Viņi ir nindzjas un diegabikši. Uz viņiem, ziloņiem un vaļiem balstās zemeslode. Viņi ir uzvarētāji Eiropas tiesā Luksemburgā, un pie viņiem brauc zaļi norūpējušies Eiropas komisāri. Viņi ir zaudētāji olimpiskajās spēlēs Atēnās, jo viņu aizsardzībai paredzēto naudu Grieķijas valdība ziedojusi spēļu rīkošanai.
Kas viņi ir? Viņi ir jūras bruņrupuči Caretta-caretta, vieni no vissenākajiem dzīvniekiem pasaulē, šobrīd arī vieni no visvairāk apdraudētajiem. Kalamaki putni Milzīgais dzelzs putns, mundri spārnus vicinādams, apmet pēdējo loku virs Zakintas (Zįkynthos) salas smilšainajām pludmalēm un sāk nosēšanos. Pulkstenis rāda 6.15, un es brīnos, kā gan esam atlidojuši gandrīz par stundu agrāk. Bet apcerēm nav laika – pārpildītajā nelielajā lidostā starp tūkstoš citām jāatrod sava ceļasoma, un tad jau mūs apņem siltā Grieķijas rītausma. Tiesa, ik pa brīdim to pāršķeļ kārtējā čārterlainera dārdoņa, un man atkal jābrīnās, vai tiešām Kalamaki pludmale, kas ir viena no galvenajām bruņrupuču ligzdošanas vietām un kuru tāpēc esmu izvēlējusies par savu pirmo pieturas vietu, ir tikai trīs kilometru attālumā. "Bruņrupuči gan vairs nebrīnās, viņi vienkārši bēg no sensenajām dzīves vietām," saka Rouza Tzimis, angļu valodas skolotāja no Atēnām, un skaidro: "Gadu gadiem salā esot ievērots bruņrupuču laiks – no septiņiem vakarā līdz septiņiem rītā piekrastei jābūt klusai un bez jebkādām gaismām. Tad mātītes, kas esot ļoti tramīgas un kautrīgas, rāpjas ārā no ūdens, pludmalē izkašņā bedrītes un dēj olas. Ja kāds viņas nobaida, olas paliek ūdenī. Pēc diviem mēnešiem no silto smilšu izauklētajām olām izšķiļas trausli mazuļi, kuriem tad jāveic pirmais lielais ceļojums – apmēram 20–30 metru līdz jūrai. Ja tajā brīdī virs galvām lidojot briesmīgie putni vai mirgojot bāru maldugunis, mazuļi var zaudēt orientāciju un doties pretējā virzienā, jūru tā arī nekad nesasniedzot." Aizliegtā celtniecība Rouzas vectēvs Deniss Tzimis visu mūžu ir nodzīvojis Kalamaki, kur viņam pieder zeme un neliela taverna. Virpinot pirkstos talismanu, kakla ķēdītē iekārtu zelta bruņrupuci, viņš piebilst, ka drīz būšot jābēg arī viņiem – iezemiešiem. Straujā tūrisma attīstība vienus padarījusi bagātus, citus – par muļķiem. Pagaidām kaut kā izdzīvojot, nomājot no pašvaldības pludmales gabalu, kurā piedāvā atpūtniekiem sauļošanās inventāru. Pirms pieciem gadiem, pildot starptautiskos līgumus, šajā salas daļā izveidots nacionālais parks un piekrastes zonā aizliegta jebkāda celtniecība. Vietējiem zemes īpašniekiem, kuriem nu dabas pamatnes teritorijā nav tiesību būvēties, solīta kompensācija. Taču kompensācijas piešķiršanas mehānisms tā arī neesot ticis izstrādāts, un vienīgi godprātīgie salinieki to pacietīgi turpinot gaidīt. Tikmēr jaunas villas, viesnīcas un restorāni pat tieši pludmalē augot griezdamies, to īpašnieki esot gan ārzemnieki, gan ietekmīgas Grieķijas personas. Plaukstošo tūrisma industriju cieši savās rokās turot lielās britu kompānijas, kas spējot savus projektus izsist cauri ātros tempos. Arī lidojumu grafiki tikai uz papīra esot saskaņoti ar bruņrupuču laiku, parasti visi čārterreisi nejauši atlidojot un pat izlidojot agrāk. Laganas uzdzīve Laganā ilgi uzkavēties neesmu plānojusi, jo zinu, ka tā no bruņrupuču paradīzes pārvērtusies par elli, kaut arī to sargā direktīvas un konvencijas. Bet redzētais un dzirdētais pārspēj vispesimistiskākos paredzējumus. "Naktīs iebraucēji ar īrētiem džipiem, motobaikiem un rolleriem rīko Laganas pludmalē ātrumsacensības; daudzas diskotēkas, veikali un restorāni sacenšas par spilgtāko apgaismojumu. Tūkstošiem saulessargu un sauļošanās gultu izvietotas ligzdošanas vietās, un smiltis no rītiem ir pilnas ar pudeļu lauskām, izsmēķiem un prezervatīviem. Visdažādākās motorlaivas braukā pa līci augu diennakti, met enkurus un ar prožektoriem medī bruņrupučus," šādus novērojumus fiksējis kāds apmeklētājs nacionālā parka viesu grāmatā internetā. Savukārt Lielbritānijas laikraksts Observer 1. augustā raksta, ka Lagana tieši šovasar kļuvusi par trakojošu britu jauniešu seksa un uzdzīves vietu, nomainot Ibizu un Rodas salu, kur vietējās pašvaldības pērn pēc vairākiem bāru grautiņiem ieviesušas stingrus drošības pasākumus. Rakstā citētie jaunieši visi kā viens apgalvo, ka viņiem neviens "tūroperators" neesot teicis, ka te kaut kādi bruņrupuči un nacionālais parks, galvenais, ka aktīva "nakts dzīve", lēts alkohols un nekādu ierobežojumu. Tiesa, mājup braucot, visi parasti nopērkot pa pūkainam suvenīrbruņrupucim, jo ar tiem nez kāpēc esot pilnas visas bodītes. Tā teikt, laikam daļa no grieķu tūrisma mārketinga stratēģijas… Argasi klusums Pirms brauciena biju uzrakstījusi e-pasta vēstulīti Zakintas nacionālā parka administrācijai Argasi, lūdzot iespēju satikties. Mans nodoms bija izpētīt, kā vienā no t.s. vecajām ES dalībvalstīm (Grieķija pievienojās savienībai 1981. gadā) izdodas apvienot tūrisma uzplaukumu ar savas brīnišķīgās dabas aizsardzību un Eiropas Kopienu tiesībās paredzēto pienākumu pildīšanu. Tiesa, biju lasījusi Eiropas Kopienu tiesas spriedumu t. s. Zakintas lietā, kur Grieķijas valdība tika vainota ES direktīvu nepildīšanā. Taču domāju, ka tagad, pēc diviem gadiem, tas būs jau notikums pagātnē, no kura mēs Latvijā varētu mācīties, kā nejauši nenonākt līdzīgā situācijā. Jo, lai arī te nav bruņrupuču, mums ir Jūrmalas kāpas, Ķemeri, melnais stārķis un daudzas citas Eiropas tūristu pievilināšanai derīgas vērtības. Atbildes nebija. Mēģināju sazvanīt – klusums. Kas cits atlika – devos turp neaicināta. Divstāvu ēkas durvis ir pusvirus, kabinetu durvis vaļā, bet cilvēkus nemana. Beidzot kaut kur sadzirdu balsis. "Mēs ar žurnālistiem nevaram runāt, mūsu te vispār nav," saka iededzis simpātisks vīrietis, kura stils pilnībā sakrīt ar filmās redzētajiem džungļu varoņiem. Mēģinu pajokot, bet ātri saprotu, ka joki te ir nevietā. Jo, izrādās, visi nacionālā parka darbinieki ir uz brīvām kājām. Neviens gan viņus neesot atlaidis, bet algas šogad nemaksājot. Bēdu stāsts Tagad viņi it kā streikojot, nē, pareizāk to saukt par lokautu, domīgi saka Laurents Sourbess, parka ekonomists, un tad sāk aizgūtnēm stāstīt, kā viņš pats saka, bruņrupuču bēdu stāstu. 1982. gadā Zakintā nolaidies pirmais čārterreiss ar britu tūristiem. Iepaticies. Paplašinājuši lidostu. Salā ieplūdušas ārvalstu investīcijas, celtas viesnīcas, labiekārtotas pludmales. Tad atbraukušas pirmās Eiropas institūciju komisijas, sak, kā jums te ar starptautisko līgumu ievērošanu, esot dinozaurus pārdzīvojuši bruņrupuči, zaļie protestējot. Nu – nekā! Pēc laika komisija klāt atkal. Tad 1999. gadā prezidents izdevis īpašu dekrētu, ar kuru izveidots Grieķijā pirmais nacionālais parks, kura mērķis bijis nodrošināt jūras bruņrupuču aizsardzību, un tas aptvēris daļu Zakintas salas. Dekrētā bijis arī norādīts, ka parka darbības nodrošināšanai vajadzīgi likumi, īpašas izpildinstitūcijas un nauda. Tikai neesot pateikts, ne cik daudz, ne cik ilgi, ne īsti kādām vajadzībām. Komisija braukusi atkal un atkal, līdz beidzot lieta 2002. gadā nonākusi tiesā. Tomēr arī tad vajadzīgie likumi par piekrastes apbūvi palikuši diskusiju līmenī, un iesāktie projekti, kur piesaistīti Eiropas fondi, piemēram, Life Nature, apturēti, jo nav pieticis naudas līdzdalības maksājumiem. Visi līdzekļi novirzīti olimpisko spēļu rīkošanai. "Vai tu zini, kas ir ilgtspējīga attīstība?" pēkšņi man pajautā Laurents un pats turpina: "ANO Pasaules vides un attīstības komisija ziņojumā Mūsu kopīgā nākotne ir definējusi, ka jānodrošina šodienas vajadzību apmierināšana, neradot draudus nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanai. Šī ideja iekļauta arī parka programmatiskajos dokumentos. Tikai es nezinu, vai bruņrupuču upurēšana olimpisko spēļu vārdā ir kāda īpaša ilgtspēja. Valdība, protams, cer, ka spēļu izdošanās gadījumā valstī sāks ieplūst investīcijas, bet Grieķija šogad varētu pārsniegt eirozonas stabilitātes pakta pieļautos budžeta deficīta griestus – 3% no iekšzemes kopprodukta. Tas patiesībā nozīmē vēl ciešāku jostas savilkšanu un varbūt pat bruņrupuču galu." "Brauc uz Gereku, ja gribi šovasar redzēt kādu dzīvu bruņrupuci un par nākotni domātspējīgus cilvēkus," atvadoties iesaka Laurents. Citādā Gereka Gereka ir pussala Zakintas dienvidaustrumos. Ceļš ir kalnains un jo tālāk, jo bedraināks, tāpēc priecājos, ka esmu paņēmusi ķiveri. Taču tad tas pēkšņi izbeidzas… stāvvietā, no kuras jūru vēl nevar saskatīt. Biju pieradusi, ka pludmalēs ar motobaiku var gandrīz iekšā iebraukt, bet te – stop. Blakus stāvvietai – informācijas centrs, kur var noskatīties video par bruņrupuču dzīvi, uzzināt, cik ligzdu šobrīd ir pludmalē un kādi noteikumi apmeklētājiem jāievēro. Jannis Vardakstanis šeit ir savējais, atgriezies dzimtajā vietā pēc vairākiem Atēnās pavadītajiem gadiem, pats to visu radījis un uzskata, ka veiksmīgs tūrisma un pludmales atpūtas bizness var būt, arī nenodarot pāri bruņrupučiem: "Kad biju bērns, garajās vasaras dienās šeit pludmalē mēs bieži bijām kopā – es un bruņrupuči. Dzīvojām kā dieva azotē, klausoties putnu dziesmās un jūras šalkās. Toreiz gan to par neko īpašu neuzskatīju. Tagad, kad esmu pabijis daudzās pasaules valstīs, es saprotu, ka dažreiz mazāk ir vairāk un ka iespēja būt tik tuvu dabai ir īstena Dieva dāvana. Varbūt es nevaru nosargāt visu pasauli, bet vismaz cenšos pasargāt šo mazo zemes stūrīti tiem, kas vēl nav dzimuši. Turklāt, ja raugāmies no biznesa interešu viedokļa, ir taču tik daudz cilvēku, kas to šeit grib baudīt, nevis tikai notriekt." Brīnums rītausmā Gerekā mājvietu raduši arī pētnieki no Grieķijas Bruņrupuču aizsardzības asociācijas, kas šogad iespēju robežās uzņēmušies arī neesošo parka uzraugu funkcijas. Kādu nakti viņi mani uzaicina doties līdzi reidā. Esmu jau gana apguvusi par rupuču dzīvi un ieradumiem, tāpēc iespēja, lai arī niecīga, piedzīvot kāda rupucēna izšķilšanos liek aizmirst par miegu. Hanna, mana pavadone, visu dara rimtā mierā, pārbauda pēdas, šis, lūk, esot bijis trusis, te suns, bet te kāda ar dēšanu aizkavējusies mātīte rāpojusi. Tiek izpētītas arī ar zilajiem būriem atzīmētās ligzdu vietas. Un tad, brīnums – pēkšņi manā acu priekšā smiltis sakustas, un cits pēc cita no tām izkūņojas pieci sērkociņu kastītes lieluma rupucēni! Pamalē aust gaisma, debesis vēl ir brīvas no dzelzs putnu ķērcieniem, un rupuči uzsāk naski čāpot pareizajā virzienā. Pārvarot akmentiņus un koka gabalus, viņi izložņā starp uz nakti saliktajām saules gultām, tuvojas ūdenim. Tad vilnis krastā tos uzķer, iešūpo, un… prom viņi ir. Ar cerībām izdzīvot un pēc divdesmit gadiem atgriezties šajā pašā pludmalē ligzdot. Vai izdosies? Nezinu. Bet tā jau ir mūsu visu kopīgā atbildība. Jo citādi nākamajām paaudzēm paliks vien nindzjas un diegabikši. *** FAKTI Jūras bruņrupuči dzīvo uz Zemes kopš dinozauru laikiem – vairāk nekā 100 milj. gadu Šie rāpuļi lielāko dzīves daļu pavada, peldot siltajos ūdeņos, bet ligzdo uz sauszemes Pieaudzis bruņrupucis var nodzīvot pat 100 gadu un svērt līdz 100 kg Antīkajā Grieķijā bija Poseidona un Afrodītes svētie dzīvnieki, simbolizēja ilgu dzīvi, auglību un spēku Ierakstīti Sarkanajā grāmatā kā īpaši aizsargājama suga Aizsargāti ar sešām starptautiskām konvencijām, kas saistošas ES dalībvalstīm Ligzdošanas un mazuļu izšķilšanās laiks sakrīt ar Vidusjūras reģiona karstāko tūrisma sezonu – no jūnija līdz augustam 1999. gadā ar Grieķijas prezidenta dekrētu viņu galvenajā izplatības un vairošanās areālā – Zakintas salas piekrastē – izveidots nacionālais parks 2002. gadā Eiropas Kopienu tiesa pēc Eiropas Komisijas prasības atzina Grieķijas valdību par vainīgu EC direktīvas 92/43 par apdraudēto jūras bruņrupuču aizsardzību nepildīšanā Kopš 2003. gada parka vajadzībām līdzekļi nav piešķirti, tā darbinieki nav saņēmuši algu jau 11 mēnešus. Šajā tūrisma sezonā parka pludmalēs nav neviena kārtības uzrauga vai atkritumu savācēja Senie mīti vēsta – ja jūras bruņrupuči no Zemes izzudīs, iestāsies pasaules gals.