Sākšu ar jautājumu: kādas ērgļu sugas ligzdo Latvijā? Pats arī atbildēšu: mazais ērglis, vidējais ērglis, jūras ērglis, klinšu ērglis, zivjērglis, čūskērglis un... «kronšteinērglis». Kā redzat, pēdējo esmu licis pēdiņās. Pēdiņās tāpēc, ka nav tāda putna. Tomēr dažs Latvijas putnu pētnieks šo apzīmējumu reizēm lieto.
Jokojoties par kronšteinērgli mēdz dēvēt zivju gārni jeb dzēsi – lidoni, kuram ar ērgļiem sistemātiski nav itin nekā kopīga. Bet iztēlojieties skatu: majestātiski – lēniem, līganiem, nesteidzīgiem, bet dziļiem un spēcīgiem plato spārnu vēzieniem airējoties uz priekšu – gaisā slīd liels putns. Ērglis! Aplūkojam mazliet vērīgāk: putnam ir garš, S veidā – kā kronšteins – saliekts kakls. «Kronšteinērglis»! Aplūkojot vēl vērīgāk: garas kājas, garš knābis. Nu, protams, nav ērglis! Zivju gārnis – viena no stārķveidīgo putnu kārtas sugām.
Par visiem labi pazīstamo balto stārķi zivju gārnis ir tikai nedaudz mazāks un, jāpiebilst, slaidāks. Pieauguša putna garums parasti mazliet pārsniedz 90 cm, svars – pusotru kilogramu. Spārnu izpletums svārstās robežās no 165 līdz 185 cm. Viena spārna garums tēviņiem sasniedz vidēji 47 cm, mātītēm – vidēji 46 cm. Arī citos parametros zivju gārņu mātītes pavisam nedaudz atpaliek no tēviņiem. Ja neņemam vērā niecīgās atšķirības izmēros, nekādu citu ārējo dzimumīpatnību putniem nav. Pat krāšņumspalvas ir abiem dzimumiem! Kur tās atrodas? Kakla priekšpusē – garens, pagarinātu spalvu rotājums; uz pakauša – pagarinātu spalvu veidots nokarens kušķis jeb cekuls. Zivju gārnis ir diezgan labi bruņots dzīvnieks. Viņa ierocis – galvenais medību un arī aizsardzības rīks – abpusgriezīgam duncim līdzīgs, no sāniem saplacināts, garš, galā smails, oranždzelteni krāsots knābis kakla galā. Jā, knābis kakla galā! Iztālēm izskatās, ka galvas putnam nemaz nav, bet, skatoties no neliela attāluma, šķiet, ka galva ir tikai nebūtisks iestarpinājums starp kaklu un knābi. Galva, protams, ir. Un galvā ir acis. Izcili vērīgas.
Debesu un ūdeņu krāsā
Ļoti lielu savas dzīves laiku zivju gārnis pavada pie ūdens vai ūdenī, tāpēc viņš tērpts īpašās «drānās». Ja vien putns nav iepletis spārnus, kuru malās asi izceļas bezmaz melnās lidspalvas, viss pārējais – gan pelēkzilais virspuses, gan gaišākais apakšpuses – apspalvojums labi maskē putnu: skatoties no augšas, krāsojums saplūst ar ūdeni, kurā atspīd debesis; skatoties no apakšas, krāsojums saplūst ar debesīm.
Starp citu, garās, slaidās kājas arī krāsotas maskējoši. Tās ir dzeltenzaļas (riesta laikā) vai zaļganpelēkas. Raugoties uz tām, zemūdens kustoņiem droši vien šķiet, ka viņi veras ūdensaugos. Putns gan mēdz savas kājas netīši «nobalsināt» ar ekskrementiem, bet ūdens visu ātri labo. Maskēšanās – tas ir svarīgi, jo zivju gārnis, zinātniski izsakoties, atzīstams par «zoofāgu ar spēcīgu noslieci uz ihtiofāgiju». Zoofāgija, kā droši vien zināt, ir dzīvnieku ēšana, bet ihtiofāgija – zivju ēšana.
Medījums knābja cirtiena attālumā
Tātad – pārsvarā zivju gārnis ēd zivis. Taču zivjēšana šim putnam ir tikai «spēcīga nosliece», tāpēc, būdams pirmām kārtām zoofāgs, viņš bez aizspriedumiem ķer arī dažādus citus dzīvus radījumus: abiniekus (vardes, krupjus, to kurkuļus), visādus kukaiņus – gan ūdens, gan sauszemes – imago un kāpura stadijās, nelielus zvēriņus (pārsvarā peļveidīgos grauzējus, kukaiņēdājus), putnu mazuļus un pat rāpuļus (konkrēti – nelielus zalkšus, ķirzakas), kā arī tārpus (konkrēti – posmtārpus, t.i., sliekas, dēles). Bet galvenokārt tomēr pārtiek no zivīm.
Medījošs gārnis, lēnītiņām kustinādams kājas, noliecies uz priekšu, var stundām ilgi bradāt pa ūdenstilpes seklumu, dziļākas vietas bez grūtībām pārpeldēdams. Tikpat labi viņš var stundām ilgi, kaklu ierāvis, pilnīgi nekustīgi stāvēt (nereti uz vienas kājas) kādas ūdenstilpes malā vai iebridis ūdenī. Ja šādā situācijā gārni kaut kas vai kāds satrauc, viņš izstiepj vertikāli kaklu un sastingst, gatavs jebkurā mirklī celties spārnos.
Ja nekas un neviens putna uzmanību no medībām nenovērš, viņš staigā vai stāv un pacietīgi gaida, kad knābja cirtiena attālumā pietuvosies kāds ēdams dzīvnieks. Ne vienmēr gārnis, ūdenī dežurēdams, lūkojas tikai pēc zivs, vardes vai cita ūdenskustoņa; viņa skatiens nereti mēdz būt tīši pievērsts arī krastam, konkrēti – kādai ūdeņu strupastes alas izejai, no kuras varētu parādīties grauzēja galva.
Lūk, upuris noskatīts! Šoreiz – ūdenī. Zivs. Lēnām, tikpat kā nemanāmi iepriekš ieliektais kakls mazliet pasniedzas tās virzienā. Vēl mazliet. Vēl... Zibenīgs cirtiens! Ja cirtiens bijis veiksmīgs, taču noķērums ir izmēros necils, medības turpinās līdz nākamajam, varbūt arī aiznākamajam un aizaiznākamajam veiksmīgajam cirtienam, – kamēr rīkle pilna. Ja medījums bijis gana liels, gārnis ar asiem, spēcīgiem knābja sitieniem piebeidz zivi un tūdaļ norij to ar galvu pa priekšu vai arī, turot laupījumu knābī, aizlido uz kādu, viņaprāt, drošāku maltītes izbaudīšanas vietu – teiksim, augsta koka zaru vai uz ligzdu pie bērniem.
Ligzda augstu kokā
Zivju gārņu ligzdošanas teritorija ietver gandrīz visu Eirāziju, kā arī Āfrikas dienvidus un dienvidaustrumus. Latvijā šo agrāk samērā reto putnu apdzīvoto ligzdu skaits mūsdienās krietni pārsniedz tūkstoti, faktiski – tuvojas pusotram tūkstotim. Parasti, bet ne vienmēr, zivju gārņi ligzdo kolonijās. Latvijā šīs kolonijas ir nevienmērīgi izkliedētas pa visu valsts teritoriju. Taču allaž tās atrodas līdzās pasekliem ūdeņiem vai vismaz netālu no tiem.
Ligzdas putni būvē lielākoties kokos, vienmēr – krietni augstu un lielas, platformveida, zināmā mērā līdzīgas apvērstam kupolam jeb konusam. Augstu, lielas, bet ļoti «šķidras» – ar caurspīdīgām sienām. Caur spraugām ligzdas zaru krāvumā, ja izdodas atrast pareizu skata leņķi, ar binokļa palīdzību cilvēks var saskatīt olas, ja tās ligzdā ir. Caurspīdīgā darinājuma būvmateriāls: pamatā – dažādu resnumu sausi zari, izklājumā – galvenokārt nelieli zariņi, zāle, saknītes, niedres. Ar perēkļa veidošanu un vēlāk arī papildināšanu, pielabošanu nodarbojas abi pāra putni, tomēr šajā procesā ir raksturīga darba dalīšana – tēviņš piegādā materiālu, mātīte to ievij darinājumā. Ja būvdarbi tiek sākti tukšā vietā, tie ilgst aptuveni nedēļu. Rezultātā top vismaz pusmetru augsts, vidēji 70-80 centimetru plats perēklis.
Tomēr dažās vietās Latvijā zivju gārņi ligzdas būvē, ja tā var teikt, uz zemes, pareizāk sakot, niedrāju sagāzumos, kas atrodas plašākās ūdenstilpēs, vai ļoti slapjās vietās augošos lielos krūmājos. Zivju gārņiem parasti nav iebildumu, ja viņu kolonijās vai to tiešā tuvumā savas ligzdas darina ar ūdeņiem saistīti citu sugu putni. Vienīgais nosacījums: lai kaimiņu perēkļi atrastos zemāk. Gārņiem patīk uz visu raudzīties no augšas.
Tizlie kaušļi
Lai gan ne vienu vien zivju gārni pēdējā laikā Latvijā konstatē arī ziemā, šī suga neapšaubāmi pieder īsteniem gājputniem. Mūsējie zivju gārņi gada auksto periodu pārlaiž Eiropas centrālajā vai rietumu daļā, kāds varbūt arī Āfrikā, kurp vasaras nogalē vai rudens sākumā aizlido nakts tumsas aizsegā.
Mājās uz ligzdvietām no siltajām zemēm viņi atgriežas samērā agri, parasti martā, aprīļa sākumā. Nereti – jau tad, kad vēl nav nokusis sniegs un lielākā daļa ūdenstilpju joprojām klātas ar ledus segu. Lai vai kā, tas ir laiks, kad beigām tuvojas ziemošanas periods gārņu pamatēdienam – gandrīz visām zivīm. Lielākā daļa zivju no dziļākām vietām tad pamazām pārceļas uz piekrasti, kur sāk aktīvāk baroties.
Pirmie no dienvidiem allaž ierodas vecie, pieredzes bagātie gārņu tēviņi. Ikviens bez liekas minstināšanās steidz aizņemt perēkļa vietu. Nereti tā ir iepriekšējos gados izmantotā ligzda. Tiesa, itin bieži ar steigšanu vien ir par maz – nākas arī ne pa jokam turēties pretī citiem pretendentiem. Kautiņi starp sugas brāļiem risinās gan koku zarotnē, gan gaisā. Tie ir visnotaļ azartiski. Bet izskatās gana patizli.
Mātītes, kas pavasarī atlido mazlietiņ vēlāk par sugas vīrišķajiem pārstāvjiem, tūdaļ dodas meklēt ligzdvietu ar tai piederošu tēviņu, lai uz vienu ligzdošanas sezonu nodibinātu pāri. Ja nepieciešams, gārniene cenšas iekārojamo atkarot kādai sugasmāsai. Atkal kautiņi! Gārņu dāmu plūkšanās tomēr ir daudz mazkaislīgāka nekā tēviņu saķeršanās.
Te tūdaļ gribu piebilst, ka vecajiem putniem jākonkurē par ligzdvietām ne tikai savā starpā, bet arī ar pieaugušajiem jauniešiem, kas sasnieguši to vecumu, kurā pirmo reizi rodas gribēšana un ir varēšana vairoties. Arī viņi cenšas iegūt vietu zem saules savai bērnistabai.
Pāru veidošanas laikā gārņi visādi izrādās topošā partnera priekšā – ne gluži tik graciozi, cik dzērves, bet tomēr... Mātītes turklāt griezīgi kliedz, bet tēviņi klabina knābi. Pavasarī – iekams viss nostājies savās vietās – no ligzdošanas kolonijām skan tālu dzirdams troksnis. Abi perē un rūpējas par mazuļiem
Dēt mātītes sāk aprīlī, lielākā daļa – aprīļa vidū. Katrā ligzdā cita pēc citas ik pārdienu iegulst vidēji 3-5 (reti vairāk) bāli zilzaļas vai gaišzilas aptuveni 6 cm garas olas. Partneris apgādā dējēju ar ēdmaņu. Līdzko izdēta pirmā ola, mātīte tūlīt sāk perēt. Un turpina dēt. Tās olas, kuras jau aizperētas, no svaigi izdētajām atšķiras ar nelielu glancējumu jeb vāju spīdumu.
Kad ligzdā beidzot ir pilns dējums, perēšanā iesaistās arī tēvs. Nu olas silda abi vecāki – pārmaiņus, tiesa, mātīte tomēr relatīvi ilgāk. Kamēr viens no topošajiem vecākiem tup uz olām, otrs gādā sev iztiku.
Mazuļi sāk šķilties pēc aptuveni 24-27 dienām, rēķinot no pirmās olas izdēšanas dienas, – tātad maijā. Tikko izšķīlušies putnēni ir pavisam bezpalīdzīgi, klāti retām, pelēkām pūciņām, taču ar actiņām vaļā. Spalviņas viņiem sāk augt ne ātrāk kā nedēļas vecumā.
Ja reiz perēšana sākta uzreiz pēc pirmās olas izdēšanas, loģiski, ka tas bērns, kurš no čaumalas izlobījies pirmais, augumā un attīstībā manāmi pārspēj pastarīti, kurš saules gaismu ieraudzījis krietni vēlāk.
Gārnēni pieder ligzdguļiem – aug un attīstās, gulēdami un tupēdami perēkļos. Tiesa, tā tas ir tikai sākumā. Vēlāk, kad daudzmaz paaugušies – sasnieguši divu nedēļu vecumu –, viņi ligzdā jau stāv un, kad vēl paaugušies, stāv jau arī ārpus perēkļa – uz ligzdas koka zariem.
Kopumā gārņu jaunā paaudze ligzdā un tās tiešā tuvumā pavada vismaz četras piecas nedēļas; pilnīgi lidotspējīgi viņi kļūst sešu septiņu nedēļu vecumā.
Visu šo laiku bērnus cītīgi baro abi vecāki – gan māte, gan tēvs. Tiesa, pirmās trīs nedēļas viens no pieaugušajiem allaž atrodas ligzdā, lai pieskatītu mazuļus un, ja vajag, ar spārniem piesegtu viņus no saules stariem vai lietus. Piegādāto barību vecāki atrij un pa taisno grūž mazuļu rīklēs nesagremotu. Ja māte vai tēvs, atgriezies no medībām, pārlieku minstinās ar atrīšanu, bērni sāk nepacietīgi klaudzināt ar saviem knābjiem pa pieaugušā putna knābi.
Sazinoties cits ar citu un vecākiem, jaunputni, it īpaši, kad ir paaugušies, pieskandina dzīvesvietas apkārtni ar tarkšķošu kladzināšanu, saceļot samērā tālu saklausāmu troksni. Arī tēvs vai māte, atgriežoties no medībām pie atvasēm, neklusē: ķērc, gārdz, krakšķina, gāgina.
Ķērc un dejo
Zivju gārņiem, tāpat kā pārējiem mugurkaulniekiem, piemīt instinktu vadīta emocionalitāte. Tās dzirdamākā izpausme – iepriekš jau aprakstītais ligzdošanas kolonijās saceltais troksnis. Ārpus ligzdošanas teritorijas – skaļi, samērā griezīgi ķērcieni, ko ikviens putns ik pa laikam izdod lidojumā. Ķērcieni itin bieži dzirdami arī naktī, jo zivju gārņi nezaudē aktivitāti tumšajā diennakts periodā. Viņu nakts aktivitāte īpaši izteikta ir migrāciju laikā pavasarī un rudenī. Kā nekā – šīs sugas putni Latvijā ir ne vien diezgan bieži ligzdotāji, bet arī samērā parasti caurceļotāji.
Savdabīga ir gārņu emociju redzamā jeb acīm apskatāmā izpausme: bieži vien, kad, atrodoties uz zemes, zivju gārnis ir par kaut ko satraukts, viņš «dejo», ja tā to drīkst nosaukt. Kad satraukums pārtop nopietnā nemierā vai izbīlī, dejotājs ceļas spārnos. Skatītājam var rasties iespaids, ka paceļoties putns pirmajā brīdī nespēj kontrolēt savas garās kājas – tās neveikli kuļājas gaisā zem ķermeņa.
Vēlaties to redzēt? Tagad ir īstais laiks. Gan balsiskās, gan ķermeniskās emociju izpausmes labi var novērot vietās, kur zivju gārņi pulcējas daudzi vienkop neligzdošanas laikā, teiksim, rudeņos (gan vietējie, gan caurlidotāji) pie nolaistiem zivju dīķiem vai pie citām ar ihtiofaunu bagātām ūdenstilpēm.