Paši sevi indējam nost (22)

Jautājumi paši no sevis rindojas cits pēc cita. Vai tad tā drīkst rīkoties?! Vai tādējādi nezāģējam zaru, uz kura sēžam? Satraucamies par kritisko demogrāfisko situāciju valstī, bet vienlaikus sagandējam dienišķo maizi – kā tas ir savienojams? Arī kodinātus graudus taču pārtikai nemēdz izmantot.

Sausināšanu paredz valdības noteikumi

"Nekas nelikumīgs tur nenotika. Daļa lielo saimnieku tagad tā mēdz darīt. Tie, kam ir nauda un kas var to atļauties, jo ķimikāliju iegāde ir dārga. Pat īpašs vārds šīm darbībām ir izdomāts. To sauc par labības sausināšanu, kas Latvijā oficiāli atļauta kopš 2004.gada, kad pieņemti Ministru kabineta noteikumi," atbildot "Kurzemes Vārdam", izsmeļoši pastāstīja Liepājas Lauku konsultāciju biroja augkopības speciāliste Vita Cielava.

Līdzīga kārtība pastāvot visā Eiropas Savienībā. Viņa teica, ka vienīgais, kas jāievēro audzētājiem, ir noteiktie miglošanas laiki un paredzētās preparātu devas. Piemēram, pārtikai audzētos kviešus ar glifosātiem, proti, augus iznīcinošiem ķīmijas līdzekļiem, kas pārtrauc briešanu, drīkst apstrādāt septiņas dienas pirms kulšanas. Rapsim šis termiņš ir garāks – 14 dienu. Hm! Nesaprotami, kāpēc rapšiem dota nedēļa pa virsu? Varbūt tie ir indēm uzņēmīgāki augi?

Jā, tiesa, ierobežojumi ir paredzēti sēklai domātajai labībai. To apsmidzināt pirms novākšanas nav atļauts. Tādējādi varot tikt samazināta graudu dīgtspēja, kas, protams, realizācijai ir vērā ņemams rādītājs. Augkopēja domā, ka Zemkopības ministrijas izstrādāto noteikumu pieņemšanu valdības sēdē ir panākuši lauksaimnieciskie lielražotāji.

Ja būtu nauda, lietotu vēl vairāk

To, ka druvu apstrāde ar glifosātiem ir atļauta, apstiprināja arī Valsts augu aizsardzības dienesta Dienvidkurzemes Reģionālās nodaļas inspektore Gaļina Kļejenkova, kas regulāri piedalās pārbaudēs un ir pārliecinājusies, ka pieļautās normas un termiņi netiek pārkāpti. Kontrolēti tiekot ne tikai mūsu zemnieki, bet arī ārzemniekiem piederošie lauksaimniecības uzņēmumi. Tajos uzskaite esot ļoti precīza un daudz rūpīgāka nekā vietējo īpašnieku saimniecībās, tādēļ ķīmijas izmantošanu iespējams pārredzēt. Apskatot noliktavas un žurnālus, esot iespējams noskaidrot, kādas ķimikālijas saimniecība saņēmusi un kā tās izlietotas. Pārbaudēm pakļauj arī graudus. Glifosātu sastāvdaļas tajos neesot izdevies atklāt.

Pārtikas un veterinārā dienesta Liepājas pārvaldes vadītājas vietniece Aivita Vītoliņa pastāstīja, ka arī, veicot pārtikas produktu un dzīvnieku barības pārbaudes, toksisku vielu klātbūtne neesot atklāta. Arī atsevišķiem dzīvnieku bojāejas gadījumiem bijis cits iemesls, nevis saindēšanās. Protams, pārbaudes tiekot veiktas tik, cik atļauj dotais finansējums. Taču ar katru gadu šim mērķim līdzekļu piešķirot vairāk.

Protams, samērā daudz ķimikāliju ražošanā pašlaik izmanto dāņu un vācu kolēģi. Tomēr inspektore atzina, ka tas esot atkarīgs tikai no rocības līmeņa. "Ja vien mūsu zemniekiem būtu nauda, tie ķīmiju izmantotu vēl vairāk, nekā to patlaban dara ārzemnieki," viņa sprieda.

Laiki mainās, attieksme tiem līdzi

Labības susināšana – cik nepretenciozi tas skan! Gluži kā ģīmja noslaucīšana ar dvielīti pēc bārdas skūšanas. Nemaz neiedomājamies, kādas briesmas aiz tā visa slēpjas. Uzklausot speciālistus, atcerējos kādu zemnieku sapulci, kas pirms gadiem sešiem vai septiņiem notika Grobiņas SCO zālē. Tur ar lauksaimniekiem tikties bija ieradies zemkopības ministrs Mārtiņš Roze. Toreiz viņš no zaļajiem un zemniekiem savā amatā bija nesen apstiprināts. Kad kāds no klātesošajiem, šķiet, tas bija dižzemnieks Pēteris Indriekus, pastāstīja, ka Priekules pusē saimniekojošie ārzemju lauksaimnieki īsi pirms ražas novākšanas druvas apstrādā ar raundapu, ministrs sašutis izsaucās, ka tā nu gan nedrīkstot rīkoties, un zālē sēdošajiem apsolīja, ka panāks, lai turpmāk tādas lietas nenotiktu.

Tomēr pagāja daži gadi, un tagad redzam, ka labības indēšana pirms kulšanas Latvijas lauksaimniecībā kļuvusi par normu. "Saproti, laiki ir mainījušies,” "Kurzemes Vārdam" nupat skaidroja P.Indriekus. "Tagad arī daudzi vietējie ražotāji izmanto šo paņēmienu, jo, pielietojot to, ir iespējams ar vienu šāvienu nošaut divus zaķus, proti, iegūt sausu labību, kas nav jāved uz kalti un jāžāvē, kā arī iznīcināt nezāles. Tas augkopējam ir liels atspaids. Un to nevar nedarīt, ja gribam konkurēt un palikt kopējā tirgū. Bez ķīmijas pielietošanas izdzīvot lauksaimniecībā vairs nav iespējams," zemnieks sacīja. Un gribot negribot viņam ir jāpiekrīt. Ja nelietosim tos pašus paņēmienus, ko izmanto sāncenši, drīz vien atradīsimies ja ne nokautā, tad katrā ziņā nokdaunā.

Te gan jāpiebilst, ka pats priekulnieks pagaidām ar raundapu kviešu laukus pirms kulšanas neesot smidzinājis. Viņš joprojām uzskata, ka tas nav labi darīts, jo "nekāda dievmaizīte tā ķīmija nav". Kaut gan viņš pieļauj, ka arī slimību skartu augu izmantošanai pārtikā varot būt ļoti bēdīgas sekas. "Slims kartupelis var būt pat indīgs," viņš teica. To, ka miglošana pirms kulšanas pašlaik tiek pielietota diezgan plaši, apstiprināja arī dunalcnieks Jurijs Flaksis, kurš gan pats šajā ziņā ir ierobežotos apstākļos, jo ir sēklaudzētājs.

Dabīgie procesi aiziet nebūtībā

Lielražotājam pretēju viedokli pauda bioloģiskais lauksaimnieks Jānis Pakalns. Viņaprāt, tas ir briesmīgi. Kliju maizīti, kas tiek uzskatīta par veselīgāko, viņš vairs neuzdrošinoties ņemt mutē, jo tā ir gatavota no grauda apvalka, kurš saņem vislielāko indes devu.

Tā, tiecoties pēc apjomiem, nebūtībā aiziet dabiskie procesi, kad labību pļāva īsi pirms vārpu nobriešanas, lika statiņos un veda šķūnī, gaidot, kad tā pati nogatavosies, un tikai tad kūla. Bet pēc tam mala tik, cik nepieciešams vienam cepienam. Tagad galvenais arguments ir temps. Labības sausināšanu ieviešot galvenokārt tādēļ, lai varētu kult visu nakti, jo uz šādas labības rasa nemetoties. Bet J.Pakalns atzina, ka bioloģiskie lauksaimnieki patērētājiem nav glābiņš, jo nespēj izaudzēt tik daudz, lai apmierinātu pieprasījumu. Turklāt ne jau katrās mājās ir maltuve un maizes krāsns.

Arī aisternieks, "Baronu" saimnieks Osvalds Rukmanis uzskata, ka raundapa izmantošana labības nobriedināšanai ir noziegums. "Paši sevi indējam nost!" viņš teica. Un šajā gadījumā neesot būtiski, vai miglošanu labības druvās pirms ražas novākšanas īsteno ārzemnieki, vai to dara pašu bāleliņi, jo kūlums, kas domāts pārtikai, galu galā nonāk akciju sabiedrībā "Dobeles dzirnavnieks", bet no tās miltu un putraimu gaņģiem – veikalos un uz mūsu ģimeņu galdiem.

Zemnieku saimniecības "Baroni" īpašnieks uzsvēra, ka darbības, kuras tiek atzītas par normu ražošanā un akceptētas valdībā, diemžēl bieži vien nav līdz galam izpētītas, to iedarbību uz cilvēka un mājdzīvnieku veselību nav pilnībā izvērtējuši lietpratēji. Šā gada sākumā Ministru kabinetā tika pieņemti noteikumi, kas jau ar nākamo gadu oficiāli atļaus Latvijas lauksaimniekiem audzēt ģenētiski modificētus kartupeļus, bietes, rapšus un kukurūzu. Arī tas ir draudu maiss, kam drīz vien būs gals vaļā, jo tie ierobežojumi, kas ir paredzēti, nespēs neko nosargāt un tad frankenšteina kartupeļu izplatību vairs nebūs iespējams kontrolēt. Līdzīgi, kā tas jau ir noticis ar labības apstrādi pirms kulšanas, ko nevainīgi dēvējam par sausināšanu.