Egļu krustknābis

Pie mums dažviet retumis ligzdo un ziemo arī priežu krustknābis. Šad tad te ieklīst, ziemo vai caurceļo baltsvītru krustknābis.Kā liecina nosaukumi, egļu krustknābis sadzīvo galvenokārt ar eglēm, bet priežu krustknābis – ar priedēm. Savukārt baltsvītru krustknābja iecienītākie koki ir lapegles un ciedri. Ir čiekuru raža – ir krustknābji Visiem pie mums ligzdojošajiem putniem vairošanās sezona «iekrīt» tikai siltajos gadalaikos – pavasarī, vasarā. Visiem, izņemot egļu krustknābjus, kuri var un mēdz ligzdot gandrīz jebkurā laikā, izņemot pašu nogali – oktobrī, novembri, decembri. Tomēr visīstākais šo putnu ligzdošanas periods ir no februāra sākuma līdz marta beigām, aprīlim –, tad, kad diennakts gaišais periods jau kļuvis gana ilgs, bet lielākā daļa egļu sēklu (mazuļu pamatēdiens) vēl nav izbirušas no čiekuriem. Valsts akciju sabiedrības «Latvijas Valsts Meži» galvenais speciālists sēklu jautājumos Guntis Grandāns mani informēja, ka egļu čiekuru raža šogad Latvijā kopumā ir «ļoti žēlīga» («daudzmaz ciešama» tā esot vienīgi valsts ziemeļaustrumu daļā). Egļu krustknābis ir tipiska tā saucamā invāziju suga, kas kādā teritorijā ievērojamā daudzumā parādās tad, kad šai teritorijā ir bagātīga pamatbarības raža. Egļu krustknābju invāzija, zināms, tieši atkarīga no egļu čiekuru daudzuma, tātad šogad tā vai nu izpaliek vai, atbilstoši barības bāzei, ir «ļoti žēlīga». Tā jau nav, ka Latvijā egļu krustknābju šogad vispār nav. Ir. Bet – maz. Toties gados, kad čiekuru netrūkst, tajās vietās, kurās aug vairoties spējīgas egles, egļu krustknābji gan pa vienam, gan bariņos ieraugāmi bez īpašas piepūles. Vajag tikai ielūkoties meža augšstāvā! Vajag meklēt galvenokārt egļu galotnēs. Raugoties caur tālskati, redzes laukā «jānoķer» par svilpi jeb sarkankrūtīti maķenīt lielāks, lielgalvaināks un – galvenais – lielknābjaināks putns, kuram ir īsa, galā iešķelta aste. Ja ieraudzītā putna apspalvojumā dominē blāvi dzeltenīgi oranži toņi, tas ir tēviņš, kuram apskatīšanas laikā vēl vai vairs nav prātā doma par pārošanos. Ja apspalvojums ir koši oranžs vai pat purpursarkans, jūs redzat vīriešu dzimuma putnu kāzu tērpā. Mātītes ietērpā dominē dzeltena vai pelēkzaļa krāsa. Astes un spārnu spalvas abiem dzimumiem allaž ir tumšas. Putna dziesma ziemā Gados, kad čiekuru daudz, tajās vietās, kur aug lielas egles, vajag ieklausīties! Šķiet neticami, ka janvārī, februārī – īstākajos ziemas mēnešos – mežā varētu izdzirdēt putna dziesmu! Jā, jā – dziesmu, nevis balsi(dažādu sugu putnu balsis, visādi saucieni, protams, nav neparastas skaņas arī ziemā). Bet dziesma ziemā – tas jau ir kaut kas īpašs. Īpašs, jo dziedāšana putniem, kā zināms, saistīta ar vairošanās jeb ligzdošanas sezonu vai – vismaz – ar vairošanās noskaņojumu. Šāda sezona, šāds noskaņojums aukstajā periodā, kā jau noskaidrojām, ir egļu krustknābjiem, tāpēc ziemās, kurās čiekuru daudz, vajag tikai ieklausīties – gan jau izdosies izdzirdēt ne vien šo putnu samērā spalgo sasaukšanos, bet arī viņu paklusās vīterojošās dziesmiņas. Tātad, egļu krustknābji ziemā (ne tikai ziemā) dzied. Dzied vai nu lidojumā vai tupot kādas augstas egles pašā galotnē. Viens otrs savas vokālās izpausmes izrāda krietnu laiku pirms īstā vairošanās perioda – jau novembrī. Ar dziesmu krustknābis pavēsta sugasbrāļiem, ka ir noskatījis ligzdošanas teritoriju. Ja jautāsiet – kā krustknābja dziesma skan, nāksies atbildēt: vārdos tā grūti aprakstāma, jo ir daudzveidīga, turklāt bieži vien papagailiski «piesārņota» ar citu putnu sugu dziesmu fragmentiem un saucieniem. Pašu krustknābju saucieni – tie gan ir specifiski, nav sajaucami ar citu putnu sugu saucieniem – metāliski «gjik-gjik» vai «jjip-gjip». Ieteicams gan paturēt prātā, ka egļu krustknābja balss tikpat kā neatšķiras no viņa «ģintsbrāļa» – priežu krustknābja – balss. Ģimenes dzīve Neilgi pirms ligzdošanas krustknābji pārģērbjas: pakāpeniski nomaina spalvas – top košāki nekā citā laikā. Un tad... Un tad tēviņi sāk lenkt mātītes – sāk dižoties te vienas, te otras uz kāda zara tupošas dāmas priekšā: ik pa brītiņam ērmīgi palēkdamies, viņi griežas un klanās. Bet tad, kad noskatīta jau konkrēta sirdsdāma, kura, turklāt, devusi nepārprotamu mājienu, ka akceptē pielūdzēja nolūkus, kavalieris viņu arī pacienā – no knābja knābī. Mātīte, saņemot cienastu, pietupusies tirina spārniņus un paklusi čirkst – gluži kā jaunputns, kad tiek vecāku barots. Kad pāris izveidojies, mātīte ķeras pie ligzdas vīšanas, bet tēviņš turpina dziedāt. Taču, tiklīdz mātīte apsēžas ligzdā dēt, tēviņa mazrūpīgais laiks beidzas, viņš apklust – viņa dziesmas vairs neskan. Tēviņam vairs neatliek laika dziedāt – jāgādā ēdiens ne vien sev, bet arī sievai, jo, līdzko izdēta pirmā ola, mātīte uz ilgu laiku kļūst piesaistīta ligzdai. Perēšanas periods ilgst vismaz divas nedēļas. Tad nu tēviņš šo periodu raujas par diviem. Bet, kad no oliņām izšķiļas mazuļi, slodze putnutēva pleciem (patiesībā – knābim) vēl pieaug. Cik daudz tā pieaug – atkarīgs no mazuļu skaita. Krustknābienes izperējumā var būt divi līdz pieci (parasti ir trīs četri) mazuļi. Apbrīnojami, ka nedz krustknābju olas, nedz mazie krustknābēni, būdami tipiski ligzdguļi (tātad – izšķiļas gluži pliki, bez spalviņām), neaiziet bojā ziemas salā. Tiesa, tā jau nav, ka neviens pats perējums nenosalst. Nosalst. Un tomēr – ja vien nepietrūkst barības, lielākā daļa mazuļu izdzīvo. Izdzīvo – spītē salam –, pirmkārt, pateicoties kalorijām bagātajam ēdienam, otrkārt, ligzdu darinot, mātītes čakluma dēļ. Kā nekā – viņas uzvītajam perēklim ir gandrīz trīs centimetrus biezas sienas, tā iekšpuse dāsni izklāta ar lūciņiem, ķērpjiem, sūnām, ar spalviņām, vilnas kušķīšiem. Turklāt – zarotnē ievīto ligzdu no sniega un vēja gandrīz vienmēr droši sargā virspusē esošā zara nokareno skuju jumts. Kalorijām bagāto ēdienu krustknābēnu knābīšos, kamēr viņi vēl mazi, iepilda vienīgi mamma, kuras knābi pirms tam ar savā guzā atmiekšķētām sēkliņām piepildījis tēvs. Krustknābiene pamet ligzdu, lai arī iesaistītos ēdmaņas gādāšanā, tikai tad, kad bērni jau paaugušies un daudzmaz apspalvojušies, tad viņus nav vairs tik cieši jāsilda, toties nu ir vairāk jābaro un ar tēva pienesumu vien vairs nepietiek. Bet mazuļi (nē – jaunuļi!) ligzdu pamet – uz neatgriešanos pamet – divu trīs nedēļu vecumā, kad jau pilnīgi, viscaur «ietērpušies» pelēkzaļos spalvu tērpos. Tomēr arī vēl pēc tam kādas divas trīs nedēļas krustknābēni pārtiek tikai no vecāku sagādātās barības, jo jāpaiet laikam, līdz kamēr pamazām saliecas, sakrustojas un nostiprinās viņu knābīši – kamēr tie kļūst par pilnvērtīgiem krustknābju knābjiem. Īsts, pilnvērtīgs knābis Lai saprastu, ko nozīmē «pilnvērtīgs egļu krustknābja knābis», jāaplūko egles čiekurs, faktiski – jāmēģina tajā ielūkoties. Svaigam čiekuram sēklu zvīņas ciešai jo cieši pieguļ cita citai. Ārējā jeb augšējā to daļa ir samērā elastīga, bet – jo tuvāk čiekura serdei, jo zvīņas kļūst biezākas. Un tieši pie paša zvīņu pamata gandrīz pašā čiekura vidū īpašos padziļinājumos katrā zvīņā atrodas divas spārnotas sēkliņas. Pamēģiniet tām piekļūt! Grūti? Jā, nepieciešams īpašs darbarīks. Egļu krustknābim tāds ir – knābis. (Te – iestarpinājums: lai piekļūtu par egļu čiekuriem daudz stingrākajos priežu čiekuros noslēptajām sēkliņām, vajadzīgs vēl stiprāks un lielāks instruments – priežu krustknābja knābis.) Krustknābja knābis ir masīvs veidojums. Kā nu jau mums zināms un kā norāda knābja īpašnieka nosaukums, tas ir sakrustots veidojums. Kā sakrustots? Tā: augšknābis noliekts uz leju un uz sānu, apakšknābis saliekts augšup un uz pretējo pusi augšknābim. Tādējādi augšknābja un apakšknābja smailie gali krustojas. Turklāt – apakšknābis spēj arī kustēties pa labi, pa kreisi. Krustknābja knābis ir tik spēcīgs, ka, ieķēries ar to zarā, putns var gan karāties, gan pievilkties. Krustknābja knābis ir ass. Kā grieznes tas pārgriež čiekura kātu. Kad čiekurs nogriezts, atdalīts no zara, putns, ar knābja smailajiem galiem caurdurot tā zvīņas, satver savu guvumu un aizstiepj to turp, kur ērti apstrādāt. Viņš novieto čiekuru, sacīsim, zaru staklē, piespiež ar vēderu, pietur ar kāju – sākumā horizontāli, tad, grozot no sāna uz sānu, pakāpeniski ceļ vertikāli un apstrādā. Apstrādā nevis rūpīgi no vienas vietas, bet – lielākoties – haotiski: te šur, te tur. Citu pēc citas izdabūt no čiekura sēkliņas – tas ir visnotaļ smalks un krietnu pacietību prasošs darbs: vispirms putns ar virsknābja pašu spicīti aizkabina čiekura zvīņu, tad pagriež galvu sānis un maķenīt uz leju (krustknābji, kuriem virsknābis saliekts uz kreiso pusi, zvīņu atloba, galvu pagriežot pa kreisi, bet tie, kuriem virsknābis saliekts uz labo pusi, šo procedūru veic, pagriežot galvu pa labi); pēc šīs – pirmās – galvas kustības putns pabīda knābi zem iešķeltās čiekura zvīņas, tad atkal pagriež galvu un atkal pabīda knābi dziļāk – zvīņa pamazām atlobās. Tā tikmēr, kamēr krustknābja raupjā, masīvā mēle aizsniedz sēklas spārniņu... Apmēram stunda putnam nepieciešama, lai iztukšotu vienu čiekuru. Taču parasti čiekurs nemaz netiek pilnīgi iztukšots. Visdažādākie var būt iemesli, kādēļ tas, vēl daudzām sēklām pilns, nokrīt zem egles. Labi, ka nokrīt! Tā nebūt nav mantas izniekošana. Tā ir barība veselam lērumam meža iemītnieku – tiem sēklēdājiem, kuri kokā esošiem čiekuriem nekā piekļūt nespēj. Kad tuvāk nāks pavasaris, tad čiekuri zaros apžūs un vairāk atvērsies – to zvīņas vairs nepiegulēs cita citai kā pielīmētas, un krustknābjiem, lai izlobītu sēkliņas, vairs nebūs tik daudz jāpiepūlas. Toties nu putniem nāksies darboties akrobātiski: ar galvu uz leju viņi karāsies, pieķērušies nenokniebtiem čiekuriem, un izķeksēs no tiem sēkliņas, veikli darbodamies ar mēli un saviem sakrustotajiem knābjiem.