Latvijas čūskas (8)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Latvija ar čūsku dažādību nevar lepoties. Mums savvaļā dzīvo tikai divas čūskas - odze un zalktis, kā arī čūskveidīga ķirzaka - glodene.

Parastā odze Pasaulē zināmas vismaz 60 odžu sugas. Šīs čūskas ir indīgas, arī Latvijā sastopamā parastā odze, kuras kodiens gan nav tik bīstams kā tās radiniecēm gjurzai, efai un Gabonas odzei. Ziemeļeiropā odzes ir vienīgās indīgās čūskas. Parastās odzes kodiens parasti izsauc stipru satūkumu un sāpes. Kodums retos gadījumos beidzas ar cilvēka nāvi. Sakošanas gadījumā steigšus jāmeklē ārsta palīdzība. Nekādā gadījumā nedrīkst brūci griezt, likt žņaugu vai lietot alkoholu. Latvijā odzes visbiežāk sastopamas izcirtumos, purvu malās un mežmalās. Šai čūsku sugai raksturīga vertikāla acs zīlīte (zalktim un glodenei tā ir apaļa) un izteikti trīsstūrveidīga galva, kura ir ievērojami platāka nekā kakls. Odzes pamatkrāsa var ļoti variēt - no gaišbrūnas līdz tumšpelēkai. Vairumam īpatņu ir raksturīgs tumšs zigzagveidīgs garenzīmējums, taču tiek atrastas arī vienkrāsainas - tumšpelēkas un melnas odzes. Čūskas garums sasniedz 65 centimetrus. Mātītes ir garākas nekā tēviņi. Pavasarī odzes no ziemošanas vietām dobumos zem saknēm vai akmeņiem izlien visagrāk – tikko nokusis sniegs. Parasti tās var sastapt mežmalās, izcirtumos, purvmalās. Vasaras beigās odzēm piedzimst līdz 20 mazuļi, kas tūdaļ uzsāk patstāvīgu dzīvi. Mazuļi no olām izšķiļas mātes ķermenī īsi pirms dzimšanas. Odzes mūžs ir četri līdz astoņi gadi. Odzes pārtiek no grauzējiem, putnu mazuļiem, retāk abiniekiem un ķirzakām. Upuri nogalina ar indīgā kodiena palīdzību. Parastais zalktis Zalkšu dzimtā ietilpst ap 1500 jeb divas trešdaļas no visām pasaules čūsku sugām. Parastais zalktis ir Latvijā vislielākā (līdz 150 cm) un visbiežāk sastopamā čūsku suga, kas apdzīvo visdažādākos biotopus ūdeņu tuvumā. Lieliski peld un bieži medī ūdenī. Zalkši bieži apmetas arī kultūrainavā un pat apdzīvotās vietās, kur dārzos un parkos ir daudz piemērotas barības – abinieku. Parastā zalkša mugura ir vienkrāsaina. Jāuzmanās zalkti sajaukt ar odzi, jo arī tās mēdz būt tumšpelēkas vai melnas. Zalktim galvas abās pusēs ir raksturīgi dzeltenīgi vai bālgani laukumi. Tas nav indīgs, taču, rokās paņemts, tas no anālās atveres var izdalīt smirdošu šķidrumu. Zalktis pārtiek lielākoties no abiniekiem, ķer arī lēni peldošas zivis, retāk grauzējus. Zalkšu mazuļi labprāt ķer kurkuļus un tritonu mazuļus. Zalkši ziemo akmeņu krāvumos, dobumos zem ēku drupām vai celmiem, grauzēju alās. Piemērotās ziemošanas vietās tie sapulcējas lielā skaitā un pavasarī, tikko iznākuši no pazemes, pārojas. Šādās vietās nereti var redzēt īstus zalkšu kamolus, ko veido vairāki cīņā par mātīti savijušies tēviņi. Vasaras vidū trūdos vai kūdrā mātītes dēj 10 – 40 ozolzīles lieluma olas, kas salipinātas čemuros. Mazuļi izšķiļas pēc divām līdz četrām nedēļām. Zalkša mūža garums ir pieci līdz desmit gadi. Glodene Glodene ir pelēka vai sarkanbrūna čūskai līdzīga 40 līdz 50 centimetrus gara ķirzaka. Glodenes Latvijā sastopamas samērā bieži – mežmalās, izcirtumos un citos sausajos biotopos, taču sakarā ar slēpto dzīvesveidu un nakts aktivitāti tās grūti pamanīt. Bieži vien glodenes tiek sabrauktas uz lauku un meža ceļiem, kurus tās naktī mēģinājušas šķērsot. Glodenēm, salīdzinot ar čūskām, ir ļoti maza galva – tikpat plata kā viduklis. Mugura ir gaišāka nekā vēders, un astes gals nav tievi nosmailots. Kā vairumam ķirzaku sugu, arī glodenēm ir kustīgs plakstiņš (spēj aizvērt acis), un tās briesmu gadījumā spēj nomest asti, kas drīz vien ataug. Dienā glodenes slēpjas aliņās un citās slēptuvēs. Pārtiek no gliemjiem, kāpuriem un tārpiem, retāk kukaiņiem. Glodenes pārojas maija beigās, un augustā dzimst pieci līdz piecpadsmit mazuļi, kuriem uz muguras ir raksturīga tumša gareniska svītra. Glodenes dzīvo četrus līdz astoņus gadus. Glodenes nekādā veidā nespēj ievainot cilvēku, tāpēc nav nekāda pamata no tām baidīties. Taču vienmēr jāatceras, ka katra ķirzaka, neprasmīgi satverta, spēj nomest asti, un tas var negatīvi ietekmēt tās izdzīvošanu.

Komentāri (8)CopyLinkedIn Draugiem X
Uz augšu