Dzeguzes rūpes par bezrūpīgu dzīvi (6)

Nu, atbildiet sev, kā reaģējāt, šopavasar izdzirdot pirmo ku-kū? Skaitījāt, cik vēl reizes tas skanēs, lai tādējādi uzzinātu – cik gadu jums šaisaulē atlicis? Ķērāt un vaļā vērāt naudas maku, lai pārliecinātos, ka tajā atrodas kaut daži santīmi – ka nebūs jādzīvo trūkumā? Ievilkāt ar labo kāju smiltīs apli ap sevi, lai šogad jūs blusas neapsēž? Varbūt priecājāties, ka torīt esat pabrokastojis un dzeguze nav jūs aizkūkojusi nepaēdušu – tātad nebūs visu atlikušo gada daļu jābadojas? Es pārspīlēju?! Sak’, kurš gan tagad vairs tic māņiem?! Ir ticētāji. Un pat tie, kuri apgalvo, ka netic dzeguzes «niķim» aizkūkot cilvēkus, nereti – drošs paliek bailīgs! –, izdzirdot pirmo ku-kū, tomēr pārskaita santīmus ķešā... Lidojošas dzeguzes siluets zināmā mērā atgādina piekūna vai zvirbuļvanaga siluetu. Šī līdzība droši vien ir pamats, uz kā savulaik radies un vietumis joprojām nav izzudis vēl kāds mīts – mīts par dzeguzes pārvēršanos vanagā. Cilvēki turklāt droši vien konstatējuši ne tikai līdzību šo putnu ķermeņa aprisēs, bet arī to, ka vasaras otrajā pusē beidzas kūkošana, tātad – vēl viens apliecinājums – dzegužu vairs nav. Toties vanagi ap to laiku top ieraugāmi biežāk nekā pavasarī. Acīmredzot ļaudis ievērojuši: maijs – kaismīgākais dzegužu dziedāšanas jeb kūkošanas laiks, tātad – laiks, kad dzeguzes neapstrīdami vēl ir dzeguzes, nevis vanagi. Taču, jo tuvāk nāk Jāņi, jo retāk izdzirdama dzeguzes balss, pēc vasaras saulgriežiem – vēl retāk, jūlija sākumā – pavisam reti, bet nogalē tā ieskanas vien dažu reizi, līdz beidzot vairs vispār nav dzirdama. Nav dzirdama, jo «ap to laiku visas dzeguzes jau ir pārvērtušās par vanagiem un – kā tas plēsīgajiem piedien – ķērušās pie cāļu zagšanas!». Ko te komentēt? Iespējams, šie ļaudis dzeguzi no vanaga nemaz neatšķir, pat tuvumā aplūkojot. Dzeguze ir mazliet mazāka par balodi, bet daudz smalkāka par to – slaida, viņai ir relatīvi gara aste un gari, smaili spārni. Putna apakšpuse – šķērssvītrota, virspuse – tumšpelēka vai rūsgana (tikai daļai mātīšu). Manuprāt, dzeguze ārēji vislīdzīgākā ir nevis vanagam vai piekūnam, bet krēslas un nakts putnam lēlim jeb vakarlēpim. Balss gan lēlim ir pavisam atšķirīga – šis lidonis nekūko, viņš tarkšķ. Katrai dzeguzei vairāki dzeguži Pirmie no siltajām zemēm – no tropiskās Āfrikas – pavasarī atgriežas tēviņi. Dzeguži. Pāris dienu klusējot pēc garā ceļojuma atpūtušies, viņi sāk skandēt kā veclaiku sienas pulksteņi: ku–kū, ku–kū! Šogad šos divzilbīgos balsienus es pirmoreiz izdzirdēju 28.aprīlī. Kamēr šķiltenē vēl nav atgriezušās arī mātītes, tēviņu dziesmas ieskanas salīdzinoši reti un tās ir īsas, bet, kad Latvijā ierodas arī dzeguzienes, kūkošana dzirdama bieži, tā skan ilgi – daudzi (pat desmitiem) ku–kū pēc kārtas. Cerams – lieki piebilst, ka kūko tikai vīriešu dzimuma putni. Bet, domāju, vērts darīt zināmu, ka katram no viņiem ir savs, no citiem sugasbrāļiem vairāk vai mazāk atšķirīgs balss tonis. Gan jaukā laikā, gan vējā un lietū no agra rīta – vēl pirms saullēkta – līdz vēlam vakaram – krietni pēc saulrieta – dzegužu tēviņi dzied un dzied. Tā vien šķiet – viņi nemaz neguļ. Katra dzeguziene, kad atgriezusies šķiltenē, aizņem kādu teritoriju, kuru apsargā no sugasmāsām, kurā uzturas, gaidot atskanam pielūdzēju kūkošanu. Jā, atšķirībā no vairākuma pārējo putnu, dzeguzēm mātīte izvēlas riestošanas teritoriju. Viņa nemeklē partnerus, viņa gaida, kad tie ielidos viņas teritorijā. Interesanti, ka dabā dzegužu mātīšu esot mazāk nekā tēviņu. Varbūt tāpēc viņas bez aizspriedumiem ielaižas intīmās attiecībās ar vairākiem pielūdzējiem? Katrs dzeguzis – kavalieris, ielidojis kādā paša iepriekš jau droši noskaidrotā vai tikai iespējamā mātītes teritorijā, uzsēžas koka galotnē vai uz zara, aptver to ar savām dzelteni krāsotajām, īpatni veidotajām (divi vidējie pirksti vērsti uz priekšu, abi malējie – atpakaļ!) pēdām, nedaudz iepleš spārnus un, pakakli piepūzdams, dzied mums jau zināmo dziesmu. Ku–kū ritmā putna garā aste te paceļas slīpi uz augšu, te atkal nolaižas. Dzeguzis dzied – kūko. Netālu iekūkojas vēl viens... Pēkšņi kūkošana pārtraucas un tās vietā ieskanas aizsmakuši «smējieni» – kua–kha–ku, kua–kha–ku! Arī šīs skaņas nāk no tēviņu dziedamās rīkles. Tās liecina, ka dzegužtēviņi kaut kāda iemesla dēļ ir uztraukušies, uzbudināti. Varbūt iemesls ir neziņa, kuru no viņiem dāma izvēlēsies pirmo? Neziņu pārtrauc mātītes izkliegtie skaļie kui–kui–kui– kui vai pļu–pļu–pļu–pļu. Tā viņa paziņo, ka dodas pie izraudzītā. Otram sāncensim nāksies pagaidīt. Bet arī viņam tiks savs prieciņš. Šais laikos pat pirmklasnieki zina, ka pārošanās rezultātā putnu mātes ķermenī nobriest olas. Dzeguzieņu ķermenī tās cita pēc citas izveidojas ar aptuveni divu trīs dienu intervālu. Ligzdošanas parazīti Kurš gan nav dzirdējis, ka dzeguzes nerūpējas par saviem pēcnācējiem – nedz viņas ligzdas vij, nedz savas olas pašas perē, nedz bērnus baro, sargā un apmāca?! Atkal – kārtējās blēņas? Nē, tas nu gan reiz ir tiesa, šoreiz tie vairs nav māņi. Dzeguzes, nudien, mazuļus pašas nelolo. Kāpēc – par to vēl zinātnieki strīdas... Dzeguzienes atrod mazputniņus, kuru ligzdā iedēt savas olas – kuru pleciem uzvelt rūpes par dzeguzēniem. Šāda rīcība tiek dēvēta par ligzdošanas parazītismu. Dažādi ķauķi, kāpelētājķauķi, ķauķīši, stērstes, čipstes, cielavas, mušķērāji, zīlītes, peļkājīte, paceplītis, sarkanrīklīte, rudais erickiņš, lukstu čakstīte un vēl desmitiem sugu dziedātājputni mēdz būt dzegužu bērnu audžuvecāki. Dažādi putniņi ligzdo ne tikai dažādās, atšķirīgās vietās, bet arī atšķirīgā laikā – vieniem jau maija sākumā ligzdās ir pilns dējums, citiem tikai jūnijā sākas dējamperiods, turklāt – ne vienas vien sugas putni dēj un perē divas, pat trīs reizes sezonā. Tātad gan pavasarī, gan krietnu laiku arī vasarā te šur, te tur atradīsies kāda mazputniņa ligzdiņa. Tieši tāpēc jau dzegužu «kāzu» dziesmas, salīdzinot ar vairākumu citu sugu lidoņu dziesmām, ir dzirdamas tik ilgstoši – kamēr vien ligzdo viņas interesējošie putniņi. Samērojot ar pašas ķermeņa lielumu, dzeguzes olas ir ļoti mazas (lai tās ievērojami neatšķirtos no mazputniņu olām), toties ar atbilstoši biezu čaumalu. Dēj dažādu krāsu olas Kā noskaidrojām, dzeguzieņu (gandrīz aplam uzrakstīju dzegužmammu) organismā olas nobriest ar divu trīs dienu intervālu, tātad ik pārdienas dzeguzei jāsameklē un jāapmeklē kāda mazputniņa ligzdiņa un jāatstāj tajā sava ola. Varētu šķist: nav nekā sarežģīta, jo ar dažādu putniņu ligzdiņām taču pilnas malu malas. Jā, bet... Bet ne kurš katrs perēklītis noder jebkurai dzeguzienei – tāpēc, ka dažādas dzeguzienes dēj dažādi krāsotas olas. Turklāt vienai un tai pašai dzeguzienei visas olas allaž ir vienādas – parasti tādā krāsā, kādā bijusi ola, no kuras savulaik izšķīlusies viņa pati. Vienai dzeguzei olas ir, piemēram, baltas – kā vairākumam dobumperētāju, otrai tās – gaišzilas kā lukstu čakstītei un rudajam erickiņam, vēl citai – brūnpelēkas kā dzeltenajai cielavai, un tamlīdzīgi. Loģiski, ka dzeguzei jāsameklē kāda no tām ligzdām, kurās olu krāsa ir vislīdzīgākā viņas pašas dēto olu krāsai – jāatrod kāds vienas konkrētas mazputniņu sugas perēklītis. Pastāv uzskats: dzeguze labi zina, kuras tieši sugas putniņa perēklītis jāsameklē, jo viņa pazīst šīs sugas lidonīšus, tāpēc ka pati reiz tikusi viņu izaudzināta. Patiesībā dzeguze pacietīgi meklē nevis šo putniņu ligzdu, bet pašus putniņus, un tad, kādu laiku paslepus novērojot viņus, atklāj savas nākamās dētuves vietu. Ja zilas olas dējoša dzeguziene kaut kāda iemesla dēļ pasteigtos kādu no savām iedabūt ligzdā, kurā atrodas, teiksim, pelēkas saimniekputna olas, perēkļa īpašniece tūdaļ pamanītu atšķirību un vai nu pārknābtu un izmestu svešo olu no sava perēklīša, vai arī pamestu visu dējumu un meklētu vietu, kur vīt citu ligzdu, vai tai pašā ligzdā virs oliņām uztaisītu jaunu grīdiņu un dētu vēlreiz. Tādēļ dzeguze nedrīkst kļūdīties. Tomēr dažreiz kļūdās. Un pat ja nekļūdās – saimniekputni vienalga var ievērot krāpšanu. Var ievērot, jā, taču ne jau tāpēc, ka dzeguzes ola vienmēr ir kaut nedaudz lielāka (precizējot – garāka) par saimniekputnu iedētajām. Ne tāpēc. Bet gan tāpēc, ka putni «prot skaitīt»! Pie šīs prasmes mēs vēl atgriezīsimies, bet tagad pieminēšu vēl kādu ar piemērota perēkļa meklēšanu saistītu problēmu: dzeguzei jāprot atrast tādu ligzdu, kurā vēl nav pilns saimnieku dējums – lai būtu droši, ka olas šai ligzdā nav jau aizperētas. Kā redzat – rūpju dzeguzei ir ne mazums. Turklāt visi iepriekš aprakstītie sarežģījumi katrai dzeguzienei ik gadu jāpārvar aptuveni desmit līdz divdesmit reižu, jo «aptuveni desmit līdz divdesmit» parasti ir vienas mātītes vienā sezonā kopumā izdējamo olu daudzums. Kāpēc šis daudzums tik liels? Acīmredzot tāpēc, ka evolūcija, padarot dzeguzi par ligzdošanas parazītu, tālredzīgi rēķinājusies ar ievērojamu neizdošanās gadījumu īpatsvaru. Sak’, vienā ligzdā olu nepieņems, otrā – nepieņems, bet trešajā un ceturtajā izperēs. Varbūt tieši tāpēc, ka liels ir atbirums olu stadijā, dzeguzei dota iespēja nodzīvot samērā garu mūžu – vairāk par desmit gadiem. Kā iemānīt olas ligzdā Cilvēkiem, kuri maz zina par dzegužu jaunās paaudzes attīstību, varētu rasties jautājums: kāpēc šie putni sev lieki sarežģī dzīvi – kāpēc gan katra mātīte nevarētu sadēt visas savas daudzās olas vienā svešā ligzdā vai – vismaz – iedēt, teiksim, trīs četras katrā? Tāpēc, ka tas būtu bezjēdzīgi, tas dzegužu sugai būtu pat kaitīgi, jo beigu beigās perēklī tik un tā paliktu tikai viens vien dzeguzēns – tas, kurš pirmais izšķiltos. Gan savus jaunākos brāļus un māsas, gan saimniekputnu bērnus, nule pasaulē nākušus vai pat vēl olās esošus, dzeguzēns drīz vien – tikai dažas stundas pēc izšķilšanās – ar spārnu stumbenīšu palīdzību uzstutē pa vienam sev uz muguras un citu pakaļ citam pārgrūž pāri ligzdas malai. Lūk, iemesls, kādēļ dzeguze katrā noskatītajā ligzdā iemāna tikai vienu olu! Es nepārrakstījos – dzeguze olu ligzdā patiešām iemāna, jo atklāti to iedēt neviens putniņš viņai neļaus. Putniņi savus perēklīšus uzmana ne tikai no caunām, kaķiem un citiem postītājiem, bet arī no dzeguzēm. Ieraudzījuši dzeguzi, viņi no tiesas satraucas un saceļ pamatīgu brēku, tādējādi saaicinādami palīgos arī kaimiņos mītošos dažādu sugu dziedātājputnus. Dzeguzienei vienai pašai tikt galā ar šo brēkātāju varzu parasti nav pa spēkam, tāpēc mātītei talkā atlido tēviņš vai pat vairāki tēviņi. Dzeguži tīši pievērš sev mazputniņu uzmanību un lidinādamies vilina viņus prom. Tikām dzeguziene nogaida visizdevīgāko brīdi, tad paslepšus pielido ligzdai un steigšus – dažu sekunžu laikā – iedēj tajā savu olu. Ja nolūkotā ligzdiņa dzeguzei šķiet par mazu vai trauslu, lai izturētu viņas svaru, vai ja tā atrodas kādā pacerē, pažobelē, dobumā vai pusdobumā, kur dzeguziene nevar bez lielām grūtībām iespraukties, viņa izdēj olu uz zemes, paņem to knābī, pielido vai pietipina ligzdai un ieliek olu likšus. Zīmīgi, ka uzreiz pēc tam dzeguze, pirms aizlido, paķer knābī vienu saimnieka olu. Kāpēc? Tāpēc, ka – kā jau iepriekš minēju – putniņi «prot skaitīt»: tieši dējumā palielinājies olu skaits ir viena no galvenajām pazīmēm, pēc kuras dziedātājputni atklāj (ar visām no tā izrietošajām sekām), ka viņu prombūtnes laikā perēklīti apciemojusi dzeguze. Lai skaits paliktu nemainīgs, klātpiedējamajai olai vieta jāatbrīvo, vienu saimniekolu izvācot (pēc tam – apēdot). Bet ne vienmēr dzeguze, kura paguvusi izdēt un «iekārtot» savu olu, pagūst arī savākt saimniekolu; šādā gadījumā... parazītisms konkrētajā ligzdā gandrīz nekad neizdodas. Akls un pliks visu izgrūž no ligzdas Dzeguzes iespēju pašai neperēt un neaprūpēt savus bērnus nodrošina tas, ka mazuļa attīstība viņas olā ilgst īsāku laiku nekā saimniekputnu pēcnācēju attīstība. Parasti dzeguzēns izšķiļas jau pēc nepilnām divām nedēļām, skaitot no perēšanas sākuma. Jau pirmajā dienā pēc izlobīšanās no olas aklais, vēl neapspalvotais putnēns sāk neapzināti (instinktīvi) uzstutēt sev uz muguras un izmest no ligzdas visu, kas tajā atrodas. Ko izmest, es jau iepriekš aprakstīju. Dzeguzēns ir ļoti rijīgs. Viņam vienam jāapēd tas, kas bija paredzēts veselam mazputniņu izperējumam. Lai stimulētu savus apgādniekus čaklāk piegādāt ēdienu, pūkainītis ieņem īpašu pozu, atpleš knābi, tādējādi uzbāzīgi demonstrēdams lielo, spilgti krāsoto rīkli, drebina spārneļus un čirkstina. Trīs nedēļas audžuvecāki, raudamies ar barības gādāšanu no rīta līdz vakaram, uzbaro savu audžubērnu tik prāvu, ka ligzdā viņam knapi pietiek vietas. Tad, lai piekļūtu dzeguzēna atplestajam knābim un iedabūtu tajā kārtējo barības devu, audžuvecākiem nereti nākas uzsēsties viņam uz muguras vai galvas. Arī pēc tam, kad jaunulis jau iemācījies lidot un pametis perēkli, audžumamma un audžutēvs vēl divas trīs nedēļas turpina piegādāt un grūst viņa negausīgajā rīklē ēdienu – dažādus kukaiņus un to kāpurus. Tātad kopumā pusotru mēnesi dzeguzēns tiek barots, līdz izaug un kļūst patstāvīgs. Un tad viņš patstāvīgi, izmantodams sauli par kompasu, dodas garajā ceļā uz ziemotavu Āfriku, kurp jau sen aizlidojuši viņa bioloģiskie vecāki...