Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Grūti būtu atrast kādu 21.gadsimta latvijieti, kurš nespētu atbildēt uz jautājumu: kas ir lietuvēns? Vārds taču visu pasaka priekšā. Nu, jā! – tas ir neliela auguma Lietuvas iedzīvotājs. Joks! Protams, joks. Latviešu valodas vārdnīcā skaidrots, ka lietuvēns ir «ļauns radījums, kas naktī moka cilvēkus, jādelē lopus».
Veclaiku nostāsti, starp citu, vēsta par šī mošķa īpašo tieksmi darīt pāri tieši zirgiem. Lietuvēns stallī piesietu zirgu tumsas aizsegā spējot novest līdz pilnīgam bezspēkam – saimnieks no rīta savu lopiņu ierauga, nojātu putās, ar sapinkotām krēpēm, saskrāpētu kaklu un muguru, bailēs izvalbītām acīm.
Tikai samērā nesen tika atklāts, ka zirgu jājēja lietuvēna lomu veiksmīgi spēlē kāds dzīvnieks, proti, zebiekste (Mustela nivalis). Kā droši vien noprotat, par viņu – par zebieksti, par vismazāko plēsīgo zvēriņu uz Zemes – būs šis mazais stāstiņš.
Uz mūsu planētas nemājo neviens par zebieksti mazāks plēsēju kārtas zīdītājs, visi pārējie ir lielāki. Vislielākais – leduslācis, kurš var svērt pat veselu tonnu, – ir aptuveni (ļoti aptuveni!) 25 tūkstošus reižu lielāks, pareizāk sakot, smagāks, par vismazāko – par zebieksti. Leduslācis, kā zināms, Latvijā savvaļā nedzīvo, viņš pie mums eksistē vienīgi Rīgas zoodārzā. Toties zebiekste šeit mājo savvaļā (bet zoodārzā gan šī suga, ja nemaldos, joprojām nav eksponēta).
Cik aptuveni (ļoti aptuveni!) sver vismazākais plēsonītis – to, ja vēlēsieties uzzināt, izrēķināsiet. Es daru zināmu, ka pieaugušas zebiekstes garums, mērot no strupā, garu ūsu jeb taustes matu ieskautā purna galiņa līdz īsās astītes galiņam, vidēji ir 15 centimetri. Rakstu «vidēji» tāpēc, ka mātītes parasti ir īsākas, bet tēviņi gandrīz vienmēr garāki par 15 centimetriem, turklāt dažādos reģionos mītošu dzīvnieku izmēri ļoti atšķiras. Tātad varam secināt, ka vismazākais plēsēju kārtas zīdītājs uz Zemes ir zebiekstes mātīte. Citastarp, atgādināšu – tas, ka vīrišķais dzimums augumā manāmi pārspēj sievišķo, ir raksturīgs visiem sermuļu dzimtas zvēriem: ne tikai zebiekstēm, bet arī caunām, ūdriem, sermuļiem, ūdelēm, seskiem, āpšiem un pārējiem.
Taču ne jau necilā auguma dēļ zebiekste izpelnījusies godu tapt te tagad aprakstīta, nē! Šo zvēriņu par stāstījuma galveno varoni es izvēlējos tādēļ, ka viņš ir ne viena vien nezināšanas un māņticības savulaik radīta un tautā izplatīta blēņu stāsta varonis. Atceraties, ar ko iesāku? Ar lietuvēnu. Ja zebiekste apmetas uz dzīvi kādā cilvēku mājvietā, kur ir zirgi, šai vietā līdz ar zebieksti apmetas arī lietuvēns...
Lietuvēns laiza sāli
Kāpēc gan zebiekste lopu kūtī uzvedas kā lietuvēns? Izrādās – tāpēc, ka lopi, tostarp zirgi, svīst. Sviedri, kā zināms, satur sāls kristāliņus. Sāls zebiekstei garšo. Dzīvnieciņš kāpelē pa zirga krēpēm, drasē pa tā muguru – laiza izžuvušo sviedru pilienu sāļās paliekas un gaida svaigus izdalījumus no sviedru dziedzeriem! Jo naskāk zebiekste darbojas, jo vairāk zirgs bailēs svīst... Jo vairāk zirgs bailēs svīst, jo kārdinošāks tas kļūst zebiekstei... Lietuvēns jāj pa apli!
Blēņu stāsti
Krievu literatūrā atradu informāciju, ka agrāk daudzviet izplatīts esot bijis uzskats: zebiekstei ir ļoti ļauna acs, tāpēc viņu nekādā ziņā nedrīkstot nosaukt īstajā vārdā. Cilvēku, kurš zebieksti uzdrošinājies nosaukt par zebieksti, zvēriņš vairs neliekot mierā un vajājot tikmēr, kamēr ar savu skatienu un – jo īpaši – šņācienu novedot kapā vai – labākajā gadījumā – slimības gultā. Tiesa, citviet tai pašā Krievijā (un ne tikai Krievijā) bijis pretējs, labvēlīgs uzskats: ja zebiekste apmetas uz dzīvi cilvēku mājvietā, viņa atnes šai vietai laimi.
Vairāki blēņu stāsti sacerēti par zebiekstes vairošanos. Par dažu no tiem tā vien gribas teikt: jā, cilvēku gudrībai ir robeža, muļķībai tās nav. Piemēram, lūk, ko savulaik uzrakstījis visu laiku slavenākais dzīvnieku aprakstītājs Alfrēds Brēms grāmatā «Dzīvnieku valsts»: «Šur tur vēl daudzi domā, ka zebiekste dzemdējot savus mazuļus caur muti.» Brēms arī izklāsta savu viedokli par šī blēņu stāsta rašanās iespējamo iemeslu: «Katrā ziņā gan tāpēc, ka māti bieži redz savus mazuļus pārnesam no vienas vietas uz otru, bet te netīši aizmirst mājas kaķi, kurš dara tāpat.»
Samērā noturīgs un no ļaužu prātiem grūti izskaužams uzskats: zebiekste ir indīga, viņas kodiens – nāvējošs. Aplams uzskats! Neviens, itin neviens pasaulē sastopamais zīdītājs kožot neievada indi! Esmu sev jautājis: kā gan varētu būt radies viedoklis par zebiekstes indīgumu? Neko citu nespēju izdomāt, vien to, ka te, visticamāk, vainojama zvēriņa ēdienkarte. Proti, zebiekste pārtiek no dažādiem nelieliem dzīvnieciņiem, bet galvenokārt tomēr no peļveidīgajiem grauzējiem. Bet peļveidīgie grauzēji, kurus zebiekste nogalina, iekožot tiem kaklā, ļoti bieži ir dažādu cilvēkiem un mājlopiem bīstamu infekcijas slimību pārnēsātāji. Kozdama un ēzdama grauzējus, viņa uz saviem zobiem un savās siekalās var būt savākusi mikrobus; tos pēc tam, kaut kāda (nespēju iedomāties – kāda!) iemesla dēļ iekožot cilvēkam vai lopam, ievada cilvēkā vai lopā, kurš tādēļ sasirgst. Nule aprakstītais ir tikai mans pieņēmums, visticamāk, ka nepareizs pieņēmums.
Ziemā balta no viena gala līdz otram
Zebiekstes latīniskais jeb zinātniskais nosaukums Mustela nivalis, pārtulkojot latviski, ir ‘sniega sermulis’. Muļķīgi zebieksti saukt par sermuli? Nu, protams, muļķīgi! Bet latīniskie nosaukumi jau nav paredzēti tiešai tulkošanai. Es ar šo segvārdu latviskošanu nodarbojos tad, kad vēlos īpaši norādīt uz kādu pazīmi, kas akcentēta arī sugas zinātniskajā nosaukumā. Šoreiz gribu izcelt vārdu ‘sniega’. Ziemā zebiekstes kažoks nudien ir viscaur sniega balts – viscaur! Taču tāds tas ir tikai ziemā. Pavasarī (marta beigās, aprīļa sākumā), kad dzīvnieks «pārģērbjas» – ietērpjas vasaras ģērbā –, sniega krāsā paliek vairs tikai viņa apakšpuse; virspuse top brūna kā bērnu šokolāde. Savukārt rudenī (oktobra beigās, novembra sākumā) notiek pretēja «pārģērbšanās»: no brūnbaltā vasaras ietērpa viscaur sniegbaltajā. Tā tas ik gadu notiek pie mums, Latvijā, un vēl daudzviet. Bet ne visur. Ne visur, jo zebiekste, starp citu, apdzīvo ievērojamu daļu zemeslodes, arī siltās zemes, kur sniegs nekad neuzsnieg. Tur viņas kažoks visu mūžu, augu gadu ir tāds, kāds pie mums vasarā.
Toties ķermeņa forma zebiekstei vienāda it visur – gan ziemeļos, gan dienvidos. Visur šmauga, uzdrošinos pat teikt – čūskveidīga: uzkrītoši tievs, slaiks rumpītis, ļoti garš kakls, maza, slaida, no virspuses nedaudz saplacināta galviņa. Bet iesārtais purniņš – strups. Austiņas zebiekstei nelielas, apaļas, actiņas viņai izvelbtas, melnbrūnas. Šmauga zebiekste ir visā savas kosmopolītiskās sugas areālā, kas ietver Eiropu, Azoru salas, Vidusjūras salas, Maroku, Alžīru, Ēģipti, Mazāziju, visu Krievijai piederošo Āzijas daļu, Afganistānas, Irānas, Irākas, Mongolijas un Ķīnas ziemeļus, Korejas pussalu, Japānu un Ziemeļamerikas ziemeļdaļu.
Sugai ar tik plašu areālu, loģiski, ir raksturīga arī ievērojama ģeogrāfiskā mainība. Tā izpaužas ne tikai apmatojuma krāsojuma atšķirībās, bet arī ķermeņa izmēros – siltajos apvidos un kalnos mītošo populāciju dzīvnieki ir mazāki par ziemeļu reģionu un līdzenumu populāciju pārstāvjiem. (Tātad varam secināt – vismazākais plēsēju kārtas zīdītājs uz Zemes ir dienvidu kalnos dzīvojoša zebiekstes mātīte.) Dažādos reģionos šai sugai ievērojami atšķiras pat fizioloģija un etoloģija. Nav brīnums, ka sistemātiķi nespēj rast vienotu viedokli par zebiekstes pasugu skaitu. Latvijā mājo nominālforma – Mustela nivalis nivalis Linnaeus, 1758.
Apskati asti!
Divas būtiskākās pazīmes, pēc kurām «sniega sermuli» zebieksti var droši atšķirt no viņas nedaudz lielākā, druknākā, Latvijā arī mītošā līdzinieka īstā sermuļa (Mustela erminea), kurš ārēji gan ziemā, gan vasarā visnotaļ atgādina savu smuidro māsīcu, slēpjas astē. Sermulim astes garums sasniedz vismaz (vismaz!) trešdaļu no viņa ķermeņa garuma, bet zebiekstes par asti dēvējamais strupulītis nekad nepārsniedz trešo daļu no pašas ķermeņa garuma. Tomēr raksturīgākā astē «apslēptā» pazīme ir tās apmatojuma krāsa: zebiekstei aste viscaur vienkrāsaina (ziemā sniegbalta, vasarā brūna), sermulim ir melns astes (ziemā baltas, vasarā brūnas) gals.
Tiesa, dzīvam kustonim asti nav viegli apskatīt, jo īpaši – izmērīt... Ko nu par asti, pat pašu zvēriņu pienācīgi aplūkot ir sarežģīti! Nule teiktais attiecas uz abām sugām – gan zebieksti, gan sermuli –, jo abu sugu dzīvnieki ir kustīgi kā dzīvsudrabs, tie, atrodoties ārpus paslēptuves, ne mirkli, šķiet, nespēj palikt mierā. Turklāt par sevi lielākiem radījumiem, tostarp, protams, cilvēkiem, nedz sermulis, nedz zebiekste mīļuprāt acīs nerādās.
Sniegā negrimst, bet nirst
Par zebiekstes klātbūtni kādā vietā pie mums, Latvijā, visvieglāk un drošāk var uzzināt pēc pēdu nospiedumiem, kas ziemā vietumis ieraugāmi sniegā.
Zebiekste ir daļējs pēdminis, turklāt viņas īso kājiņu pēdiņām ir relatīvi (salīdzinot ar ķermeņa niecīgajiem izmēriem un niecīgo svaru) liela atbalsta virsma, tāpēc dzīvnieks neiegrimst pat irdenā, dziļā kupenā. Īso kājiņu dēļ zebiekste virszemē drasē kūkumojot, lunkaniem lēcieniem, kas, ja vien dzīvnieks nav iztrūcināts vai aizrāvies ar medījuma vajāšanu, lielākoties ir vienmērīgi, parasti 25–35 centimetrus gari. Zvēriņa pakaļkāju nospiedumi, pārvietojoties īsiem lēcieniem, gandrīz vienmēr mazliet (puspēdas vai pēdas garumā) apsteidz priekškāju nospiedumus, bet, izdarot garākus lēcienus, pakaļkāju pēdas parasti trāpa priekškāju pēdu ieminumos un pārklāj tos. Labās un kreisās puses kāju nospiedumi allaž atrodas tuvu līdzās – pa pāriem. Jāteic gan, ka virszemē zebiekste uzturas salīdzinoši maz, tāpēc arī viņas miņas sniegā nav ik uz soļa ieraugāmas pat tur, kur tā apmetusies uz pastāvīgu dzīvi. Kustonītis pārvietojas (turklāt apskaužami klusi un veikli) galvenokārt pa savu potenciālo upuru peļveidīgo grauzēju (visbiežāk – ūdeņu strupastu jeb aplam tā saukto ūdensžurku) un arī pa kurmju ejām.
Viņa ar labpatiku nirst irdenā sniegā! Ne īpaši dziļi (1–3 cm), ne īpaši lielus attālumus (0,5–1 m), bet bieži un labprāt zebiekste pārvietojas zem sniega segas, pa sniega slāni. Laiku pa laikam pēddzinim, kam izdevies uzķert zvēriņa pēdas, sekojot ziemā pa tām, uz viļņveidīgi zigzagoto lēcienu virtenēm atklājas kāds ieniruma un pēc tam izniruma caurums kupenā. Pēddzinim atklājas arī daudz kas cits, piemēram, informācija par medību norisi: zebiekstes miņas krustojušās un ņigu ņegu, cilpu cilpām savijušās ar strupastes miņām, tad – blīvi izmīcīts laukumiņš, asins pilieni... un tālāk jau zebiekstes īsu, smagnēju, toties nepārprotami mērķtiecīgu, taisnvirziena lēcienu nospiedumu virtene, kurai līdzās stiepjas grauzēja līķa sniegā iezīmēta svītra – veiksmīgā medniece ar upuri zobos pa taisno, vadoties pēc kaut kādiem viņai vien zināmiem orientieriem, devusies uz savu paslēptuvi jeb midzeni ieturēt maltīti.