. Kukaiņi parasti izlido aprīlī, bet nu jau neko vairs nevar saprast, kad sāksies pavasaris. Vistrakāk būs, ja vasara būs karsta un gara, tad meža kaitēkļi varēs ieriest otro paaudzi un nākamajā pavasarī tad prognozējama kaitēkļu invāzija. Dabas pētnieki atzina, ka visvairāk jāsargā vētras neskartās vecās egļu audzes un kilometra attālumā no tām jācenšas izvākt nogāztās egles.
Bet neviens neatzina, ka svētdienas vētra jānosauc par ekoloģisku katastrofu. Vienkārši daba visu noliek savās vietās. Klimats kļūst siltāks, egļu audzēm ir tendence atkāpties uz ziemeļiem, tāpēc Kurzemē kokus vairāk apdraud kaitēkļi.
Pasaules dabas fonds Mežu programmas vadītājs Jānis Rozītis atgādina, ka mūsu mežos kritalu un dobumainu koku ir par maz, nav, kur mitināties meža dabiskajiem sanitāriem, tāpēc labi darīsiet, ja savā mežā atstāsiet vairākus resnus stumbrus, ja nevāksiet laukā no kailcirtēm nogāztos ekoloģiskos kokus, tagad viņiem būs cits uzdevums.
Ornitologi lūdz, lai ar meža darbiem tiek galā līdz aprīlim, kad Latvijā atgriezīsies gājputni. Ja netraucēsiet ligzdošanu, varat paļauties, ka putni palīdzēs tikt galā ar kaitēkļiem.
Un mācieties arī mežā saimniekot dabiski, tad dabas stihijas daudz nekaitēs. Prasiet padomu Pasaules dabas fondā, viņi ir sagatavojuši daudz materiālu un lekciju par videi draudzīgu mežsaimniecību.