Pēdējais brīdis nepieļaut Ozolsalas megaprojektu (42)

«Parasto izmešu» apjoms ir proporcionāls jaudai. Tie ir, piemēram, skābie lieti, eitrofikācija un veselības traucējumus izraisošie slāpekļa oksīdi, kā arī sēra dioksīds. Slokā ražoja nebalinātu celulozi, Ozolsalā ir plānots ar hlora dioksīda metodi (ECF metode) iegūt balinātu celulozi. Pagaidām nav ekonomiski izdevīgu tehnoloģisku metožu, kas nodrošinātu videi draudzīgu celulozi, turklāt daudz. Tāpēc pašvaldības gatavojas iesniegt Ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN) valsts birojā savu protestu pret milzu celulozes fabriku pie Daugavas, pamatojoties uz likuma «Par vides aizsardzību» 3.panta prasībām, proti, piesardzības principu. Tas būtu arī atbilstoši ES līguma 174.pantam «Principle of Precautionary Action», kad diskutablu un principiāli atšķirīgu secinājumu gadījumā jauna objekta celtniecība nav pieļaujama. Tā ir iespēja bez referenduma nepieņemt šo lielo «dzeguzes olu», kura tiek pasniegta kā investīcijas un dažādi sociālie labumi. Idejas autori saka: «Sulfāta celulozes ražošanas procesā vislielākā uzmanība pievēršama notekūdeņu izplūdēm, emisijām gaisā, ieskaitot smakojošas gāzes, kā arī enerģijas patēriņam. Sagaidāms, ka dažās valstīs arī ražošanas atkritumi kļūs par vides aizsardzības strīda jautājumu. Galvenās izejvielas ir atjaunojamie resursi (kokmateriāli un ūdens) un ķimikālijas celulozes vārījumam un balināšanai. Notekūdeņos konstatētas galvenokārt organiskās vielas. Notekūdeņos no balināšanas iekārtām, kurās par balināšanas aģentu tiek izmantoti hloru saturošie reaģenti, konstatēti organiski saistītā hlora savienojumi, kas tiek noteikti kā AOX. Daži savienojumi, kas tiek izvadīti no ražotnēm, toksiski ietekmē ūdenī mītošos organismus. Krāsojošo vielu emisijai var būt negatīva ietekme uz ūdenstilpņu augiem. Biogēno vielu (slāpekļa un fosfora savienojumu) emisija var ietekmēt ūdenstilpņu eitrofikāciju. Koksnes pārstrādes procesā izdalītie metālu daudzumi vidē tiek izvadīti mazās koncentrācijās, taču lielu plūsmu (piemēram, ūdens) gadījumā to piesārņojums var būt pamanāms.» «Tā kā samērā liels meža masīvs – Ozolsala – pārstās funkcionēt kā vienots dabas komplekss, tiks traucēta plašāka reģiona mežu kā vienotas ekoloģiskas sistēmas funkcionēšana.» (Sk. «Baltic Pulp» ietekmes uz vidi noslēguma ziņojuma kopsavilkuma 1.nodaļas 1.6. sadaļu.) Zudīs dabas vērtības Atgādinu, ka te runa ir par jauna objekta celtniecību, plānojot izcirst (faktiski – atdāvināt izciršanai) bioloģisko daudzveidību nodrošinošu milzīgu un vērtīgu Ozolsalas lietaskoku meža masīvu. Lietaskoks kā izejmateriāls nekādi nav nepieciešams celulozes ražošanai. Pašu videi kaitīgo objektu iespējams celt klajā laukā vai aizaugošās lauksaimniecības zemēs, piemēram, 10 km attālumā no retāk apdzīvotā Baltijas jūras krasta. Kopumā Ozolsalas mežu masīvs veic nozīmīgu ekoloģisko un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas funkciju plašā reģionā. No bioloģiskās daudzveidības viedokļa vislielākā vērtība ir lielā meža kopplatība, ko nesadala maģistrāles vai lauksaimniecības zemes. Tāpēc ekoloģiski tā funkcionē kā vairāk vai mazāk vienota meža sabiedrības sistēma. Ceļot rūpnīcu Ozolsalā, tiktu iznīcinātas atradnes astoņām īpaši aizsargājamām augu sugām, kas iekļautas Latvijas un Baltijas jūras valstu Sarkanajā grāmatā, un kopumā negatīvi ietekmētu 16 aizsargājamās augu un dzīvnieku sugas, no kurām sešām paredzēti mikroliegumi sakarā ar MK noteikumiem. Rūpnīcas ietekmes tuvākajā zonā atrodas pieci atslēgas biotopi, deviņas biotopu speciālās sugas, četri īpaši aizsargājamie meža iecirkņi. Starptautiskās dabas aizsardzības savienības IUCN projektā «Nacionālā ekoloģiskā tīkla izveide Eiropas ekoloģiskā tīkla ietvaros» Ozolsalas meža masīvs ir iekļauts nacionālās nozīmes ekoloģiskā tīklā. Tas ir vienīgais lielākais mežu masīvs Aiviekstes upes kreisajā krastā. Šis mežu masīvs iekļauts Latvijas ekoloģiskā tīkla starptautiskās nozīmes ekoloģiskajā koridorā – Aiviekstes upes koridorā. Pārskaitīsim īpaši aizsargājamās augu un sēņu sugas plānotajā rūpnīcas teritorijā, kurām šāda celtniecība un ražošana kaitēs un iznīcinās to bagātīgās atradnes un genofondu: apdzira, Sibīrijas skalbe, plankumainā dzegužpirkstīte, stāvlapu dzegužpirkstīte, smaržīgā naktsvijole, gada staipeknis, vālīšu staipeknis, parastais plakanstaipeknis (reģionāla nozīme – būtu jāveido mikroliegums!). To sugu skaitā, kam jāveido mikroliegums, ir arī īpaši aizsargājamā sēne – melnsvītras cietpiepe. Šajā lietaskoku meža masīvā ir arī purvainas teritorijas. Te cilvēki brauc atpūsties, sēņot un ogot. Pie Aiviekstes un Daugavas, protams, arī makšķerēt un braukt ar laivu. Daba ir ļoti tīra, un ar to mēs varam patiesi lepoties visā Eiropā. Kas notiks, ja rūpnīcu uzbūvēs tieši šāda meža masīva vidū? Ļoti vērtīgais mežs tiks sagandēts, turklāt pilnīgi bezjēdzīgi, jo celulozes fabrikai nav obligāti jābūt vērtīga meža masīva vidū. Skandināvijas valstīs tās parasti būvē pie jūras. Pērn Igaunijā arī tika panākta vienošanās, ka celulozes rūpnīca tiks celta pie jūras, turklāt sabiedrība panāca būtisku tās jaudas samazināšanu – 150 tūkst. tonnu celulozes gadā. «Mūsējo» vēl aizvien plāno būvēt iekšzemē, tās jauda – 600 tūkst. tonnu celulozes gadā. Piesārņojumam nav robežu Gaisa piesārņojuma izmeši (SO2, NOx, CO2 (siltumnīcas efekta gāze), aerosolais cietu daļiņu piesārņojums PM10, smagie metāli u.tml.) no 120 m augstā skursteņa ar četriem dūmvadiem un metanols no notekūdeņu attīrīšanas iekārtu dzesēšanas torņiem atkarībā no klimatiskajiem apstākļiem var ietekmēt milzīgu Latvijas teritoriju vismaz 50 km rādiusā. Mainīsies mežu struktūra un bojāsies skujas, palielināsies augsnes skābums, sugas barības piramīdas augšgalā cietīs visvairāk. Palielināsies tuvākās apkārtnes iedzīvotāju saslimstība ar plaušu un elpošanas ceļu slimībām, astmu, alerģijām, pieaugs mirstība. Par tādu raksturīgu parādību kā regulāra sēra atvasinājumu smaka «iekārtu bojājumu brīžos» vairs neviens pat nebrīnīsies. Te arī jāatceras, ka lielāko daļu celulozes plānots pārdot nevis atklātā tirgū, bet gan pašas «Metsalitto» korporācijas videi draudzīgām papīra ražotnēm ārzemēs «tuvāk tirgiem». Gaisa piesārņojums, kas 365 dienas gadā nāks no 120 m augstā, dunošā skursteņa, ar lietu nolīs atpakaļ lielā teritorijā ap rūpnīcu – ūdenskrātuvēs, peldvietās, mazajās upītēs, Aiviekstē, likteņupē Daugavā, nonāks gruntsūdeņos un dzeramajā ūdenī. Upju eitrofikācija, toksiskie, kancerogēnie un reproduktivitātes funkciju ģenētiski ietekmējošie dioksīni un furāni, steroli un estrogēni līs upēs, caur zivīm nonāks barības ķēdē, caur mātes pienu – zīdaiņos. Dažas no šīm vielām (piemēram, dioksīni) neizdalās ar urīnu. Tie bioakumulējas cilvēka organismā gadu desmitus. Citas ietekmes ir mutagenitāte un vairogdziedzera darbības traucējumi, kā arī hormonālās (vīriešu dzimuma statistiska feminizācija) un metaboliskās izmaiņas. Pasaules Veselības organizācijas un Vēža izpētes starptautiskās aģentūras maksimālā pieļaujamā dienas norma dioksīniem šobrīd ir 1–4 pg/kg dzīvsvara jeb tēlaināk – ja rīsa grauda lieluma dioksīns tiek vienlīdzīgi sadalīts, tad tas veido gada atļautā patēriņa ekvivalentu vienam miljonam cilvēku. Ja iznāk runāt ar pašiem somiem, pajautājiet par hlora atvasinājumu nomirdināto dūņu slāņa biezumu iekšzemes celuložu fabriku «notekezeru» dibenos. Pašlaik šis miljardu projekts laužas iekšā Latvijā, bet nevalstiskās organizācijas un zinātnieki, kad tiek pie vārda, atkal un atkal atgādina, ka nekaitīgas, lētas balinātas celulozes ražošanas tehnoloģijas pagaidām nav nekur pasaulē, tātad nebūs arī Latvijā.