Tūkstoši krīt uz mācību takas (6)

Ap šo laiku vasaras sākumā dzimušie mazuļi intensīvi aug un apgūst skarbo savvaļas dzīves pieredzi. Mūsdienās par neatņemamu sastāvdaļu tajā kļuvuši arī tādi cilvēku radīti nezvēri kā lielceļš un automobilis, kuru asiņainais eksāmens satiksmes noteikumos gribot negribot jāiziet daudziem meža zvēriem. Automašīnas reti notriec pieaugušus dzīvniekus, un par to upuriem lielākoties kļūst jaunuļi. Tie vēl tikai mācās pazīt pasauli, neapzinās visas briesmas un nav tik veikli, lai no tām izvairītos. Tāpēc autovadītājiem, kas nevēlas slepkavot zvēru bērnus, tagad, vasaras otrajā pusē, jābūt īpaši uzmanīgiem. Spēkrati krietni paretina šāgada lapsu un stirnu bērnu pulkus, un šos zaudējumus mēs arī visbiežāk pamanām, taču vēl lielāks skaits kritušo paliek ārpus jebkādas statistikas. Pirmo vietu bēdīgajā avāriju upuru sarakstā tomēr ieņem putni, lai arī sadursmes ar tiem visbiežāk nepamana pat autovadītājs. Arī spārnaiņiem par vislielāko nelaimi kļūst pieredzes un veiklības trūkums, un to nāvē bieži nevar vainot pat braucējus. Pusaugu putnēni, kas tikai nupat izvesti no ligzdas un satupuši uz ceļa, vismaz pa gabalu autovadītājam izskatās gluži tāpat kā pieaugušie. Taču tiem vēl nav ne tik spēcīgu spārnu, ne lidotprasmes, ne arī pieauguša putna saprašanas. Cilvēks, traucoties savās darīšanās, parasti rēķinās ar to, ka spārnoto bariņš, viņu ieraudzījis, noteiktā mirklī aizlaidīsies un ceļš būs brīvs. Tad dažās liktenīgās sekundēs notiek nelabojamais un putnēns aiziet bojā, tā arī nepaguvis iemācīties satiksmes noteikumus, ko, izrādās, 21. gadsimtā jāzina jebkurai dzīvai būtnei uz visnomaļākā lauku ceļa. — Pēc mana vērtējuma nāve no autotraumām šobrīd varētu būt galvenais jauno lapsēnu mirstības cēlonis, — lēš Valsts meža dienesta medību daļas vadītāja vietnieks zoologs Jānis Ozoliņš. — To veicina arī sabrauktie putni, jo lapsas iet bojā, kad dodas uz ceļiem pēc barības. Tāpat ir ar ežiem, tikai tos nobrauc arī pieaugušus. Paretam gadās atrast pat nobrauktas vārnas, lai arī tie ir ļoti uzmanīgi putni. Stirnu buku nāves tvēriens Stirnēni šobrīd mācās ne tikai izdzīvošanu uz ceļa, bet arī atradināšanos no mātes pupa, zāles ēšanu un izvairīšanos no plēsējiem. Mežos pilnā sparā noris stirnu riests, ir laiks, kad mīlas nodarbinātās kazas nedaudz pamet novārtā savus kazlēnus. Šajā laikā stirnas ļoti bieži var sastapt pa pāriem, kamēr jaunā paaudze paslēpta kādā drošākā vietā, krūmājos vai zālē. Kazlēni joprojām uzturas mātes tuvumā, vairākumā gadījumu tie paliks kopā ar viņu līdz pat nākamajam pavasarim. Laiku pa laikam tie vēl pazīž pienu, taču pamazām pāriet uz patstāvīgu ganīšanos un augusta beigās jau bāzīs mutē vairs tikai zaļas krāsas ēdienu. — Kamēr šāgada stirnēni paslēpušies cenšas būt nemanāmi, pieaugušie turpat tuvumā visai trauksmaini kārto savas darīšanas. Divi āži un kaza — tā ir parasta kombinācija stirnu riesta laikā. Graciozie dzīvnieki gan nelabprāt atklāj citiem savas privātās ķildas, redzēt, kā buki cīnās, cilvēkiem gadās visai reti, bet stirnu ģimenes pārus, kad viens no sāncenšiem jau uzvarējis un otrs aizklīdis tālāk biezoknī — daudz biežāk, — stāsta J. Ozoliņš. Buku cīņās nav nedz pārmēru asiņainu slaktiņu, nedz arī tādas psiholoģiskas spriedzes un smalkumu kā, piemēram, kaķiem. Savos kautiņos buki vienmēr reāli pārbauda spēkus, saliek kopā ragus un tad mērojas spēkiem, lūkojot, kurš no viņiem ir stabilāks. Bīstamākais šajā cīņā ir abu sāncenšu ragu saāķēšanās, līdzīgi kā grāmatu attēlos nereti redzamā briežu mokošā nāves deja, kad, nespējot vairs izvilkt savus iesprūdušos ragus no otra žuburiem, abi cīnītāji lemti drošai un lēnai nāvei. Stirnu gadījumā gan šāds bīstams kautiņa iznākums ir mazāk ticams, jo to ragi ir krietni vienkāršāki, taču gadās visādi. — Esmu to redzējis. Tiesa, kad abi buki bija jau tā pa pusei sadalījušies. Tas ir tāds traģisks moments, — piebilst J. Ozoliņš, un viņa balsī uz īsu mirkli pazūd bezkaislīga pētnieka intonācija un ieskanas emocionāli drūma nots. Stirnas rej ziņkāres dēļ Un tas nav pēdējais patiesais briesmu stāsts par riestojošām stirnām. Ko vērta tā pati slavenā stirnu riešana, ar ko buki smagi un sāpīgi pazemojuši ne vienu vien vientuļu ogotāju, kas devies mežā garīgā līdzsvara meklējumos, bet sastapis tur pašu ārprāta dievu. Stirnu rejas gan mēdz būt dzirdamas arī citos gada laikos, kad, iespējams, šad un tad ierejoties pat stirnu kazas, tomēr visvairāk tas raksturīgs tieši riestojošiem tēviņiem. No tām patiešām varot krietni iztrūkties, apgalvo zinātāji, jo stirna pielavās jums pavisam tuvu klāt un pēkšņi izdveš skaņu, kas ļoti līdzīga suņa rejām. — Turklāt kārtīga suņa rejām, tāda, kuram labāk gribētos griezt ceļu. Visjocīgāk tad ir ieraudzīt pašu stirnu, jo šī skaņa kaut kā nesader kopā ar graciozo dzīvnieku, — apraksta J. Ozoliņš. — Visticamāk, ka stirna tuvojas cilvēkam vai kam citam nepazīstamam un aizdomīgam viņas mežā, gan ziņkāres, gan baiļu dzīta. Tas noteikti stirnai ir izdevīgāk nekā bēgt, jo ļoti labi ir pašam atklāt briesmas. Tādas briesmas nav tik bīstamas kā tās, kas tev uzklūp negaidīti. Tāpat ar riešanu stirna pārsteidz potenciālo konkurentu vai ienaidnieku, liek viņam apjukt, izprovocē to sakustēties, uzbrukt, atklāt sevi. Ziņkārībai dabā arī ir liela nozīme, jo, lai gan tā saistīta ar risku, ziņkārība palīdz iepazīt vidi un uzkrāt pieredzi. Bebri — sezonas nagla vilku maltītēs Vilkiem nupat beidzies pirmo reizi Latvijas vēsturē ieviestais saudzēšanas laiks, un jaunajā medību sezonā divi jau krituši no mednieku raidītām lodēm. Viens no tiem — jau krietni paaudzies 15 kilogramus smags šā gada vilcēns. Tas gan pirmajā brīdī var likties kaut kā skarbi, taču, gan no vilku, gan cilvēku viedokļa raugoties, pareizāk būtu, ja mednieki šautu tieši mazos pelēčus. Kamēr mazie paši vēl nav nekādi medītāji, vecākiem jāapmierina arī viņu, jaunu augošu vilku, arvien augošās prasības pēc svaigas gaļas. Nomedījot vienu no vecākiem, otram, raujoties vienatnē, to izdarīt ir grūtāk, un tad atkal tas viss var atspēlēties atpakaļ cilvēkam. Rodas risks, ka izmisumā iedzītais vilks sāks piestaigāt pēc viegli iegūstamās gaļas, ko var nolaupīt kūtīs. Taču, ja vilku ģimenē viss kārtībā, tad vasarā viņi pārtiek galvenokārt no mežacūku un stirnu mazuļiem, kuriem savukārt tas ir kārtējais izdzīvošanas eksāmens. Arī plēsēju rīklēs pazūd galvenokārt jaunie zvēri. Vēl viena neatņemama vilku ēdienkartes sastāvdaļa šobrīd ir bebri. Apaļīgos un gardos namdarus vilki ķer pļavās, kur tie tagad čakli barojas. Diezgan drīz medībās sāks iesaistīt arī mazuļus, sākumā pienesot viņiem dažādus pusdzīvus medījumus, ar kuriem trenēties upura nokošanā, un tad pamazām ierādot pārējās gudrības, kuras jāzina vilkam. Zvēra bērnība paiet ātri, tā beidzas līdz ar vasaru, kuras sākumā viņš piedzima, un tajā ir daudz vairāk nežēlīgu nejaušību nekā cilvēkbērnam. Ja palūkojamies uz pārējām dzīvajām būtnēm tepat mums līdzās, sanāk, ka mēs, cilvēki, varam tikai priecāties par savu garo mūžu un it kā arī ļoti ilgo jaunību tajā. Taču patiesībā mēs šajā ziņā neko īpaši neatšķiramies, iebilst J. Ozoliņš: — Atšķiras kopējais mūža garums, taču, ja runājam par bioloģisko, tad tā jaunība, kurā dzīvnieks sāk radīt pēcnācējus, viņam ir divi vai trīs gadi, un, ja pavisam viņš dzīvo 12 gadus, tad aptuveni tas pats, kas mums, vien sanāk. Kopējo mūža ilgumu nosaka sugas izdzīvošanas stratēģija. Tie organismi, kas dzīvo īsu mūžu, strauji vairojas un rada daudz pēcnācēju. Ilgdzīvotājiem ir mazāk pēcnācēju tāpēc, lai neveidotos pārāk liela konkurence sugas iekšienē. Strauji mainīgos apstākļos varbūt pat labāks izdzīvošanai ir pirmais modelis, jo tādējādi iespējams straujāk pielāgoties videi. Noturīgos apstākļos labāks ir otrs mo-delis, jo indivīdam izdzīvot palīdz uzkrātā pieredze.