Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Sen nodeldētā frāze «mežs – Latvijas zaļais zelts» kļūst jo dienas, jo aktuālāka. Kādēļ šāds paradokss? Aizvien vairāk tiek pievērsta uzmanība meža resursu pareizai un, galvenais, ilgtspējīgai apsaimniekošanai, kas ir būtiska garantija tam, lai Latvijā ar šo biznesu varētu nodarboties arī pēc 50 un 100 gadiem.
Turklāt, lai straujas meža resursu izsaimniekošanas (kas bija vērojama pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas un vietām ir dzīva arī šodien – aut.) dēļ neciestu mūsu ekosistēma. Kā to panākt? Kā nodrošināt veiksmīgu biznesu un saprātīgu mežu apsaimniekošanu? Te nu lieti der piesaukt mežu sertifikāciju, kas palīdz sakārtot šīs lietas un nodrošina jau pieminēto ilgtspējīgo attīstību. Sertifikācijas virsuzdevums ir veicināt vides prasībām atbilstošu, sociāli labvēlīgu un ekonomiski noturīgu meža apsaimniekošanu, kas nodrošina meža vērtības, resursu un ekoloģisko procesu saglabāšanu, atjaunošanu un pat palielināšanu nākotnē.
Latvijā patlaban darbojas divas sertificēšanas sistēmas – FSC un PEFC. Abu princips ir samērā līdzīgs, atšķirība ir tikai dažos uzsvaros, kas vienādi būtiski sakārtotai meža nozarei jebkurā gadījumā. Starp citu, mežu sertificēšana pasaulē tiek praktizēta samērā nesen un, protams, arī Latvijā.
Visa pamatā – ilgtspējīga attīstība Par vienu no sertificēšanas stūrakmeņiem mēs droši varam nosaukt jau pieminēto ilgtspējīgo attīstību. Kaut arī rūpes un bažas par ekosfēras prātīgāku un taisnīgāku izmantošanu cilvēkus uztrauc jau kopš 20.gs. sākuma, tikai 1987.gadā Apvienoto Nāciju Organizācijas Pasaules Vides un attīstības komisijas (nereti tā tiek dēvēta par Bruntlandes komisiju – aut.) ziņojums «Our Common Future» («Mūsu kopīgā nākotne») sāka popularizēt ideju par ilgtspējīgu attīstību. Valdošā attieksme pret «attīstību» un tās destruktīvās sociālās un ekoloģiskās sekas beidzot bija kļuvušas par nopietnu politiskās dienaskārtības punktu. Jau minētā komisija ilgtspējas attīstību definēja šādi: «..attīstība, kas apmierina pašreizējās vajadzības, neapdraudot nākamo paaudžu spēju apmierināt viņu vajadzības.» Citiem vārdiem sakot, šī definīcija māca piebremzēt pārlieku pārspīlēto nepieciešamību pēc aizvien jauniem resursiem, bez kuriem patiesībā mēs varam mierīgi iztikt.
Patērētāja atbildība
Sertifikāta definīcija pēc būtības varētu skanēt gaužām vienkārši: sertifikācija ir apliecinājums mežam – kokmateriāliem vai izstrādājumiem –, un tās galvenais adresāts ir un paliek patērētājs. Meža sertifikācijai liela nozīme ir ne tikai vajadzīgo standartu ievērošanā, bet arī sabiedrības (pircēja) attieksmē pret produkta izcelsmi. Ja pircējam būs svarīgi iegādāties sertificētu mežu un apsaimniekot to pēc šiem principiem, ja pircējam būs svarīgi iepirkt kokmateriālus, kas nākuši legālu ceļu un aiz tiem nav palicis pliks celmu puduris, un ja pircējam būs svarīgi sēdēt uz krēsla, kas nav nozagts, vēl pirms ticis izgatavots, tad sertificēšana kļūs par reālu nepieciešamību un garantiju mežsaimniecības nozares darbiniekiem.
Lai noskaidrotu būtiskākās atšķirības abās sertifikācijas sistēmās, šā raksta optimizācijas dēļ aplūkosim «zaļāko» sertificēšanas sistēmu – FSC – un noskaidrosim, ar ko tā atšķiras no otras – PEFC sertificēšanas sistēmas. Šā apraksta metode ļaus iepazīties ar abiem meža apsaimniekošanas standartiem.
FSC – kas tas ir?
Latviskotais nosaukums šai institūcijai būtu Mežu uzraudzības padome (Forest Stewardship Council – FSC). Tā ir nevalstiska bezpeļņas organizācija, kuras juridiskā adrese reģistrēta Meksikā, tās centrālais birojs atrodas Oaksakas pilsētā. FSC institūcija dibināta 1990.gadā Kalifornijā (ASV), kur sapulcējās pasaules vadošās vides aizsardzības, cilvēktiesību, kokrūpniecības un kokmateriālu tirdzniecības organizācijas, lai apspriestu un saskaņotu savas intereses un rīcību mežu apsaimniekošanā, ar mērķi novērst tālāku pasaules mežu degradāciju un to platību samazināšanos.
FSC sertifikāts FSC sertificēšanas sistēma paredz divus sertificēšanas veidus: FSC mežu apsaimniekošanas sertifikātu un FSC piegādes ķēdes sertifikātu. FSC sertificēšana iespējama trīs līmeņos:
Individuālā sertifikācija. Sertifikātu izsniedz vienam meža īpašniekam. Tas attiecas tikai uz īpašnieka mežiem. Īpašnieks pats sedz visas sertificēšanas izmaksas. Īpašnieks ir atbildīgs par FSC prasību ievērošanu, viņš pats organizē savu mežu apsaimniekošanu. Kokmateriālu ķēdes piegādes sertifikācija pašlaik var notikt tikai individuāli.
Īpašnieku grupas sertifikācija. Sertifikātu izsniedz meža īpašnieku organizācijai vai apvienībai. Tas attiecas uz visiem organizācijas biedru mežiem, un katrs biedrs saņem savu grupas dalībnieka iekšējo sertifikātu. Īpašnieku organizācijas biedri kopīgi sedz visas sertifikācijas izmaksas. Īpašnieku organizācija ir atbildīga par FSC standarta prasību ievērošanu savu biedru mežos un tai ir tiesības pašai iekļaut grupā jaunus biedrus, kā arī izslēgt esošos. Katrs organizācijas biedrs pats organizē savu mežu apsaimniekošanu.
Resursu pārvaldnieka sertifikācija. Sertifikātu izsniedz resursu pārvaldniekam – uzņēmumam vai privātpersonai, kas apsaimnieko vairākus citiem īpašniekiem piederošus mežus. Sertifikāts attiecas uz visiem apsaimniekojamiem īpašumiem. Resursu pārvaldnieks pats sedz visas sertifikācijas izmaksas. Resursu pārvaldnieks ir atbildīgs par FSC standarta prasību ievērošanu visos viņa apsaimniekotajos mežos un tam ir tiesības pievienot sertificētajai teritorijai jaunus īpašumus. Resursu pārvaldnieks organizē viņam uzticēto mežu apsaimniekošanu.
WWF par mežu apsaimniekošanu
Pasaules Dabas fonds (WWF) pirms pāris gadiem izplatīja paziņojumu, kurā izklāstītas galvenās atšķirības abu sertifikātu sistēmās un deklarētas nostādnes, kāpēc FSC sistēma, viņuprāt, ir efektīvāka.
Meža sertifikācijas nozīme ir atkarīga no tā, cik droša un uzticama ir sertifikācijas sistēma. Divas pašlaik Eiropā darbojošās sertifikācijas sistēmas ievērojami atšķiras gan praktiskās norises, gan izvirzīto prasību ziņā, teikts paziņojumā. Meža uzraudzības padome (Forest Stewardship Council) ir starptautiska sertifikācijas sistēma, kas balstīta uz vispārējiem, šīs organizācijas noteiktiem meža apsaimniekošanas principiem un kritērijiem, bet Pan-eiropas Mežu sertifikācijas sistēma (Pan European Forest Certification Sheme – PEFC) piedāvā daudzveidīgas procedūras iespējas atšķirīgām nacionālās sertifikācijas sistēmām 16 dažādās Eiropas valstīs.
PEFC ir sertifikācijas sistēma, ko izveidoja un regulēja galvenokārt mežrūpniecības pārstāvji un mežu īpašnieki. «Lai gan mēs atbalstām šo interešu grupu centienus, tomēr mēs uzskatām, ka PEFC neietver pamatprasības drošai un uzticamai meža sertifikācijas sistēmai, tādēļ ne patērētājiem, ne sabiedrībai, ne arī uzņēmumiem nevajadzētu to izvēlēties, dodot tai priekšroku,» sacīts jau minētajā paziņojumā. Tas noslēdzas ar secinājumu, ka FSC ir vienīgā uzticamā meža sertifikācijas sistēma, ko WWF iesaka izvēlēties gan patērētājiem un meža apsaimniekotājiem, gan likumdevējiem un uzņēmējiem, kā arī sabiedrībai kopumā.
Galvenās prasības drošai sertificēšanas sistēmai
Sertifikācija ir process, kurā neatkarīga trešā puse pārbauda un izsniedz apstiprinājumu, ka konkrētais produkts, process vai pakalpojums atbilst noteiktām prasībām. Lai meža sertifikācija būtu efektīva, tai jābūt balstītai uz objektīviem neatkarīgiem un izmērāmiem meža apsaimniekošanas standartiem. Šādai sertifikācijai jābūt balstītai uz marķēšanas sistēmu, kas ietver arī uzticamu un drošu sertificētās koksnes plūsmas kontroles sistēmu. Svarīgs ir arī uzticams un neatkarīgs (neieinteresēts – aut.) trešās puses novērtējums, ieskaitot ikgadējas uzraudzības vizītes praksē. Obligāts nosacījums ir sertifikācijas caurspīdīgums – tai ir jābūt sabiedrībai pieejamai. Tāpat vēlams, lai sertifikācija būtu brīvprātīga un ekonomiski pamatota. Sertifikācijai obligāti vajadzētu liecināt par meža īpašnieka vai apsaimniekotāja labo gribu un tā ieguldījumu meža apsaimniekošanas prakses uzlabošanā. Labai sertificēšanas sistēmai būtu jānovērš iespējama diskriminācija pasaules tirgū no īpašumtiesību viedokļa.
Tagad aplūkosim, ar ko tieši atšķiras abas Latvijā pieejamās sertifikācijas sistēmas. Šajā izklāstā tiks izmantota informācija, kas apkopota WWF Latvijas birojā. Tās autors ir Pasaules Dabas fonda Latvijas pārstāvniecības meža programmas vadītājs Jānis Rozītis.
Lai šo apskatu vienkāršotu, aplūkosim prasības, kuras pārstāv FSC sistēma un šajā gadījumā automātiski neparedz PEFC sertificēšanas sistēma (vismaz tas nav to nosacījumu klāstā, kas būtu uzskatāmi par obligātiem – aut.).
FSC paredz meža apsaimniekošanas standartu sertifikāciju, kas paredz minimālās vides aizsardzības un sociālās prasības. Izstrādājot meža apsaimniekošanas standartus, tajos īpaši būtu jāparedz tādas prasības kā, piemēram, mežaudzes vecums, aizsargājamie meži, bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, ķimikāliju izmantošana, ģenētiski modificēto sugu klātbūtne, vietējo iedzīvotāju tiesību aizsardzība, augsnes un ūdens kvalitāte, atbilstība likumdošanas un starptautisko normu prasībām. FSC garantē brīvu pieeju piedalīties lēmumu pieņemšanā, ietver drošu koksnes plūsmas kontroles sistēmu, kas ir pamatā produktu marķēšanai. Izmantojot FSC, ir nepieciešams neatkarīgs trešās puses novērtējums un ikgadējas audita vizītes praksē. Atšķirībā no PEFC šī sistēma ir pārredzama un pieejama gan sabiedrībai, gan iesaistītajām pusēm. FSC sistēmā nepieciešams sertificēt īpašumu meža apsaimniekošanas vienības (konkrēta meža apsaimniekotāja) līmenī. Sistēma ir ekonomiski pamatota un brīvprātīga. PEFC sistēmā ne visi procesi ir brīvprātīgi – atsevišķos gadījumos īpašumi, kas atrodas konkrētajā rajonā, tiek sertificēti, neprasot piekrišanu no visiem īpašniekiem. Tātad ir apšaubāms, vai šādu sistēmu var uzskatīt par brīvprātīgu. Protams, meža īpašnieki var izvēlēties nepiedalīties, bet tādā gadījumā viņiem šis lēmums ir jāpamato un jāsaņem atļauja izstāties. FSC sertifikāta turētājiem obligāts nosacījums ir apliecināt vēlēšanos uzlabot esošo meža apsaimniekošanas praksi.
Nobeidzot šo salīdzinājumu daļu – FSC ir starptautiska sistēma, kas tiek izmantota visos reģionos un attiecībā uz visām īpašumtiesību formām. PEFC ir sertifikācijas sistēma, ko izveidoja un regulē galvenokārt mežrūpniecības pārstāvji un meža īpašnieki.
Meža sertifikācija tiek izmantota kā efektīvs līdzeklis meža apsaimniekošanas prakses uzlabošanai. Tomēr tā nav universāls līdzeklis, kas var atrisināt visas ar meža nozari saistītās problēmas pasaulē un aizstāt likumdošanas normas. Tā var papildināt jau esošos līdzekļus, kas pašlaik tiek izmantoti meža apsaimniekošanas uzlabošanā.
«Es negribu pretnostatīt šīs abas sertificēšanas sistēmas. Mēs dzīvojam brīvā un demokrātiskā valstī, kur jebkuram cilvēkam ir tiesības brīvi izvēlēties to, kas viņam šķiet vispiemērotākais,» teic Eiropas Mežu sertifikācijas Latvijas padomes priekšsēdētāja Skaidrīte Albertiņa (šī organizācija apkalpo PEFC sertifikātu – aut.).
Katrs meža apsaimniekotājs var brīvi izvēlēties savu sertificēšanas sistēmu – ir iespējams sertificēties pat abās sistēmās, taču der likt aiz auss, ka FSC ir vienīgā sistēma, kas bauda ietekmīgāko dabas aizsardzības nevalstisko organizāciju nedalītu atbalstu.
Protams, uzteicama ir jebkura vēlēšanās apsaimniekot dabas resursus tādā veidā, lai veicinātu to ilglaicību. Jā, ar viena cilvēka mūžu varbūt ir par maz, lai pilnībā izbaudītu planētai draudzīgās saimniekošanas laurus meža nozarē, taču pilnīgi pietiekami, lai atstātu aiz sevis mežu, kas vēlāk sniegs kaut ko daudz vairāk par vienkāršu buču cilvēces izdzīvošanai. Un tas vairs nemaz nav maz.