Ceru, ka nekļūdos, uzskatīdams, ka šā raksta galveno varoni – kūmiņu – jau nu gan ikviens pilngadīgs latvietis vismaz reizi mūžā ir redzējis savvaļā ejošu, skrienošu vai sēdošu?! Tāpēc dzīvnieka izskatu neaprakstīšu. Viņu taču nevar nepazīt... Kūmiņš – rudā lapsa (Vulpes vulpes) ir visā Eirāzijā ļoti bieži sastopams zvērs.
Dižā peļotāja lapsa
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Daudzviet, arī pie mums, Latvijā, viņa ir visbiežāk sastopamais savvaļas plēsoņa no suņu dzimtas, kurā ietilpst vēl arī mūszemē ne tik bieži savvaļā sastopamais (savulaik no Tālajiem Austrumiem šurp «importētais») jenotsuns, arī ne tik bieži savvaļā sastopamais vilks, kā arī ļoti, ļoti bieži savvaļā sastopamais cilvēka izķēmotais nesavvaļas vilks, kurš nokristīts par suni, turklāt saņēmis godu būt vārda devējs veselai plēsīgo zvēru kārtas dzimtai – suņu dzimtai (Canidae). Lapsa – kā jau īstena suņu dzimtas pārstāve – rej (bet ne tā kā suns); lapsa arī nereti luncina jeb, pareizāk sakot, kūļā (bet ne tā kā suns) garo, kuplo asti. Lapsa bīstas no suņa... Lai nebūtu ar suni – šo savu dzimtasbrāli, šo sev sistematizēti tuvo un vilkam tuvtuvo radinieku – jāsastopas, kūmiņš pastāvīgi tur «uzvilktas» visas maņas. Arī no sastapšanās ar suņa ciltstēvu vilku lapsa cenšas izvairīties, jo tas lapsu ne acu galā necieš un, kad vien rodas izdevība, mēģina nobendēt vai vismaz krietni patramdīt – kuplaste lapsa ir pelēča vilka barības diezgan nozīmīga konkurente. Abu šo zvēru ēdienkartē daudz kopīga. Kur mīt vilki, tur tuvumā lapsas mīļuprāt neuzturas. Asās maņas Tomēr bīstamākais un nopietnākais no visiem ar maņām uztveramajiem ienaidniekiem, lielākais bieds lapsai jau vairākus gadsimtus ir lapsādu kārojošs vai savus mājputnus sargājošs apbruņots cilvēks. Tātad, neapšaubāmi, arī cilvēka dēļ kūmiņš tur «uzvilktas» visas maņas. Bet... Bet maņas nebūt nav paredzētas vien tāpēc, lai laikus vēstītu par kāda nedrauga klātbūtni. Pirmām kārtām tās ir nepieciešamas ēdmaņas sarūpēšanai. Barību gādājot, visnozīmīgākā no lapsas maņām ir dzirde. Tā ir arī salīdzinoši visattīstītākā maņa. Dzirde palīdz kūmiņam uzzināt, kur pazemes ejās vai sniega kupenās savstarpējās attiecības noskaidro peļveidīgie grauzēji. Klusā bezvēja laikā lapsa spēj saklausīt peļu pīkstēšanu zem sniega pat vairāku simtu metru attālumā! Peles un strupastes (nevis – kā nereti tiek uzskatīts – zaķi, stirnēni, vāveres, eži un kaķi) gan vasarā, gan ziemā ir lapsu pamatbarība. Gan ziemā, gan vasarā diennakts ievērojamu daļu lapsas pavada peļojot – medījot peļveidīgos grauzējus. Tieši sīko grauzēju dēļ lapsa neapmetas uz dzīvi lielos vienlaidu meža masīvos, bet uzturas galvenokārt laukos, pļavās, krūmājos, mežmalās – tur, kur šīs pamatbarības ir vairāk. Ķerot zem sniega segas vai biezā zālē saklausītu grauzēju, itin liela nozīme ir vēl vienai lapsas maņai – taustei, jo, pirms dabūt peli vai strupasti zobos, to vispirms ar abām priekškāju pēdām ir jāpamanās piespiest pie zemes tā, lai dzīvnieciņš nevarētu nedz izsprukt, nedz iekost. Manuprāt, trešajā vietā, vērtējot nozīmīgumu medībās, no lapsas maņām ierindojama oža un tikai pēc tam redze. Tieši pateicoties ožai, lapsa reizumis tiek arī pie īpaša kāruma – zivīm. Kūmiņam paveicas zivis saost, atrast un pēc tam ar tām panašķoties vasarā, ja ilgi bijis sauss laiks, bet ziemā – ja ilgi pieturējies stiprs sals. Vasarā karstums iztvaicē ūdeni no dīķīšiem, vecupēm un citām nelielām ūdenskrātuvēm, un, kad ūdens maz, kad skābekļa ūdenī maz, bet zivju daudz, lapsai izdodas kādu pusdzīvu notvert vai jau nobeigušos sameklēt. Savukārt ziemā, nelielām ūdenskrātuvēm aizsalstot, ūdenī arī trūkst skābekļa, tādēļ daudzas zivis noslāpst. Sākoties atkusnim, lapsas no pirmajiem ūdens vaļumiem izķeksē beigtas (parasti jau iesmakušas) līdakas, asarus... To zvēri dara galvenokārt naktīs, tumsā; rītos kūstošajā sniegā redzamas taisnā rindiņā – kā pa diegu – izkārtotas, zvejniecēm promejot, iebristās pēdiņas. Lapsu pēdu nospiedumi pēc izskata un savstarpējā izvietojuma ir tādi paši kā vilkam, tikai, protams, mazāki. Tie, lapsai nesteidzīgi ejot, virknējas taisnā līnijā ar 20–30 centimetrus garām atstarpēm. Lapsa putno Līdzko rodas izdevība, ikviena normāla lapsa ķeras pie rīkles putniem (vispirms tiem, kas ligzdo uz zemes, un dažādu sugu jaunuļiem, kas vēl nav pilnībā apguvuši lidotprasmi), labprāt un bez aizspriedumiem viņa uzklūp arī mājputniem. Jauni putnēni un mājputni, starp citu, ir labu labie apmācības līdzekļi kūmiņu jaunajai paaudzei laikā, kad tai jātrenējas nogalināt. Tāpēc vasaras vidū lapsu paps vai lapsu mamma cenšas spārnotu nomedījumu nenokost beigtu, bet tikai savainot, padarot aizbēgtnespējīgu, un tad, maigi satvertu zobos, siltu un dzīvu (pusdzīvu?) aizgādāt savām atvasēm. Pieci, seši, varbūt pat septiņi, astoņi šķielacaini lapsēni, smirdīgas (no cilvēku viedokļa) alas priekšā gulšņādami vai spēlēdamies starp un ar pūstošām ēdiena atliekām, droši vien gaidīt gaida atgriežamies no medībām vecākus ar šādām «rotaļlietām». Kaķu draugs Šķiet, jau pieminēju, ka ir ļaudis, kuri uzskata, ka lapsu ēdienkartē iekļauti arī kaķi. Ja no kādas lauku sētas pazūd mincis, šie cilvēki parasti spriež: lapsa nokodusi. Var jau būt, ka kādu gaudenu, tizlu minci kāda īpaši nejauka lapsa tiešām nobendē. Varbūt. Manis pagaidām pieredzētie novērojumi gan apliecina lapsu un kaķu mierīgu līdzāspastāvēšanu un pat līdzās ēšanu. Tā, piemēram, aizpagājušajā ziemā pie vienas maitas kāds miesās samērā necils runcis diendienā regulāri mielojās plecu pie pleca (t.i., tikai nepilna metra attālumā) vienlaikus ar vairākām lapsām. Diendienā – kamēr līķis bija nokopts pa tīro. Neticami, mīklaini man šķiet arī stāsti par to, kā lapsa pieveic ezi. Viņa kamolā saritinājušos adataini aizripinot līdz tuvākajam dīķim vai grāvim un ieveļot ūdenī. Kad gudrinieces izraudzītais upuris, vairoties noslīkt, atritinās, lapsa saķerot zobos viņa nu jau atsegto purniņu. Līdz šim neesmu sastapis nevienu cilvēku, kurš, liekot roku uz sirds, droši apgalvotu, ka skatījis šīs izdarības savām acīm. Nudien – itin nemaz neļaunošos, ja satikšu! Visbeidzot vēl kāda vispārināta piebilde: lapsu ēdienkartē samērā nozīmīgu vietu ieņem arī dažāda augu valsts barība. Pavasara plaukumā Maija otrā puse (vēl arī jūnija pats sākums) – tas ir laiks, kad kādā iepriekš bērnkopībai pielāgotas alas labirintā ik gadu pasaulē nāk lapsu jaunā paaudze. Dzimst lapsēni! Aptuveni pusotru mēnesi (t.i., zīdaiņu periodu) viņi, mammas uzraudzīti, uzturēsies galvenokārt dzimtajā pazemē vai tiešā alas ieeju tuvumā. Tētis piegādās barību: sākumā tikai zīdītājai mātei, vēlāk – arī bērniem. Pēc tam, kad strauji augošie lapsēni pāries uz gaļas ēšanu, ar šā ēdiena gādāšanu nāksies noņemties abiem vecākiem. Bet jau tikai nieka trīs mēnešu vecumā mazuļi kļūs par jaunuļiem – taps patstāvīgi. Ģimenes dzīve Daba iekārtojusi tā, ka lapsu mātītes savus bērnus laiž pasaulē pēc vidēji 54–55 dienas ilgušas grūsnības. Nav sarežģīti izrēķināt, ka šie jaundzimušie tiek ieņemti ziemas beigās, pavasara sākumā – martā, aprīļa pirmajā pusē. Lapsas ne tikai dzemdē, bet arī pārojas alā (āpšu vai bebru savulaik izraktā vai pašu lapsu izkārpītā), tāpēc nezin vai kāds cilvēks šo zvēru dzimumaktu brīvā dabā ir redzējis. Tik un tā – zināms, ka ziemas beigas, agrs pavasaris ir lapsu pārošanās laiks. Bet lapsu riesta jeb savstarpējo dzimumsimpātiju vai antipātiju noskaidrošanas un demonstrēšanas periods iesākas jau agrāk – janvāra beigās, februārī. Lapsas ir monogāmi (viensievību, vienvīrību praktizējoši) un samērā uzticīgi (ne tik ļoti, cik vilki, bet – tomēr) dzīvnieki. Viņas jau zināmu laiku pirms riesta cenšas satikties ar iepriekšējiem dzimumpartneriem. Pāri ik gadu izšķiras vasaras pašās beigās, rudens sākumā (parasti septembrī) – tad, kad patstāvīgā dzīvē jau neatgriezeniski ir izvadīti (aizdzīti) izlolotie un izskolotie pēcnācēji, un neilgi pirms tam, kad lapsām pamazām sāk veidoties ziemas kažoks – augt bieza pavilna un akotmati (kas pavasarī, iestājoties siltam laikam, protams, atkal izkrīt). Bet nākamajā janvārī vai februāra sākumā tēviņi atkal sameklē savas mātītes. Protams, ja ir, ko sameklēt, t.i., ja viņas nav cilvēku nošautas, trakumsērgas vīrusa nobeigtas, kašķa ērcīšu līdz nāvei novārdzinātas. Sameklē, ostot gaisu, apostot sugasmāsu pēdas, apostot viņu malu malās atstātos urīna pleķus, apostot pašas satiktās dāmas. Tātad, ja ir izvēles iespēja, vecie lapsu tēviņi, atšķirībā no tāda paša statusa cilvēkiem, dod priekškāju (priekšroku) jau pārbaudītām vērtībām – savām vecajām sievām, nevis svešiniecēm vai jaunkundzēm. Un tomēr šīm vecajām sievām riesta periodā (jo īpaši tā sākumā) ir par sevi naktīs regulāri jāatgādina ar rējieniem un vienlaikus – drošs paliek bailīgs – jāpatramda, jāpadzenā svešās, jaunās gaisa jaucējas. Klusās bezvēja naktīs lapsu dāmu aprautos, griezīgos rējienus var saklausīt no diezgan ievērojama attāluma. Partneru jau atrastās lapsienes tātad rej profilaktisku greizsirdības motīvu vadītas – tad, kad draugi ir barības meklējumos aizklīduši vai, ar kuplo asti kā ar segu apsegušies, aizvējā iemiguši uz ciņa vai pakalniņa – kaut kur ārpus sievu maņu orgānu uztveres zonas. Protams, rej arī tās lapsu mātītes, kuras šāda vai tāda iemesla dēļ tobrīd ir bešā, – aicina uz satikšanos tos tēviņus vai jaunuļus, kuri tobrīd arī ir bešā. Un arī viņi – tie tēviņi, kuri ir bešā, – rej. Un viņi arī duelējas. Duelējas, nevis kaujas. Īpaši kaismīgi ar spēku savstarpēju samērošanu nodarbojas tieši iesācēji, kas pirmo reizi mūžā grasās iesaistīties atbildīgajā sugas turpināšanas procesā. Viņi cits ar citu sacenšas par jaunajām (arī vēl iesācējām) vai par atraitnēs palikušajām vecajām lapsām (ja vien tās sev jau nav nolūkojuši vecie, atraitņos palikušie sugasbrāļi). Iesācēji ar pieredzējušajiem nopietni saķerties neuzdrošinās. Fokstrots mežmalā Februāra nogalē, marta sākumā, kad vietumis vēl turpinās, taču principā jau izskaņai tuvojas iepriekš īsumā aprakstītais pāru atjaunošanas un jaundibināšanas periods, līdztekus sākas foxtrota (lapsas soļa) «dejošanas», izredzēto trenkāšanas, savstarpējas saņirgšanās un grūstīšanās laiks. Kā to saprast? Tā: sākas mīlas rotaļu laiks. Laiks, kad lapsas no nakts dzīvniekiem pārtop par visu diennakti aktīviem kustoņiem. Manuprāt, itin jauks ir šāds rotaļu skats: abi dzimumpartneri – gan tēviņš, gan mātīte, piecēlušies divkājās, ar priekšķepām balstās viens uz otra pleciem un, astes stīvi piepaceltas turēdami, savdabīgi ērpējas – mīņājas sniegā it kā dejotu. Šī lapsu «dejas» maniere devusi nosaukumu līdzīgai cilvēku dejas manierei – fokstrotam. Laiku pa laikam pārnieki apsēžas vai nostājas viens pret otru, paver muti, atņirdz zobus, sarauc grumbās ādu uz purna un pieres, pieglauž ausis – tā vien šķiet, ka tūdaļ notiks neganta saķeršanās. Patiesībā zvēri šādi izrāda savstarpēju patikšanu – «sasmaidās». Pāris kopā dodas ēdmaņas meklējumos, medībās. Laiku pa laikam dzīvnieki pārtrauc šo svarīgo nodarbi, lai parotaļātos. Teiksim, viens pakāpjas uz kāda ciņa, pauguriņa vai, tikpat labi, lielāka zvēra līķa, bet otrs cenšas ar savu pakaļpusi nostumt draugu no «pjedestāla». Brīžiem tēviņš nostājas pret mātītes galvas galu ar savu astes galu vai sāniski līdzās viņai, tad paceļ asti un iesmaržina partneres kažokādu ar urīnu – apzīmē par savu īpašumu un vienlaikus arī uzbudina draudzeni. Lai apčurāšanas radītais efekts būtu lielāks, tēviņš, laizdams darbā pakaļkājas, vēl uzkārpa, uzsper mātītei sniegu. Aprakstījis šīs jaukās izdarības, nobeigumā darīšu zināmu arī kaut ko no cilvēku saprašanas viedokļa ne tik jauku, proti, barību meklējošam lapsu pārim nonākot pie kopgalda, teiksim, pie maitas, tēviņš neizturas džentlmeniski pret savu sirdsdāmu – mātīte tiek laista pie ēdiena tikai pēc tam, kad viņš pats ir jau daudzmaz apmierinājis izsalkumu.