Ozona cauruma atklāšana 80.gadu sākumā šokēja pasauli, un šis atklājums pamatoti tiek uzskatīts par vienu no gadsimta lielākajām vides katastrofām, jo bez ozona slāņa mēs nevaram dzīvot. Pēc šī atklājuma liela daļa pasaules valstu apzinājās, ka ir jārīkojas, lai ozonam kaitīgās saimnieciskās darbības vērstu tam draudzīgā virzienā.
Tāpēc 1985.gadā tika parakstīta Vīnes konvencija, bet 1987.gada 16.septembrī – Monreālas protokols, kas ietver atbilstošus pasākumus ozona slāņa aizsardzībai. Kopš tās dienas 16.septembris kļuvis arī par Starptautisko ozona dienu. Arī Latvija ir pievienojusies šiem starptautiskajiem dokumentiem, tomēr ne visu pasākumu īstenošana, jo īpaši no Eiropas Savienības prasību aspekta, iet tik gludi, kā gribētos. Kas ir ozons un kas to ārda? Ozons būtībā ir gāze, kas plānā slānī sākas aptuveni 10–15 km virs Zemes, un tā galvenā funkcija ir aizsargāt Zemi no kaitīgajiem saules UVB stariem, jo ozona noārdīšanās rezultātā paaugstinās UVB radiācija, un tas rada ievērojamus draudus gan cilvēka veselībai, piemēram, ādas vēzis, katarakta, gan arī videi – augiem un dzīvniekiem, jūras ekosistēmām. 70.gadu vidū tika atklāts, ka vairākas cilvēku radītas ķīmiskas vielas ārda ozonu, jo, nonākot atmosfērā, tās nesadalās uzreiz, bet nereti vairāku gadu desmitu garumā, visu šo laiku ozonam nodarot kaitējumu. Zināmākās no šīm vielām ir freoni un haloni, kas kādreiz ļoti plaši tika pielietoti rūpniecībā, jo īpaši aerosolu, saldētājiekārtu, ledusskapju un putu materiālu ražošanā, kā arī ugunsdzēšanas sistēmās. Savukārt augu aizsardzības dienestiem plaši pazīstams metilbromīds, ko, piemēram, izmanto kaitēkļu iznīcināšanai, karantīnām un kravu apstrādē. Noārdīšanās turpinās Bezprecedenta līmeni ozona noārdīšanās dienvidu puslodē sasniedza 1998.gadā. 90.gadu beigās arī Arktikas rajonā notika stipra ozona slāņa noārdīšanās. Lai arī veikti vairāki pasākumi, piemēram, jau minētās starptautiskās vienošanās, kā arī pieņemta Eiropas Savienības regula par vielām, kas noārda ozona slāni, tomēr ir noskaidrots, ka ozona slānis turpina noārdīties, jo pārsvarā visām šīm kaitīgajām vielām ir ļoti lēns noārdīšanās process – dažām pat 70 gadi. Vides ministrijas Vides aizsardzības departamenta Tehnoloģiju nodaļas vadītājs Armands Plāte stāsta, ka pašlaik ozona slāņa noārdīšanās vairs neprogresē un līkne ir stabilizējusies, tomēr par izteikti pozitīvām tendencēm vēl nevar runāt iepriekšminētā fakta dēļ. To, protams, turpina veicināt arī tas, ka ne visas ozonam kaitīgās vielas ir izņemtas no aprites – pašlaik plānots, ka tas varētu notikt līdz 2025.gadam, lai gan laika grafiki protokola ietvaros var arī mainīties. Zinātnieki savukārt prognozē, ka ozona atveseļošanās process varētu sākties ap 2050.gadu. Valstis nespēj vienoties Viena no pēdējā laikā aktuālākajām diskusijām izraisījusies par metilbromīda lietošanu. Eiropas Savienība uzskata, ka sakarā ar aizvien lielākajām iespējām lietot metilbromīda alternatīvas būtu ievērojami jāsamazina tā ražošana un patēriņš salīdzinājumā ar to, ko nosaka Monreālas protokols. Turklāt ES metilbromīda izņemšanu no aprites noteikusi jau ar 2009.gadu, savukārt Monreālas protokola ietvaros minēts tikai 2015.gads. ES norāda, ka metilbromīda ražošana un patērēšana būtu jāpārtrauc pilnībā, atskaitot iespējamos gadījumus, kad tas ir vajadzīgs kritiskiem izmantošanas mērķiem, ko nosaka Kopienas līmenī, ievērojot Monreālas protokolā noteiktos kritērijus. ES norāda, ka lietošana šādiem mērķiem nedrīkstētu pārsniegt pašreizējo līmeni, un galarezultātā tā ir jāsamazina, ņemot vērā tehnikas attīstību un jauninājumus. Armands Plāte norāda, ka alternatīvas, kas varētu parādīties metilbromīda vietā, ir krietni vien dārgākas, kas arī varētu būt iemesls tam, kāpēc martā notikušajā ārkārtas sanāksmē šajā jautājumā risinājums netika atrasts. Turklāt tā risināšanu ievērojami sarežģī tādas opozīcijā esošas valstis kā ASV un Austrālija. Latvija – aktivitātes un problēmas Armands Plāte stāsta, ka Latvija Monreālas protokolu ratificēja 1995.gadā. Turklāt arī pašiem saviem spēkiem vajadzējis tikt galā ar nacionālās likumdošanas izveidošanu, jo līdz neatkarības atgūšanai 90.gadu sākumā Latvija ozona slāņa aizsardzības jomā darbojās tikai Padomju Savienības ietvaros. Pilnībā protokola saistības Latvija sāka pildīt no 2001.gada, kad arī tika uzsākta ikgadējo maksājumu veikšana ieguldījumu fondā. Latvijai šī summa pēc ANO izveidotās skalas ir 20 000 ASV dolāru, tomēr palīdzība, kas saņemta no Pasaules Vides fonda, mērāma jau miljonos. Līdz šim Latvija ar Pasaules Vides fonda atbalstu īstenojusi vairākus projektus – lielākoties privātajā sektorā, kas palīdzējis Latvijas uzņēmējiem aizstāt ozonam kaitīgo vielu lietošanu ar tam draudzīgām vielām gan aerosolu, gan putu materiālu ražošanā. Savukārt 1998.gadā tika pabeigts Latvijas un Zviedrijas sadarbības projekts «Ozona slāni noārdošo vielu izņemšana saldētājiekārtās», kura gaitā tika sagatavoti mācību materiāli, veikta pasniedzēju un tehnologu apmācība, ievesta pilotiekārta freonu pārstrādei. Jāatzīmē, ka Latvijā vēl joprojām tiek izmantots freons–22 un metilbromīds. Patlaban lielākās galvassāpes Vides ministrijai sagādā Eiropas Savienības regulas par vielām, kas noārda ozona slāni, īstenošana. Pēc Armanda Plātes vārdiem, ar regulas ieviešanas problēmām saskaroties ne viena vien dalībvalsts, jo prasības esot īpaši stingras. Tomēr, lai arī liela daļa prasību vairāk saistītas ar birokrātisko prasību īstenošanu, ir arī praktiskas lietas, kas jāīsteno ne tikai Vides ministrijai vien, bet sabiedrībai kopumā. Piemēram, veco ledusskapju, kas satur ozonam bīstamo vielu freonu, savākšana. Armands Plāte norāda, ka mūsu rīcībā ir tehnoloģijas, kā freonu no vecajiem ledusskapjiem atsūknēt, tomēr nav izveidota shēma, kā šos ledusskapjus savākt no iedzīvotājiem. Pašlaik valstī nedarbojas arī elektrisko un elektronisko atkritumu savākšanas sistēma, tādēļ sadzīves tehnika pārsvarā nonāk parastajās izgāztuvēs, nevis specializētajos nodošanas punktos, tomēr A.Plāte «Vides Vēstīm» apliecināja, ka nākamgad situācija varētu mainīties un jautājums pakāpeniski tikšot atrisināts.