Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Lielai daļai dzīvās radības temperatūras paaugstināšanās un sniega segas izčākstēšana rada lielākas ērtības: zālēdāji nokusušajās piekalnītēs atkal varēja pamieloties ar zālīti, arī putniem vieglāk atrast ēdamo. Mežacūkām ērti rakties.
Taču daļai, un ne mazai daļai, no atkušņainā laika labuma maz. Tie, kas guļ ziemas miegu, atkal pamodās: redzētas jenotsuņu pēdas, beigta varde, daži kailgliemeži, dažādi kukaiņi un zirnekļi. Ne visi bezmugurkaulnieki paspēj atrast silto šķirbu, kur pārlaist aukstās naktis, tad nu kukaiņēdājiem putniem bija ko knābāt. Lēnīgos kukaiņus pilnām mutēm ēd arī daži grauzēji, piemēram, klaidoņpeles. Kurmju alas pieplūda ar ūdeni, un nu šiem jārok jaunas ejas. Atkusnī sāk dīgt augu sēklas, mostas kokaugu pumpuri. Koku spraugās satek ūdens, un tad sals kokus plēš ar lauska spērieniem. Mežacūkām sācies riesta periods, bet pārējiem dzīvniekiem galvenais uzdevums ir barošanās. Vilki medī ģimenes baros: abi vecāki, šā gada mazuļi un barā ir atgriezušies arī pērn dzimušie jaunuļi. Arī bebri, līdzīgi kā vilki, dzīvo ģimenēs un ēd zaru krājumus, ko sagādājuši iepriekšējos divos mēnešos. No 1.XII Latvijā sākušās arī lūšu medības, šoziem drīkst nomedīt 50 lūšus. Bet man viens mednieks no Kuldīgas puses atklāja, ka viņu kolektīvā lūšus nemedī. Un tāpēc, ka šie ievērojuši, ka tie mednieki, kas nošauj lūsi, pēc diviem gadiem nomiruši… Tad nu tajā kolektīvā neviens vairs negrib izaicināt likteni. Ilmārs Tīrmanis stāsta, ka lūšu tēvi ir vientuļnieki, bet lūsienes dzīvo kopā ar mazuļiem. Tad nu tāds lūgums, ja nu nevarat atturēties no lūšu medīšanas, nekad nešaujiet lūšu māti, jo tad visdrīzāk bojā aizies arī viņas mazuļi. Atgādināšu, ka lūši galvenokārt medī stirnas, nesmādē arī grauzējus un putnus. Tagad nedaudz par ūdens pasauli: vēdzelēm sācies nārsta periods. Bet upes vēžiem beidzies pārošanās periods: vēžu papi pie vēzieņu vēderiņiem, ko ēdelīgi cilvēki sauc par asti, piestiprināja grūti samanāmus veidojums, kas pārpilni ar spermatozoīdiem. Kad mātīte pēc pusotra mēneša sagudros dēt oliņas, tad izšķīdīs vīrišķo veidojumu ietvars un oliņas tiks apaugļotas. Tad apaugļotās olas vēžu mātīte pie vēderiņa nēsās līdz maijam, un tikai tad mazie vēzīši dosies patstāvīgās gaitās.