Villiji Latvijai nedraud. "Siena velni" gan (2)

Baltijas jūra pilna ar mazām rozīgām medūzām, kas skaistas un trauslas šūpojas viļņos kā no kosmosa nokritušu sēņu dvēseles, bet, izskalotas krastā, saveļas pikučos un izskatās pēc izlietotiem prezervatīviem. Liedaga smiltis sakarsušas kā liesmas, un dažas vientuļas kaijas mēģina jūrā atrast kādu zivi. Tā bija svelmaina, taču citādi gluži parasta Latvijas vasaras diena. Bula laiks. Un tad gluži negaidot dažus metrus tālāk smiltis sakustējās. Gaisā pacēlās paplāns, taču labi saskatāms smilšu virpulis, apmēram metru plats un kādus trīs vai četrus metrus augsts. Pavisam īsu brītiņu pakavējies uz vietas, tas, atgādinot īgnu, no dzimtās pudeles izmestu džinu, devās jūras virzienā. Ūdens virsma vēl acumirkli savādi ņirbēja un tad pirmais, vienīgais un ļoti sīciņais virpuļviesulītis, kuru savā mūžā redzējis šā raksta autors pazuda skatienam. Tas notika nedaudz vairāk nekā pirms gada netālu no Mazirbes un kopumā ilga ne vairāk par kādu pusminūti. Šādus virpulīšus latvieši vietumis saucot par siena velniem, jo tie mēdz pacelt gaisā sausās zāles kumšķus, apgalvo kāds mans kolēģis. Savukārt meteorologi norāda, ka visbiežāk tie novērojami tieši jūras piekrastē, kur saduras virs sauszemes stipri uzkarsušās gaisa masas ar aukstākām no jūras puses. Šo parādību veido tie paši dabas spēki un likumi, kas darbina ciklonus, taifūnus, orkānus un villiju villijus, vai kā nu kurā planētas tropu nostūrī dēvē šīs ārkārtīgi postošās, briesmīgās vētras. Pēdējo nedēļu laikā tās īpaši intensīvi sējušas paniku, nāvi un iznīcību Karību jūras reģionā. "Ivans Bargais", Džīna u. c. Lidojums uz Ņūorleānu tajā vakarā bija sirreāls piedzīvojums un "Aivena" tuvošanās pazīmes bija acīm redzamas jau mirkli pirms nosēšanās. Mēs lūkojāmies lejup uz milzīgu satiksmes sastrēgumu – bamperis pie bampera uz katra ceļa, kas pavērās skatam. Kad ieradāmies vienā no Savienoto Valstu dzīvīgākajām un krāsainākajām pilsētām, atradām to pavisam pamestu. "Aivena" varenība jau bija jūtama. Tā situāciju viesuļvētras priekšvakarā aprakstīja raidsabiedrības BBC reportiere Daniela Relfa. Džeza dzimtajai pilsētai tomēr paveicās un viena no visu laiku stiprākajām Atlantijas vētrām, kas sava negantā spēka dēļ izpelnījusies palamu "Ivans Bargais", tai gāja secen. Milzīgais tropiskais "siena velns" 16. septembrī izkāpa pasaules varenākās valsts krastos nedaudz tālāk uz austrumiem Alabamas štatā un, par spīti visiem evakuācijas pasākumiem piekrastē, apliecināja dabas un fizikas likumu varenības pārspēku, izdzēšot vairāk nekā 30 cilvēku dzīvību. Tas, kas atklājās līdz ar rītausmu, bija milzu postījumi, plūdi, nopostīta infrastruktūra un traģiskie katastrofas upuri. Tā bija jau trešā un arī visspēcīgākā viesuļvētra, kas skāra ASV dienvidus mēneša laikā, kopumā radot vairāk nekā desmit miljardus dolāru lielus zaudējumus un aiznesot vairāk nekā 80 cilvēku dzīvības. Taču Amerika savas viesuļvētras vēl pārdzīvoja samērā viegli. Tikai nedēļu pēc "Aivena" trakojošā skrējiena jauna viesuļvētra vārdā "Džīna" pārsoļoja Karību jūras valstij Haiti, atstājot aiz sevis milzīgu humānu katastrofu. Vētrā un tai sekojošos plūdos dzīvību zaudēja vismaz tūkstotis haitiešu. "Džīna" applūdināja trešo lielāko valsts pilsētu Gonaivu, un vēl vairākas dienas pēc tam žurnālisti ziņoja par ielās peldošiem līķiem, kurus, baidoties no epidēmijām, valsts iestādes steigšus apbedī milzīgos masu kapos. Vismaz vairākas dienas bez tīra ūdens un pārtikas bija apmēram 175 tūkstoši cilvēku. Zīmīgi, ka uz tās pašas salas esošā Haiti kaimiņvalsts Dominikanas Republika "Džīnas" uzbrukumā zaudēja vien 19 cilvēku dzīvības. Speciālisti to skaidro galvenokārt ar faktu, ka Haiti katastrofālos mērogos ir izcirsti meži, kas būtu kavējuši plūdu veidošanos. Orkāni vai jauns ledus laikmets? Arī Latvijā vētras vismaz šad un tad nodara stiprus postījumus un rada satraukumu, tomēr mūsu zemē vējš nekad neuzņem tik šausmīgu ātrumu. Tik spēcīgas vētras veidojas vienīgi tropiskajos apgabalos, skaidro Valsts hidrometeoroloģijas aģentūras attīstības un klientu apkalpošanas nodaļas vadītāja Lita Lizuma. Lai rastos tik spēcīgas vētras, nepieciešams, lai okeāna temperatūra būtu vismaz 26 – 27 grādi un tā dziļums vismaz 50 metri. Šādos apstākļos milzīgās ūdens masas uzkrāj ļoti daudz saules enerģijas, kuras atbrīvošanās tad arī notiek vētrās. Tropiskās vētras pēc to stipruma iedala trīs kategorijās. Ja vējš ir mazāks par 17 metriem sekundē, to dēvē vienkārši par tropisko depresiju, ja tā stiprums ir līdz 32 m/s, tad par vētru, bet virs 32 m/s jau ir orkāns. – Stiprākās tropiskās vētras sasniedz ātrumu 80 – 90 metri sekundē. Es pat nevaru iedomāties, kā tas ir, – atzīst L. Lizuma. Tropisko vētru veidošanās mūsdienās tiek ļoti cieši saistīta ar globālām klimata pārmaiņām. Tās konstatē biežāk, un ļoti iespējams, ka tās mūsdienās arī notiek biežāk nekā agrāk. Taču jāņem vērā, ka mūsdienās pasaules meteoroloģijas centros daudz rūpīgāk seko līdzi laika apstākļiem, reģistrē arī tādas vētras virs okeāna, kas nesasniedz nevienu piekrasti un agrāk varbūt vispār nebūtu pamanītas, skaidro speciāliste. Kas mūs sagaida nākotnē, ja piepildās ļaunākās prognozes par globālajām klimata izmaiņām? – Šobrīd tropiskās vētras, ja tās mūs arī sasniedz, pa ceļam ir iztērējušas visu savu enerģiju un vairs nav stipras. Maz ticams, ka pie mums tādas varētu būt gaidāmas nākotnē, taču neko jau nevar pilnīgi droši zināt, – atbild L. Lizuma. – Klimata izmaiņu dēļ pie mums var arī iestāties jauns ledus laikmets. Vienkārši vētrains laiks Vairāk zināmas lokālas virpuļvētras, kas šad un tad novērojamas Latvijā un mēdz izpausties ne tikai kā nekaitīgi "siena velni". Tās var būt ļoti postošas, spējīgas pat pacelt gaisā traktoru. Tā ir ļoti grūti reģistrējama un pilnīgi neprognozējama parādība, apgalvo meteorologi. Lielās vētras gan ir paredzamas, tomēr biežāk Latvijas meteorologu prognozes paredz nevis vētru, bet vēju, kas brāzmās sasniedz vētras spēku, stāsta meteoroloģe Marta Smita. Tiešām vētraini mūsu valstī bijuši divi gadi – 1967. un 1969. Pirmajā vējš brāzmās pie Liepājas sasniedza 48 m/s, kas arī ir Latvijas rekords. Bet pēc pāris gadiem 1969. gadā pavisam otrā Latvijas pusē Daugavpilī vējš brāzmās sasniedza 44 m/s. Taču vēja ātrums 1967. gada vētrā bija 30 m/s, kas kvalificējams kā ļoti stipra vētra, bet 1969. gadā 28 m/s, kas savukārt nozīmē stipru vētru. – Ja skatāmies uz vēja ātrumu brāzmās, tad pie ļoti stipras vētras Latvijā varam tikt vai ik gadu, – skaidro M. Smita, demonstrējot krāsainu tabulu, kurā atzīmēti ik gadu Latvijā reģistrētie vēja ātruma rekordi. – Brāzmās šajos gados (1967. un 1969.) Latvijā daudzviet bijis orkāns, taču vidēji vēja ātrums bija 17 – 20 metri sekundē, tātad laiks bija vienkārši vētrains. *** Virpuļvētras Latvijā Latvijā virpuļvētras novēro vidēji 1 – 3 reizes 10 gados. 1984., 1985., 1986. gadā šo parādību pat novēroja trīs gadus pēc kārtas. Neskatoties uz samērā nelielajiem horizontālajiem izmēriem un īslaicīgumu, virpuļvētas arī Latvijas teritorijā rada zaudējumus. 1985. gadā Liepājas pusē (Durbē) šāds virpulis kā sūknis iztukšoja zivju dīķi, norāva ēkām jumtus un pacēla gaisā pat nelielu traktoru. 1995. gadā liela virpuļvētra dažas minūtēs radīja lielus postījumus Rundāles pilij. 2000. gadā jūnijā virpuļvētru novēroja Ludzas rajonā un Rēzeknes rajonā. 10 minūtēs tika radīti postījumi mežos, dārzos, pat kapsētās, izpostītas elektrolīnijas. *** Vētru nosaukumi Latvijā virpuļvētras sauc par viesuļiem. Nosaukumu "orkāns" parasti attiecina uz īpaši stiprajiem vējiem, kuri rodas virs Karību jūras salām, savukārt Klusajā okeānā tos sauc par taifūniem, virs Indijas okeāna izveidojušos dēvē par cikloniem, bet Austrālijas piekrastē par villiju villijiem. Stiprākais vējš, kas novērots šādas vētras laikā, sasniedza 349 km stundā 1969. gadā orkāna "Kamilla" laikā. www.meteo.lv