Tīrs avota ūdens... Rīgā (9)

Pārdaugavas iedzimtais lolo savu Pārdaugavu un nelabprāt dodas «uz Rīgu», tas ir, uz pilsētas centru, bet centra iedzīvotājs uzskata, ka pamatīgi jāgatavojas, lai aizbrauktu uz Iļģuciemu vai Bolderāju. Viena īpatnība gan laikam piemīt visiem Rīgas rajonu iedzīvotājiem – viņi ir pārliecināti, ka pilsētas «krāna ūdens» nav dzerams, pirms tas nav novārīts. Martā notikusī konference par Rīgas dzeramo ūdeni gan apstiprināja pretējo – Rīgas pilsētas dzeramais ūdens, kas tek no krāna mūsu virtuvē vai vannasistabā, nav nemaz tik peļams. Tomēr jau no padomju laikiem nostiprinājies uzskats, ka krāna ūdens ir bezgaršīgs, turklāt pēdējos desmit gados tas papildinājies ar pārliecību, ka «īsts» ūdens atrodams vienīgi tālu laukos, dziļi mežā, kur urdz un burbuļo civilizācijas neskarts avots, kas izlauzis sev ceļu no zemes dzīlēm. Tas ir gan tīrs, gan garšīgs, gan veselīgs. Tā nu ļaudis iegādājas plastmasas kannas, ko samet mašīnas bagāžniekā, lai, uz laukiem braucot, tiktu pie dziedinoša un tīra ūdens, jo arī tas, ko pārdod lielveikalā, tomēr nav pašu smelts, tātad – nav zināms, no kurienes nācis, varbūt, ka pat no tā paša neuzticamā krāna. Marta beigās Vides aizsardzības klubs kopā ar «Vides Vēstīm» devās nelielā ekspedīcijā meklēt dzerama ūdens avotus... Rīgā. Jau bija dzirdēts, ka rīdzinieki pēc avota ūdens dodas uz Ķekavu, tad paklīda baumas, ka šis ūdens ir dzīvībai bīstams, jo atrodas pārāk tuvu kapiem, tad nāca nākamās baumas, ka šis ūdens ir simtiem reižu pārbaudīts un atzīts par labu esam... Tagad jau baumo, ka Ķekavas avota ūdens tiek liets cisternās un pārdots pudelēs, tādēļ strauji izsīkst. Īsi sakot – baumas, kā jau tas pienākas, ir vispretrunīgākās. Bija dzirdēts arī par Rīgas avotiem, bet kur tie atrodas un vai ūdens tur labs, neviens nezināja pateikt. Rūsgana peļķīte kāpas pakājē Kādā vējainā pavasara dienā devāmies nelielā ekspedīcijā. Vispirms – uz Kleistu mežu, aiz Iļģuciema, kur, meklēdami avotiņu, braši soļojām pa vēl mitrajām meža takām, pāri kāpām, kas apstādītas koši zaļām, nelielām kalnu priedītēm, brīnīdamies garšojām saldo papardes–saldsaknītes saknīti un apbrīnojām melnās dzilnas knābjadarbu, kas, meklējot sev ēdmaņu, ne sliktāk par bebru noknābā pamatīgu koku. Kāpas pakājē uzgājām avotiņu, kas vēl snauda pavasara pusmiegā un izskatījās pēc nelielas peļķītes. Tomēr avota esamību ūdenī var noteikt gan pēc rūsganajām dzelzs nogulsnēm, gan drosmīgi iebāžot ūdenī roku un sajūtot apakšzemes strāvas, bet vasarā – temperatūras atšķirības. Ja avotiņu mazliet patīrītu, tas noteikti atdzīvotos. Pārsimt metru tālāk slejas Bumbu kalniņš, kur arī kādreiz bijis avots. Te pavisam esot bijuši trīs avoti – trešais pie Lāčupītes; tas dēvēts par Strēlnieku avotiņu, jo šajās vietās risinājušās Bermontiādes kaujas. Aizejot no meža, apstājamies pie neliela pieminekļa. Uz tā rakstīts: «Šim mežam savu mūžu no 1935. līdz 1985.gadam veltījis mežsargs Pēteris Kupšs.» Piecdesmit gadus. Cepuri nost! Avots bomžu paradīzē Ārā no Kleistu meža, un atkal nokļūstam civilizācijas baisajos apkampienos, konkrēti – Āgenskalnā, Bāriņu un E.Smiļģa ielas stūrī. Piedrazotā pagalmā, ko no visām pusēm ieskauj dzīvojamās mājas un kura vidū rēgojas izdegusi un pussagruvusi mājele, dīvainā kārtā atrodam avotu. Tas tek un burbuļo, un ūdens izskatās tik tīrs. Te nu ir īstā bomžu paradīze – pamesta māja un avots! Uz avotu gan žēl skatīties – tas ir pašā mēslaines vidū, un neizskatās, ka kādam rūpētu satīrīt kaut vai tā tuvāko apkārtni. Neizprotami – nupat taču Dainis Īvāns aprīļa talku virpulī sauca, ka sētnieki esot Rīgas gods un sirdsapziņa, sētniekiem slava! Bet te, kur pagalmu veido četras visai iespaidīgas mājas, laikam sētnieki arī ir četri – un tad jau grūti sadalīt pagalmu. Aizejot, pavisam negribot, pats no sevis izsprūk teiciens: nespļauj taču akā, no kuras pats dzersi! Plata taka uz Ķengaraga avotu Dodamies tālāk – uz Rīgas otru galu, uz Rumbulu. Nobraucam gar Torņakalna staciju, pie kuras arī ir avots – «Lokomotīves» stadiona pusē. Aigars Liepiņš, mūsu avotu gids, stāsta, ka gar Daugavas krastu pie Rīgas varētu būt vairāki avoti, bet mēs tiekam pie viena, Ķengaragā, kur aiz dzīvojamām mājām labi redzama iestaigāta taka – tā ved uz avotu. Ceļā satiekam cilvēkus ar dažāda izmēra ūdens kannām, un, kamēr esam tur, ļaudis nāk un nāk, stājas pat rindā, lai pasmeltu ūdeni. Izrādās, avots te ir jau vismaz divdesmit gadus un radies gluži nejauši. Viena versija ir, ka būvējot un urbjoties zemē, uzjundītas āderes, un avots izlauzis sev ceļu virszemē. Spriežot pēc cilvēku pieplūduma un stāstiem, ka viņi nākot uz šejieni regulāri, avota ūdens acīmredzot ir tīrs. To nogaršojot, tas šķita tiešām labs. Berģos neko neatrod Tālāk braucam uz Berģiem, uz Mašēnu ezeru, kur, pēc nostāstiem, arī vajadzēja būt avotam, taču to nesaskatījām – laikam bija aizmidzis vēl pārāk cieši. Toties sastapām gulbju pāri un dzirdējām vienreizēju pavasara simfoniskā orķestra koncertu, ko atskaņoja ezera putni. Palsajā pavasara rīta gaisā virs ezera skanēja tūkstošiem dažādu putnu balsu, un nekas harmoniskāks par šo mūziku ilgi nebija dzirdēts. Tie bija tikai četri Rīgas pilsētas robežās atrastie avoti, bet skaidrs, ka ir vēl citi. Būsim priecīgi, ja mūsu lasītāji dalīsies informācijā par avotiem Rīgā – labprāt to uzklausīsim.